15.1 °C
Tā nu sanācis, ka trīs dienas nedēļā es rītos kādu strādīgu cilvēciņu vedu no Bolderājas uz Vārnu ielas republiku. Nieka 15 kilometri. Bet… Pirmie seši Spilves pļavās prasa piecas minūtes. Nākamie trīs gar Dzegužkalnu – pusstundu. Kājām būtu ātrāk… Tad atelpas un skaistas kustības mirklis līdz Vanšu tiltam. Un atkal korķis. Vēl pusstunda murga. Un tīkamais vāciņš – "zaļais vilnis" Brīvības ielā. Bilance – pusotra stunda. Vēl stundiņa, lai atgrieztos savā mājas ofisā.
Un tikai mazliet skrajāks maršruta atkārtojums ap pulksten sešiem pēcpusdienā. Katrā šādā ražīgā dienā sadedzinātas aptuveni piecas stundas mana laika. Un pieci litri benzīna. Gudri? Zaļi? Labāk būtu vedis darbinieku uz Tukumu…
Negrib viņš. Te maksā labāk. Ko varam labot loģistikā?
Infrastruktūru? Bezcerīgi. Daugavgrīva, Bolderāja, Iļģuciems bez kādreiz gluži nopietni plānotā Ziemeļu tilta nu ir atgriezti ar sašaurinājumu, kuru veido Dzegužkalns no vienas un padomju laika mūra klucis – laku un krāsu fabrika – no otras puses. Tikai ar simtiem miljonu vērtu spridzināšanu uzlaužams. Un tādēļ pat plānots netiek.
Tomēr varbūt situāciju labot varu es pats?
Iespēja celties agrāk
Nebraukt ap deviņiem? Arī astoņi jau būs pārāk pieblīvēti. Septiņos – kaifs! Mērķis sasniedzams nepilnā pusstundā. Par agru? Tad dienas režīms jāmaina. Vai jāpasēž mierīgi pie pārāk agri sasniegtā mērķa. Ar termosu un datoriņu automobilī. Vai jāpārceļ parasti mājās ēstās brokastis uz darbavietai tuvējo kafūzīti…
Arī skolu var mainīt
Bezcerīga drūzma un dūmu smaka Rīgas centrā būs vēl gadu desmitiem. Un ne jau kantoros strādātāju dēļ. Mūsdienās viņi lielākoties var daļu darbdienu vadīt attālināti – kovida laikos šo prasmi esam gluži labi apguvuši.
Galvenie vaininieki ir mūsu skolēni, kuriem pavisam noteikti ir jāiet tajās elitārajās ģimnāzijās. Vedam! No rīta un vakarā!
Deklarējam draugu un radu adresēs, norakstām kādu simtu vai divus eiro degvielas rēķinos. Vai tiešām neviena apkaimju vidusskola centram nestāv ne līdzās? Un tās turklāt ir kājiņām sasniedzamas.
Varbūt risinājums ir autobusi vai veloceliņi?
Autobusi diemžēl pārvietojas tikpat lēni kā automobiļi. A joslu ne Daugavgrīvas, ne Kleistu, ne desmitiem citu uz centru vedošu ielu šaurībā izbūvēt nav iespējams. Iespējams vien auto pārvietošanos vēl vairāk sačakarējot. Bolderāju varētu mēģināt glābt vilciens. Ja vien šī projekta realizēšana netiktu bezcerīgi stiepta garumā. Un ja vien autobrīvības paradumi nebūtu tik grūti maināmi.
Un kā tad ar veloceliņiem, piedodiet – mikromobilitāti! Neticu, ka milzīgās investīcijas šajā jomā sastrēgumus auto ielās (bedrainās un neremontētās) pārskatāmā nākotnē būtiski mazinās.
Regulāri redzu skaisto, nu jau praktiski pabeigto, Imantas–Daugavgrīvas veloceliņu gandrīz tukšu jau tagad – atvasarā. Ziemā? Bezcerīgi…
Braukt pareizāk!
Ja paliekam savos mīļajos auto (un tā jau laikam vismaz vēl kādus gadus 10 notiks), mēs šo to varētu tomēr darīt pareizāk. Iemācīties beidzot, ka labējās joslas ļaužu iekļaušanās kreisākajā plūsmā jāveic pēc "rāvējslēdzēja principa". Nevis haotiski un agresīvi. Iemācīties neizšķērdēt trūcīgo ielu platumu. Piemērs – Daugavgrīvas un Baltās ielas "dakša" (virziens uz Bolderāju). Pietiekami plata, lai, gaidot kreiso pagriezienu, varētu atstāt nepieciešamos divus metrus kustībai labajā joslā. Bet atstāj tos tikai katrs otrais. Citi omulīgi tusnī pusmetru no ass līnijas un audzē pavisam nevajadzīgu asti aiz sevis.
Līdzīgus korķīšus rada tie, kuri taisnleņķa krustojumos, griežoties pa labi, gājējiem atstāj brīvu nevis nepieciešamo "zebras" minimumu, bet vai piecus metrus.
Paša pakaļa paliek uz taisnās ielas, kura nu sastrēgst nevis objektīvas šaurības, bet pavirša subjekta dēļ.
Nesnaužam un izlienam no telefoniem! Ne tikai ātrums, arī sastrēgums prasa modrību un stratēģiju!
