Bioloģisko graudkopju kooperatīvā sabiedrība (KS) "Jurgensburg Agro", kas dibināta 2013. gadā un apsaimnieko ap 19 000 ha bioloģiskās aramzemes, pērn sava jaunā valdes priekšsēdētāja Ringolda Grāpja un padomes priekšsēdētāja Kaspara Boktas vadībā sasniedza vislielāko naudas apgrozījumu (2,39 milj. eiro) un arī vislielāko peļņu (85 230 eiro) kooperatīva darbības vēsturē. Tomēr Latvijas bioloģiskie saimnieki pēc kopējiem naudas ienākumiem no viena hektāra aizvien ļoti būtiski atpaliek no kolēģiem, kuri darbojas ar integrēto metodi. Ringolds Grāpis intervijā vērtē, kā šo atšķirību likvidēt un kādi vēl izaicinājumi ir bioloģiskajiem ražotājiem.
Ar kādiem izaicinājumiem sastapāties, pirms diviem gadiem kļūstot par Latvijas lielākā bioloģiskās lauksaimniecības kooperatīva vadītāju?
Uz lauksaimniecību pārnācu no alus un dzērienu ražotāja "Carlsberg" grupas, kur daudzus gadus biju atbildīgs par pārdošanas veicināšanu Eiropas līmenī. Pirms diviem gadiem, sākot darbošanos kooperatīvā, biju ļoti skeptisks, gaidīju smagu pārliecināšanas darbu. Man bija radies iespaids, ka ar bioloģiskajām metodēm audzētos graudus būs viegli pārdot, bet grūti no lauksaimnieka nopirkt. Biju gatavojies, ka saimnieku vajadzēs pārliecināt. Realitāte izrādījās pavisam atšķirīga.
Lauksaimnieks ir ļoti atvērts, gatavs darboties, savukārt pārdošana bioloģiskajā lauksaimniecībā ir daudz sarežģītāka nekā konvencionālajā, kur vienkārši aizved uz ostu un fiksē atvesto daudzumu. Bioloģiskie ražotāji katrai tonnai meklē pircēju visā pasaulē. Viens no lielākajiem izaicinājumiem ir tādu partneru meklēšana, kuriem par labām cenām pārdot izaudzēto ražu.
Mūsu padomes priekšsēdētājs Kaspars Bokta parasti uzsver – zemnieki uzņemas sūri grūto darbu, laikapstākļu riskus un kredītus, bet starpnieki zemniekam nosmeļ krējumu. Izaicinājums ir arī nestabilitāte tirgū. Piemēram, šogad bioloģiskie ripši lielākajai daļai zemnieku visu ziemu nogulēja glabātavās. Patlaban esam atraduši partnerus un veiksmīgi realizējuši biedru izaudzētos ripšus.
Vēl viens izaicinājums bioloģiskajā lauksaimniecībā līdztekus pārdošanai ir primārā ražošana – graudu audzēšana un ražība. Mēs ar bioloģiskajām metodēm neaudzējam lielas ražas. Tas ir rādītājs, kas jāuzlabo. Mēs ticam, ka, darbojoties ar bioloģiskajām metodēm, var būt augsta ražība, var pelnīt.
Pērn Zviedrijā, piemēram, redzējām, ka bioloģiskais zemnieks kuļ no viena hektāra 7 tonnas kviešu. Ar konvencionālo metodi izaudzē 10 t/ha lielu ražu. Tātad ir 30% starpība. Bioloģiskos rapšus Zviedrijā kuļ 3,5 t/ha. Kūlums ar integrēto metodi audzētiem rapšiem Zviedrijā ir 5 t/ha. Protams, ar bioloģisko metodi izaudzē mazāk, tomēr, ja palūkojamies uz cenu, tad bioloģiskais lauksaimnieks var nopelnīt tikpat, cik pelna integrētais audzētājs.
Latvijā bioloģiskajā lauksaimniecībā vidējā ražība ir zema, darbojamies diezgan ekstensīvi. Iesējam, neko īpašu virsū neliekam, nemēslojam ar atļauto mēslojumu un gaidām rudeni – kas sanāks, sanāks. Un sanāk ne ļoti augstas ražas.
Tad, protams, dzirdam dažādu citu nozaru aizrādījumu, ka bioloģisko lauksaimniecību daudz subsidē, un tas ir jāmaina. Uzskatām, ka no viena hektāra, darbojoties ar bioloģiskajām metodēm, ir jāspēj nopelnīt tikpat daudz, cik darbojoties ar integrēto metodi. Un tas ir izdarāms.