Šķirņu izvēle – nopietns lēmums vai nejaušs gadījums?

Iestājoties pavasarim, diskusijas par to, kur iegādāties sēklas un kuru šķirni izvēlēties, ir īpaši aktuālas. Varam meklēt informāciju sēklu pārdevēju portālos, uzklausīt konsultantu vai kaimiņu pieredzi, tomēr gala lēmums vienmēr jāpieņem saimniekam pašam, vispirms rodot atbildi uz jautājumu, vai izvēlētā šķirne būs piemērota manai saimniecībai?

Kā šķirnes nonāk tirgū?

Visas šķirnes, kas nonāk Eiropas Savienības (ES) sēklu tirgū, ir novērtētas oficiālos pirmsreģistrācijas testos pēc to saimnieciski svarīgākajām īpašībām (saīsināti tos sauc par SĪN testiem vai VCU – Value for Cultivation and Use), īpašu uzmanību veltot ražībai un tās stabilitātei pa gadiem valstī, kur tests notiek. Ekspertu komisijas izvērtē testēšanas rezultātus, pieņem lēmumu, vai šķirne ir ar pietiekami augstu potenciālu, lai nodrošinātu reģionam atbilstošu ražības līmeni, un īpašībām, kas svarīgas noteiktam izmantošanas veidam. 

Arī Latvijā katra gada nogalē pulcējas vairākas ekspertu grupas, kas sniedz Nacionālajai augu šķirņu padomei vērtējumu par katru testēto šķirni. Pozitīva lēmuma gadījumā šķirni rekomendē iekļaušanai Latvijas Augu šķirņu katalogā. Tas vienlaikus nozīmē, ka šķirne tiks iekļauta arī Eiropas Augu šķirņu katalogā un to drīkstēs pavairot jebkurā ES valstī.

Visas jaunās šķirnes ir ražībā līdzvērtīgas attiecīgajā valstī izvēlētajām standartšķirnēm (tās ir viena vai vairākas attiecīgās sugas šķirnes, kas tiek plaši audzētas valstī vai atzītas par piemērotām kādam konkrētam izmantošanas veidam, piemēram, alus, pārtikas vai lopbarības ražošanai, utt.). 

Labā ziņa lauksaimniekiem ir fakts, ka zema potenciāla šķirnes katalogā nav iespējams ierakstīt. Bet vienlaikus ir jāņem vērā, ka ne visas šķirnes, kuru sēklas tiek piedāvātas vietējā tirgū, ir oficiāli novērtētas SĪN testā Latvijas apstākļos. 

Šķirnes selekcionāra pienākums ir veikt testu vismaz vienā no ES dalībvalstīm, lai šķirni iekļautu Augu šķirņu katalogā. Šķirnes testēšana citās valstīs ir jau paša selekcionāra brīva izvēle, vadoties no šķirnes izplatīšanas un mārketinga plāniem. 

Tāpēc jautājums, vai konkrētā šķirne būs piemērota manai saimniecībai, vienmēr ir aktuāls, izvēloties nepazīstamu šķirni.

Šķirnes jāvērtē konkrētos apstākļos

Arī tik mazā valstī kā Latvija audzēšanas apstākļi var būt ļoti daudzveidīgi gan pēc augsnes, gan klimata un pat mikroklimata. Šī situācija vienmēr ietekmēs šķirnes ražības rādītājus saimniecības līmenī. Daļu no vides apstākļu apgrūtinājumiem saimnieki var kompensēt ar situācijai atbilstošu agrotehnisko pasākumu izvēli un precīzu to lietošanu. 

Pēkšņas vai nelielas problēmas salīdzinoši ātri un arī efektīvi ir iespējams atrisināt konvencionālajās saimniecībās, kur īsteno integrētās lauksaimniecības praksi un sezonā var ātri reaģēt uz kāda barības elementa trūkumu ar pareizas koncentrācijas lapu mēslojumu vai kaitīgā organisma ierobežošanu ar kādu no augu aizsardzības līdzekļiem (AAL). 

Arī izvēloties bioloģisko saimniekošanu, rezultāti var būt gana labi. Tikai to sasniegšana prasa daudz mērķtiecīgākus ieguldījumus, regulāras darbības augsnes auglības un augkopības kultūras līmeņa paaugstināšanai tā, lai audzēšanas vide pati kalpotu augiem kā dabīgs buferis, nonākot meteoroloģisko vai citu apstākļu radītās stresa situācijās.

Arī selekcionāri, atlasot un vērtējot jaunās šķirnes, iesaistās audzēšanas tehnoloģiju pilnveidošanā, lai šķirne kā viens no tehnoloģiju elementiem būtu pietiekami plastiska un spētu pielāgoties saimniekošanas sistēmas īpatnībām. 

Tieši tāpēc šķirnes, kuras rekomendē bioloģiskai saimniekošanai, būtu papildus jāvērtē pēc vairākām pazīmēm, kas īpaši svarīgas tieši šai praksei, piemēram, kultūraugu savstarpējā konkurētspēja un konkurence ar nezālēm, spējas efektīvi piesaistīt un uzņemt slāpekli pat tādā vidē, kas nav bagāta ar slāpekļa krājumiem, dabīga izturība pret slimību ierosinātājiem u. c. 

ES Zaļā kursa kontekstā šīs pazīmes vienlīdz svarīgas būtu arī konvencionālās prakses saimniecībās, jo efektīva barības vielu izmantošana un dabīga noturība stresa apstākļos ir labs sākums, ja plānojam samazināt mēslojuma devas un daļēji atsacīties no ķīmiski ražotu AAL lietošanas. 

Tāpat svarīgi novērtēt šo šķirņu ekoloģisko plastiskumu – spēju sasniegt noteiktu ražības līmeni dažādās augsnēs un mikroklimata zonās, ko visobjektīvāk iespējams novērtēt, šķirnes testējot oficiālajās saimniecisko īpašību testēšanas vietās dažādos reģionos, bet priekšstatu par šķirnes reakciju var gūt arī ražošanas izmēģinājumos pie saimniekiem.

Bioloģiskajiem saimniekiem jāsāk pierast pie jaunas kārtības sēklu izvēlē

Diemžēl šobrīd jāatzīst, ka bioloģisko sēklu un arī šķirņu piedāvājums laukaugiem Latvijā nav pietiekami plašs. Ik gadu VAAD saņem simtiem pieprasījumu no bioloģiskajiem lauksaimniekiem, lai tiktu pie atļaujas iegādāties sējai konvencionāli audzētu sēklas materiālu, un visbiežāk tiek prasītas šķirnes, kas nav bioloģiskajiem lauksaimniekiem rekomendētas. Šāda atļauju izsniegšana gan ir tikai pagaidu kārtība, jo šobrīd ir iezīmēts termiņš – 2036. gada nogale. Pēc tam bioloģiski sertificētās platībās sējai varēs izmantot tikai bioloģiskās izcelsmes sēklas materiālu. 

Tāpēc pamazām būtu jāpierod pie kārtības, kādu ievieš arī citās Eiropas valstīs – vadoties no sēklu piedāvājuma, ar katru gadu pakāpeniski jāsamazina to sugu klāsts, kam tiek izsniegtas konvencionālās sēklas izmantošanas atļaujas. 

Šobrīd bioloģiskie lauksaimnieki savu izvēli par labu konvencionālai sēklai pamato ar to, ka bioloģiskajā tirgū nav pietiekamas šķirņu izvēles, sēklas materiāls nav pieejams saimniecības tuvumā. Tomēr nenoliegsim, ka arī cenas konvencionālai sēklai pircējam šķiet pievilcīgākas, kas gan nav arguments atļaujas saņemšanai.

Protams, katram saimniekam ir brīva izvēle audzēt visu, kas nav aizliegts. Ikviens var izvēlēties iegādāties jebkuru šķirni no Eiropas Augu šķirņu kataloga. Tomēr šķirņu salīdzināšanas izmēģinājumu rezultāti rāda, ka šķirnēm ar augstu ražības potenciālu nav laba adaptēšanās spēja dažādos audzēšanas apstākļos, tām nav raksturīga ražas stabilitāte pa gadiem, kas ir pamats arī saimniekošanas stabilitātei. Domājot par samērīgu un resursus taupošu saimniekošanu, šķirnes plastiskuma un ražas stabilitātes loma arvien pieaugs gan bioloģiskajā, gan konvencionālajā praksē.

Bioloģisko šķirņu un sēklu piedāvājums ir niecīgs

2023. gadā Latvijas Augu šķirņu katalogā no 170 reģistrētajām šķirnēm tikai 44 šķirnes atzīmētas ar norādi par to piemērotību bioloģiskai saimniekošanai, tostarp no 63 labību šķirnēm tikai 11 šķirnēm ir pozitīvs atzinums. 

Turklāt vairākumā gadījumu tās ir Latvijā selekcionētās šķirnes. No šā šķirņu klāsta, kam ir pievienota atzīme "B", mērķtiecīgi bioloģiskai saimniekošanai ir selekcionētas tikai trīs šķirnes – vasaras mieži 'Rubiola', ziemas kvieši 'Reinis' un no šā gada katalogā iekļautā jaunā auzu šķirne 'Stendes Lote'.

Bioloģiskās saimniekošanas prasībām atbilstošu šķirņu selekcija ES ir attīstījusies vien pēdējo 30 gadu laikā.

Foto: Shutterstock / Latvijas Mediji

Varētu rasties jautājums – kāpēc tik maz? Te jāņem vērā, ka bioloģiskā lauksaimniecība ir salīdzinoši jauns saimniekošanas virziens mūsdienu lauksaimniecībā. Pateicoties miežu selekcionāres Lindas Legzdiņas un kolēģu ieguldījumam pētniecības projektos, arī Latvija bioloģisko selekcijas metožu ieviešanā un attīstīšanā ir viena no vadošajām Eiropā. 

Vairāku desmitgažu darbs tagad sāk nest augļus, un varam nodot lauksaimnieku vērtēšanai ne tikai jaunas, bioloģiskai audzēšanai rekomendētas graudaugu šķirnes, bet arī miežu un kviešu heterogēnās populācijas, kas ir pavisam jauna reģistrēto šķirņu grupa ne tikai Latvijā, bet arī Eiropas mērogā. 

Pagājušajā gadā tika pabeigti pētījumi un eksperimenti ar šīm populācijšķirnēm dažās Latvijas bioloģiskajās saimniecībās, un šogad ir noslēgti jau pirmie līgumi ar saimniecībām par miežu populāciju tālāku pavairošanu. 

Pirms gadiem desmit šādu šķirņu veidošana bija izaicinājums tradicionālai izpratnei par to, kas ir šķirne, un populāciju lomu saskatīja tikai bioloģiskajā saimniekošanas praksē, kur svarīga augu/šķirņu maksimāla pielāgošanās spēja vides apstākļiem, saglabājot noteiktu ražības līmeni, spēja adaptēties konkrētā reģionā/saimniecībā. 

Šobrīd Eiropā tiek domāts arī par likumdošanas izmaiņām, lai šādas šķirnes tiktu radītas arī konvencionālās saimniekošanas vajadzībām, kur arī turpmāk šķirņu adaptivitātei uz lauka tiks piešķirta daudz lielāka nozīme.

Vietējās saglabājamās šķirnes

Salīdzinoši jauna šķirņu grupa Augu šķirņu katalogā ir saglabājamās šķirnes. Tās pamatā ir senas vietējās šķirnes, kas dabiskā veidā pielāgojušās vietējiem apstākļiem, bet nav tik viendabīgas (ģenētiski daudzveidīgas) un var mainīties audzēšanas laikā vides vai cilvēka radītu apstākļu ietekmē. Šo šķirņu ražības līmenis nav tik augsts kā jaunajām šķirnēm, un, tās audzējot mūsdienās, jāizvēlas zemāka ieguldījuma tehnoloģijas, bet vienlaikus tās izceļas ar labām ražas kvalitātes īpašībām un ir piemērotas specifisku nišas produktu ražošanai. 

Tieši tādēļ saglabājamās šķirnes Eiropā ir cieši saistītas ar konkrēta reģiona tradīcijām un dažkārt pat kalpo kā viens no reģiona zīmoliem.

Kaņepes 'Adzelvieši' bija pirmā reģistrētā saglabājamā šķirne Latvijā (2017. g.). Šobrīd šajā sarakstā ir arī lauka pupu šķirne–populācija 'Lielplatones', kaņepju šķirne 'Pūriņi', pagājušā gada nogalē reģistrēta viena no senajām ziemas rudzu šķirnēm 'Stendes II', kas vecākās paaudzes atmiņā palikusi kā laba maizes rudzu šķirne. 

Šo šķirņu reģistrāciju pēc pašu lauksaimnieku ierosinājuma veica Agroresursu un ekonomikas institūts (AREI), vienlaikus uzņemoties arī sēklas izejmateriāla sākotnējo pavairošanu un šķirņu uzturēšanu, lai interesenti varētu atkal uzsākt šo šķirņu audzēšanu.

Šķirņu piedāvājums un tirgus tendences

Pēdējo gadu tendences rāda, ka šķirņu piedāvājums tirgū pa gadiem ir ļoti mainīgs un šķirnes mūžs kļūst arvien īsāks. Daudzu šķirņu sēklas tirgū ienāk tikai uz vienu vai divām sezonām. Nav nepārprotamas atbildes, vai tā ir kompāniju tirgus stratēģija – vienmēr pārsteigt zemnieku ar jaunām šķirnēm, vai pašu lauksaimnieku pieprasījums pēc kaut kā jauna un, cerams, labāka, vai arī šķirnes šajā īsajā dzīves ciklā Latvijas apstākļos jau paspējušas parādīt sevi ne no tās labākās puses.

Viens gan ir matemātiski pierādāms – iepazīšanās ar šķirnēm saimniecību līmenī ir daudz dārgāks pasākums nekā šķirņu novērtēšana oficiālās izmēģinājumu vietās. 

Ne katrai saimniecībai vajadzētu uzņemties visus riskus un eksperimentēt, pērkot nepazīstamu vai mazpazīstamu šķirņu sēklu. Katrs saimnieks pirms pirkuma lēmuma pieņemšanas var iepazīties ar oficiālajiem SĪN testu rezultātiem un VAAD publicēto informāciju, pārlasīt profesionālajos žurnālos kā "Agro Tops" un citur publicētos šķirņu salīdzināšanas rezultātus vai lūgt konsultāciju pētniecības institūtos, lai šķirnes izvēles lēmums būtu profesionāli izsvērts un šķirne priecētu saimnieku pēc iespējas vairākus gadus.