Dižskābaržu audzēšanas iespējas Latvijā

Viduseiropas meži nav iedomājami bez dižskābaržiem. To koksne tiek izmantota visdažādāko koksnes produktu gatavošanai – sākot ar diegu spolītēm, zīmuļiem un darbarīku rokturiem, līdz pat mēbelēm, saplāksnim un parketa dēlīšiem.

Latvija atrodas robežjoslā starp Viduseiropas platlapju mežiem un boreālajiem Skandināvijas mežiem (taigu). Mūsu biežāk sastopamais lapu koks ir bērzs, kura izplatību lielā mērā veicinājusi meža zemju platību straujā palielināšanās uz neizmantoto lauksaimniecības zemju rēķina, sākot ar pagājušā gadsimta vidu. 

Eiropas kontinenta līmenī izplatītākā lapu koku suga ir dižskābardis. Eiropiešiem tas ir svarīgs ne tikai saimnieciski un ekonomiski, bet arī kultūrvēsturiski. Latviešu mitoloģijā sievišķais simbols ir liepa, bet, piemēram, ķeltu mitoloģijā tas ir dižskābardis.

Dižskābaržu stumbri.

Foto: Autora foto

Vēsturiski dižskābarža atvasāju meži nodrošinājuši ar kurināmo ne vien Eiropas mājsaimniecības, bet arī bijuši nozīmīgs darvas un kokogļu avots rūpniecībai. Dižskābarža koksnes piedāvājums Eiropas valstīs ir ļoti plašs, un eiropiešiem dižskābardis ir kļuvis par pārāk ierastu un ikdienišķu. 

Var runāt pat par dižskābarža koksnes pārprodukciju, un, lai iegūtu labu cenu, liela nozīme ir apaļkoksnes kvalitātei. Dižskābarža koksne ir gaiša un viendabīga, tomēr ar vecumu stumbru vidusdaļā sāk veidoties iekrāsota kodolkoksne, kas samazina koksnes vērtību. 

Stumbru līkumainība, trupe, resni zari un dubultās galotnes ir galvenās vainas, kuru dēļ arī lielu dimensiju dižskābarža stumbri nonāk nevis zāģētavās un finiera rūpnīcās, bet gan uz drupināšanas līnijām skaidu un kokšķiedru plātņu rūpnīcās.

Dižskābaržu izplatības areāls

Eiropas dižskābarža dabiskās izplatības areāls sniedzas no Spānijas un Sicīlijas Vidusjūras krastos līdz pat Zviedrijas dienvidiem un Bergenai Norvēģijas ziemeļos. Balkānu un Karpatu kalni iezīmē dižskābarža izplatības austrumu robežas.

Sausajos Vidusjūras reģionos savukārt dižskābarža meži sastopami kalnos, kur tie noteiktā augstumā virs jūras līmeņa iezīmē tā saukto koku līniju – veģetācijas zonu, virs kuras koki vairs nespēj augt.

Baltijas virzienā dižskābardis aug līdz pat bijušās Austrumprūsijas robežām pie Kenigsbergas, tomēr ne Lietuvā un vēl jo vairāk ne Latvijā tas nav uzskatāms par dabisko mežu sastāvdaļu. Lai arī dažviet Kurzemē ir lieliskas dižskābaržu audzes, tomēr pie mums šī koku suga ir introducēta. 

Lielāko daļu Latvijā augošo dižskābaržu mežaudžu izveidojuši baltvāciešu muižnieki, kuri centās savus mežus bagātināt ar dažādām Viduseiropā pierastām, kā arī tobrīd jau Eiropā labi adaptētām Ziemeļamerikas sugām – duglāziju un sarkano ozolu.

Klimata pārmaiņas ievieš korekcijas

Nozīmīgu klimata pārmaiņu gaidās daudz tiek runāts par mežu adaptācijas spēju palielināšanu sagaidāmo izmaiņu ietekmē. Dažādi pārmaiņu modelēšanas rīki uzrāda, ka ir iespējama pat veģetācijas zonu pārvietošanās virzienā uz poliem. 

Papildus vidējās temperatūras izmaiņām tiek prognozēts, ka Eiropā mainīsies arī nokrišņu sadalījums un lielā daļā Eiropas postoša sausuma viļņi būs pārbaudījums esošo ekosistēmu stabilitātei. Astoņzobu mizgrauža savairošanās egļu audzēs, kas nodarījusi milzīgu postu daudzās Centrāleiropas valstīs un skārusi arī Latviju, ir viens no šobrīd redzamākajiem pārmaiņu vēstnešiem. 

Visā Eiropā tiek sagaidīts, ka lapu koku izplatība palielināsies, daļēji nomainot skuju kokus, īpaši egli, kas šobrīd tiek uzskatīta par vienu no nākotnē visvairāk apdraudētajām sugām. 

Eiropas dižskābarža izplatība Skandināvijas pussalā jau šobrīd sasniedz platuma grādus, kas ir tālāk uz ziemeļiem nekā lielākā daļa Latvijas.

Nav šaubu, ka, izvēloties mūsu apstākļiem piemērotas sēklu izcelsmes no Baltijas reģiona valstīm vai izmantojot materiālu, kas ievākts tepat Latvijā, dižskābardi sekmīgi iespējams audzēt arī pie mums. Deviņpadsmitajā gadsimtā un vēlāk ierīkoto dižskābarža stādījumu labā adaptācija Latvijas rietumos ir apliecinājusi, ka tas pie mums ne vien labi aug, bet arī veido spēcīgu un dzīvotspējīgu paaugu. 

Mežkopju vēlme padarīt mežus daudzveidīgākus ir radījusi interesi par dižskābarža audzēšanu arī Latvijā. Dižskābarža koksne ir cieta, izturīga un viegli apstrādājama. Šai koku sugai ir arī nozīmīga ekoloģiska loma. 

Līdzīgi kā ozolzīles, arī dižskābarža sēklas (riekstiņi) ir proteīna avots daudzām dzīvajām radībām, sākot ar grauzējiem un putniem un beidzot ar mežacūkām un staltbriežiem. Tos pārtikā var izmantot arī cilvēks. 

Nākamajiem dižskābaržu mežu stādītājiem Latvijā gan jārēķinās arī ar izaicinājumiem – šī nav ātraudzīga un viegli atjaunojama suga. Lai cerētu uz panākumiem dižskābarža atjaunošanā vai ieaudzēšanā, svarīgi iepazīties ar šīs sugas bioloģiskajām īpašībām.

Dižskābarža bioloģisko īpašību raksturojums

Eiropas jeb parastais dižskābardis ir plastiska suga, kas var augt pat salīdzinoši mazauglīgās smilts augsnēs, lai arī produktīvāks tas būs labi drenētās, auglīgās minerālaugsnēs. Tas aug gan skābās, gan bāziskās augsnēs ar pH līmeni no 3,5 līdz 8,5. 

Varētu teikt, ka dižskābardis ir agresīvs – zem tā lapotnes vasarā ir ļoti maz gaismas, kas neļauj augt citu koku paaugai un pamežam, vienlaikus nodrošinot izdzīvošanu saviem sējeņiem, kas ir ļoti ēncietīgi. 

Nobiras zem kokiem - lapas un nokritušās tukšās sēklkopas.

Foto: Autora foto

Dižskābaržu mežos ir biezs nobiru slānis (lapas, nokritušās augļkopas). Šis paklājs var būt tik biezs, ka tam cauri grūti izspraukties pat lakstaugiem. Biezos pilna slēguma dižskābaržu mežos zem vainagu klāja neaug faktiski nekas.

Sēklu izplatībā dižskābardim jāpaļaujas uz gravitāciju vai dzīvnieku un putnu palīdzību. Atšķirībā no, piemēram, egles, priedes un bērziem, kuru sēklas vējš aiznes daudzus simtus metru no māteskoka, smagās dižskābarža sēklas nokrīt tieši zem vainaga. Lielākais palīgs sēklu izplatībā dižskābardim, līdzīgi kā ozolam, ir sīlis. Šis putns veido krājumus ziemai, noglabājot sēklas zemsedzē un augsnē, tādējādi dižskābardim ir cerība uzdīgt arī tālāk no nokrišanas vietas.

Dižskābardis veido celma atvases, kas ļauj tam veiksmīgi atjaunoties arī veģetatīvi. Atvasāju saimniecība malkas ieguvei savulaik Viduseiropā bijis ļoti populārs dižskābaržu mežu apsaimniekošanas veids. Jāņem vērā, ka celmi, kuru diametrs pārsniedz 10 cm, vairs nav piemēroti spēcīgu un noturīgu atvašu veidošanai.

 Ja mērķis ir izaudzēt vērtīgu apaļkoksni, dižskābarži jāaudzē kā sēklaudži. Dižskābardis ir salīdzinoši ilgmūžīgs, sēklas tas sāk ražot tikai 50–60 gadu vecumā, un sēklu ražas ir neregulāras.

Ņemot vērā dižskābarža lieliskās atjaunošanās spējas, tā atjaunošana lielākoties notiek dabiski. Cērtot kokus izlases veidā vai veidojot nelielas kailcirtes, izveidotajos atvērumos dižskābardis veido biezu paaugu. Līdzīgā veidā dižskābaržu meži atjaunojas arī pēc dabiskajiem traucējumiem. 

Pēc koku bojāejas (vējgāze, slimības, kaitēkļi) izveidojas atvērums, kurā pieejamo apgaismojumu izmanto dižskābarža sējeņi, kas ar laiku aizpilda izveidojušos spraugu starp pieaugušo koku vainagiem.

Ja ir nepieciešams ieaudzēt dižskābardi vietās, kur tas iepriekš nav audzis, tas ir jāstāda. Jau minēto labo pašatjaunošanās spēju dēļ dižskābarža stādu audzēšana nav ļoti populāra arī valstīs, kur tas ir saimnieciski nozīmīgs koks.

Pētījums dižskābaržu stādmateriāla ražošanas veicināšanai

Informācijas par stādu audzēšanas agrotehniku un to kvalitāti ir samērā maz. Šā iemesla dēļ Latvijas valsts mežzinātnes institūtā "Silava" ir uzsākts pētījums*, lai izstrādātu metodes kvalitatīvu dižskābarža ietvarstādu audzēšanai. Sagaidāms, ka pētījums kalpos kā stimuls attīstīt dižskābarža stādmateriāla ražošanu Latvijā, jo mūsu valstī šobrīd dižskābardi audzē ļoti nelielos apjomos un pārsvarā eksperimentālām vajadzībām.

Stādu trūkums nav vienīgais iemesls, kāpēc pie mums dižskābardis tiek stādīts maz. Šīs sugas atjaunošana ar stādiem ir sarežģīta. Dižskābardis spēcīgi cieš no pavasara salnām. 

Regulārā apsalšana ir galvenais iemesls, kādēļ atklātā platībā dižskābardi ieaudzēt ir faktiski neiespējami. 

Tam ir loģisks izskaidrojums, kas izriet no iepriekš aprakstītajām sugas mežsaimnieciskajām īpašībām. Ēncietīgais dižskābardis jaunībā ir pieradis augt zem vainagu klāja, kas to pasargā no sala un salnām. Dabiskas izcelsmes jaunaudzēs dižskābardis sākotnēji aug lielā biezumā kopā ar skābardi. Šādā biežņā jaunie koki ir gan pasargāti no meža dzīvnieku bojājumiem, gan konkurences ietekmē veido taisnākus stumbrus un tievākus zarus.

Paauga zem dižskābaržiem.

Foto: Autora foto

Arī mūsu apstākļos reālākais veids, kā sekmīgi iestādīt dižskābardi, ir vai nu zem citu koku sugu vainagu klāja, vai lapu kokiem un krūmiem aizzēlušā platībā. 

Jāņem vērā, ka līdzīgi kā ozolam arī dižskābardim darbojas princips – kažokā ar kailu galvu. Tas nozīmē – jaunajiem kokiem nepieciešams sānu noēnojums, tomēr galotnes daļai jābūt brīvai. Dižskābardim ir raksturīgi veidot dubultās galotnes, ja galveno dzinumu bojā sals vai kaitēkļi. Dižskābarža lapas, jaunie dzinumi un miza garšo pārnadžiem, un koku aizsardzība jaunaudžu vecumā ir tikpat aktuāla kā mūsu pašmāju kokiem.

Neraugoties uz plašo izplatību un lielisko atjaunošanās spēju, dižskābarža audzēšanai ir arī nopietni riski. Tam ir vidēja vēja noturība, koks var ciest no sala un sausuma. Sausums ir galvenais faktors, kura dēļ dižskābarža dabiskās izplatības areāls no dienvidiem pārvietojas mūsu virzienā. 

Dižskābardis ir uzņēmīgs pret dažādām koksnes trupi izraisošām sēņu slimībām. Šobrīd Eiropā lielas bažas raisa sēņu slimības fitoftoras izplatība gan mežos, gan parkos. Šī slimība pieaugušiem dižskābaržiem izraisa stumbra nekrozes un visbiežāk beidzas kokiem letāli.

Klimata izmaiņu modeļi prognozē, ka nākotnē dižskābardim Baltijas jūras reģions augšanai būs pat piemērotāks nekā Francijas vidiene. 

Eiropas dižskābardis ir audzējams Latvijā jau šobrīd – šī suga ir iekļauta meža atjaunošanā izmantojamo sugu sarakstā. Nevajadzētu sagaidīt, ka dižskābardis pārskatāmā nākotnē Latvijā kļūs par mežsaimnieciski nozīmīgu koku sugu, tomēr šis dekoratīvais un vērtīgais koks noteikti var bagātināt mežus un ainavu.

* Pētījums veikts Meža nozares kompetences centra Atveseļošanas fonda projekta (investīciju projekta identifikācijas nr.: 5.1.1.2.i.0/1/22/A/CFLA/007) ietvaros.