Balanda ir ļoti plaši izplatīts lakstaugs ar daudzām varietātēm un pasugām, kas sastopams faktiski visās pasaules malās. Eiropiešiem baltā balanda ir viena no galvenajām nezālēm, pret kurām augkopji lieto visdažādākos paņēmienus tās izplatības ierobežošanai.
Balanda (Chenopodium album L.) ir viengadīga, līdz 1,5 m gara un ļoti mainīga pēc ārējā izskata. Ražo līdz 150 tūkstošu dažāda rupjuma sēklu – jo tā rupjāka, jo ātrāk sadīgst. Rupjās sēklas ir ātri dīgstošas, vidējās dīgst aptuveni pēc gada, bet sīkās – dažus gadus vēlāk.
Sēklu dīgtspēja lielā mērā atkarīga no vides apstākļiem mātesauga augšanas laikā, tā var saglabāties vairāk nekā 30 gadu. Un šis ir galvenais iemesls, kāpēc mūsu laukos esošās nezāļu sēklu bankas lielākoties pārstāv tieši balandas sēklas. Šā iemesla dēļ augkopji no balandas vaļā netiek, lai arī cik efektīva būtu nezāļu ierobežošanas metode vai saimnieka gudrība.
Balandas ir tā sauktās nezāles kultūristes, ar ko jāsaprot, ka tās ir spēcīgi attīstītas, raksturojas ar lielu biomasu un augstu konkurētspēju.
Tās dīgst arī sausākos apstākļos, kad, piemēram, vasarāji ar dīgšanu vēl kavējas. Tāpēc balanda joprojām ir gan lauku apsaimniekotāju, gan arī zinātnieku redzeslokā.
Minimālā balandas sēklas dīgšanas temperatūra ir ap 3 ºC, optimāli – 8–24 ºC. Optimālais dziļums sēklas sadīgšanai ir 1–2 cm, maksimālais – 8–10 cm. Balanda ir pašapputes augs, tomēr ir informācija, ka iespējama arī apputeksnēšana ar vēju līdz 2 m attālā teritorijā.
Ecēt vai neecēt?
Zinot, ka sējumu ecēšana ir izplatīta fizikālā nezāļu kontroles prakse, katrā reģionā lokālie apstākļi (agroklimats, saimniecības tehniskais nodrošinājums, ražošanas virziens) tomēr ievieš nianses, tāpēc joprojām notiek nezāļu kontroles metožu uzlabošanas meklējumi, pievēršot uzmanību detaļām.
Un to ir gana daudz: ecēšanas laiks un virziens, izmantotā tehnika un tās regulējumi, ecēšu gājienu skaits, braukšanas ātrums un ar to visu saistītie parametri – augsnes tips un mitruma apstākļi, kā arī kultūrauga reakcija uz šo procedūru un galu galā – ražas iznākums.
Saimniekam ir jānoķer optimālais ecēšanas laiks, ņemot vērā nezāļu dīgstu jutīgumu un kultūrauga potenciālo traumēšanu ecēšanas laikā tieši savā laukā.
Varbūt tomēr neecēt, lai nebojātu iesēto augu dīgstus, to aizvietojot ar pasēju, kas arī ir viena no labām alternatīvām nezāļu sekmīgai ierobežošanai? Kolēģi Somijā to skaidrojuši, ierīkojot izmēģinājumus tieši par godu balandai. Bioloģiski apsaimniekotu lauku pēc zirņiem (mālsmilts augsne) rudenī uzara 20 cm dziļi, kultivēja (S-zari) un iesēja ziemas kviešus. Nākamajos gados sekoja vasaras mieži (šķirne 'Elmeri'), pēc tiem – vasaras kvieši (šķirne 'Helmi'). Labību sēja 12,5 cm attālās rindstarpās 4 cm dziļi, izsējot miežiem 500, bet kviešiem – 600 dīgstošu sēklu uz 1 m2. Salīdzināja trīs ecēšanas variantus ar kontroli, kur ecēšana netika veikta.