Kāpēc mainīju domas par minerālmēslu lietošanu augļu dārzos?

Šādu jautājumu, kā arī neizpratni par ieteikumiem minerālmēslus augļu kokiem lietot iespējami maz, nācies dzirdēt dažādos veidos. Arī pati taču biju rakstījusi un stāstījusi, kādas minerālvielas katrai augļu koku kultūrai vajadzīgas, kādas iznes ar ražu, kādas ir to trūkuma pazīmes, kādām jābūt augsnes analīzēm utt. Mūsu agroķīmiķiem, augļkopjiem, analizējot izmēģinājumos iegūtos datus par kādu no ražošanas vai augšanas parametriem, vairāk vai mazāk pozitīvus rezultātus izdevās atrast. Ar matemātikas palīdzību dažreiz izdevās pierādīt pat dažu faktoru mijiedarbību.

Novērojumi un izmēģinājumi Pūrē

Zināšanas par augļu dārzu mēslošanu ar minerālmēsliem ieguvu Pūrē padomju laikā no mācību grāmatām, publikācijām, kurās galvenokārt tika ieteikta citu padomju republiku pieredze, jo Latvijā pētījumi par minerālmēslu lietošanu augļu dārzos vēl nebija uzsākti. Atceros, ka kolēģis agroķīmiķis Arnolds Gross, stāstot par saviem izmēģinājumiem, teica, ka viņam jāpierāda, ka minerālmēsli ir tikpat vērtīgi kā organiskie mēsli. Mani toreiz interesēja tikai tās zināšanas, kas bija saistītas ar maniem pētījuma virzieniem, tātad – ābolu ražas normēšanu, vēlāk ābolu, bumbieru un plūmju šķirnēm. 

Tikšanās ar dārzu kopējiem liecināja, ka šādas vienpusīgas zināšanas der tikai zinātnes pētījumiem, ne praktiskajiem augļkopjiem, kuriem jāzina, gan kā kokus mēslot, gan vainagus veidot utt.

Garajā mūžā zināšanas un pieredze papildinās, tātad arī atziņām jāmainās. Saprotams, ka bija jāmainās arī maniem uzskatiem par augļu koku mēslošanu. Sākumā bija tikai šaubas, kas raisīja vēlmi izprast, bet pārliecības trūka.

I. Dimza un A. Gross ir pirmie un pagaidām vienīgie zinātnieki Latvijā, kuri laikā no 1956. līdz 1990. gadam veica dažādus ilggadīgus, arī daudzfaktoriālus lauka izmēģinājumus augļu un ogu dārzu mēslošanā un kopšanā. Darbs kopā ar šiem izcilajiem zinātniekiem deva iespēju iegūt zināšanas par to, kas notiek dārzā daudz plašākā jomā, arī diskutēt par kompleksajos izmēģinājumos iegūtajiem datiem un novērojumiem.

Kompleksajā izmēģinājumā ar šķirni 'Baltais dzidrais' uz sēklaudžu potcelma, kurā ar pētījumiem par ražas normēšanu piedalījos arī es, mēslošanu ar minerālmēsliem veica dažādās devās, arī maksimālās. To kombinēja ar organisko mēslu lietošanu, apūdeņošanu, vainagu veidošanu un ražas normēšanu. 

Variantu bija daudz, arī to atkārtojumu skaits pietiekami liels. Tas bija un ir vajadzīgs, ņemot vērā, ka Latvijā pat viena samērā neliela kvartāla robežās augsne var mainīties visai krasi. Rezultāti pēc divdesmit gadiem rādīja, ka mēslojuma ietekme uz ražu bijusi minimāla. 

Atklāti sakot, es neticēju, ka dārza kvartālā ar visai neauglīgu augsni, sevišķi vienā no pieciem atkārtojumiem, var tā būt, tāpēc katru atkārtojumu vērtēju ne tikai pēc iegūtajiem skaitļiem, bet arī vizuāli lauka apstākļos. Tiešām mēslojuma ietekme nebija ne redzama, ne pierādāma. Lai arī apūdeņošana bija minimāla, tās ietekme bija vairāk pamanāma. Tā bija pierādāma arī citos kolēģu izmēģinājumos, piemēram, tur, kur kālija un fosfora minerālmēslus koku dziļākajām saknēm pievadīja ar dziļiem urbumiem.

Tomēr ražotājiem slāpekļa mēslojumu turpināja ieteikt dot katru gadu pavasarī pirms veģetācijas sākuma, bet fosfora un kālija mēslojumu – rudenī katru gadu vai pa trim gadiem reizi. Jo – kā gan var dārzus nemēslot, ja laukaugiem un krūmogulājiem, kā arī zemenēm lētie minerālmēsli bija efektīvi. Augļu kokiem tos izkaisīja apdobēs, tā veicinot nezāļu augšanu. Turpmāk, lai dārzs labāk izskatītos, tās iznīcināja ar herbicīdu – simazīnu. 

Lielajām ābelēm īstenībā bārkšsaknes (to uzsūcošā daļa), kas uzņem ūdenī izšķīdušās minerālvielas, jau attiecīgā vecumā atradās ne tikai zonā zem vainaga, bet arī rindstarpās, kuras turēja melnajā papuvē, vismaz vasaras pirmajā pusē. Ivars Dimza tad izteica turpmāk bieži lietoto populāro atziņu – viss ir pareizi, tikai otrādi.

Turpmākajos izmēģinājumos astoņdesmitajos gados, kad rindstarpās sāka audzēt zālāju un pētīt tā ietekmi, varēja konstatēt slāpekļa mēslojuma nepieciešamību, jo zālāju pļaušanu veica tikai vienu reizi – laikā, kad pļāvēju vairs nevajadzēja lopbarības gatavošanai un tas pāraugušo zāli nesmalcināja, bet daļu izmeta uz koku vainagiem.

Labi koptas vecākas ābeles dārzā uz sēklaudžu potcelmiem mūsdienās.

Foto: Autores foto / Latvijas Mediji

Kolēģi veica pētījumus arī vecākos ābeļdārzos. Tajos, pieaugot fosfora koncentrācijai augsnē, ābeļu raža arvien vairāk samazinājās, jo tika traucēta dažu mikroelementu uzņemšana. To samazināja arī pārāk liels kālija daudzums, kas kavēja kalcija un magnija uzņemšanu. 

Viņi arī konstatēja, ka slāpeklis palielina ražu tikai līdz zināmam līmenim, tālāk raža bieži vien pazeminās. Visi to bija novērojuši zemenēm, bet ābelēm to novērot grūtāk, lai gan likumsakarība tā pati. Pazeminās arī augļu kvalitāte, kā arī izturība pret sēņu slimībām. Pozitīvu efektu nedod arī papildmēslošana ar slāpekli veģetācijas periodā, tā vienīgi palielina darba patēriņu.

Citās valstīs iegūtās zināšanas un atziņas

Kāpēc Latvijā minerālmēsli bija mazefektīvi, ja daudzās citās valstīs, vismaz pēc publikācijām spriežot, tos tomēr lietoja, tātad tie bija efektīvi? Likās, ka tā varētu būt potcelmu, to sakņu sistēmas ietekme un ļoti blīvais stādījums. Kopā ar kolēģiem devāmies uz Vāciju to skaidrot. Kāpēc mēs tik ļoti interesējoties par mēslošanu, brīnījās pieredzējis izmēģinājumu stacijas dārznieks pie Bonnas. 

Ja augsnē organisko vielu ir ap 3%, tad, piemēram, slāpekļa mēslojums varot tikai izraisīt pārāk stipru ābeļu augšanu, ko grūti novērst. Tad vajadzēja ar speciālu tehniku apgriezt saknes, samazinot to izplešanos uz rindstarpām, un ar kontūrgriešanu sašaurināt koku vainagu. Tas prasīja papildu roku darbu jauno dzinumu retināšanai. Tātad minerālmēslus, iespējams, visos dārzos lietot nevajadzēja.

Jāatzīst, ka nebiju ieklausījusies arī slavenā poļu profesora Peņonžeka referātā par jaunākajiem pētījumiem minerālmēslu lietošanā augļu koku dārzos citās valstīs. Kolēģu ilggadīgie izmēģinājumi ne tikai Latvijā, bet arī Lietuvā par to, ka augļu dārzi labi ražo arī bez minerālmēslu lietošanas, šaubas palielināja, bet pilnībā nepārliecināja.

Vai un ar kādām metodēm var noteikt minerālmēslu lietošanas nepieciešamību?

Pēc profesora K. Brīvkalna datiem, Latvijas minerālaugsnēs ir samērā lielas barības rezerves, bet lielākā daļa no tām ir augiem grūti pieejamā vai nepieejamā veidā. Piemēram, smilšmāla vai māla augsnē viena hektāra aramkārtā esot 4–7 t fosfora dioksīda (P2O5) un 60–100 t kālija dioksīda (K2O), bet smilts augsnē attiecīgi 3–5 un 30–50 tonnas. Ar augsnes analīžu palīdzību vajadzētu noteikt, cik no tām ir augiem pieejamas.

Izmantoju katru iespēju izvērtēt minerālmēslu lietošanas devu noteikšanas metodes, iedziļinoties agroķīmijas noslēpumos ne tikai Latvijā, bet vairāk vācu literatūrā par intensīvo dārzu mēslošanu, kurā ieteica izmantot, piemēram, minerālvielu iznesas. Augļu kokiem no dārza praktiski izvāc vienīgi augļus, kas satur daudz ūdens un organisko vielu, galvenokārt ogļhidrātus, bet maz minerālos barības elementus. 

Vienā dārzā var būt šķirnes ar dažādu ražību, koki, kas bagāti ražo katru gadu, bet arī tādi, kuriem kaut kādu iemeslu dēļ ražas ir nelielas, tātad minerālvielu iznesas katram kokam atšķirsies. Pēc kura koka iznesām minerālmēslu devas tad aprēķināt? No dārziem uz spēcīga auguma potcelmiem agrāk daudz zaru izveda un tos sadedzināja. Arī šobrīd dārzos dažkārt tiek izvāktas zaru kaudzes pēc veidošanas pavasarī. It kā varētu sadedzināto zaru pelnus kokiem atdot, bet kuram?

Iznesu aprēķini citās valstīs parādīja krasās atšķirības starp laukaugiem, dārzeņiem un augļu kokiem. Piemēram, ābelēm intensīvajos stādījumos no hektāra tiek iznests 27 kg slāpekļa, 9 kg fosfora un 56 kg kālija. Kviešiem šīs iznesas esot attiecīgi 180, 26 un 280 kg slāpekļa, fosfora un kālija, bet burkāniem – 281, 36 un 356 kg. Tātad tās dod tikai priekšstatu par katrai kultūrai nepieciešamākajām minerālvielām un liek arī domāt un mēģināt izprast, kāpēc atšķirības starp tām tik lielas.

Augsnes analīzes vēl joprojām ir obligātas, arī augļu dārzos, tomēr arī tās parāda krasās atšķirības barības vielu sagādē un patēriņā starp dažādiem laukaugiem un daudzgadīgajiem augļu kokiem. Piemēram, uz augļu koku sakņu spurgaliņām sēņu veidotā mikoriza izdala vielas, kas šķīdina un uzņem fosforu no iežiem ar grūti šķīstošiem tā savienojumiem. Tās hifas arī ievērojami paplašina augsnes platību, no kuras koks uzņem gan ūdeni, gan minerālvielas. 

Iekultivētās ilggadīgo augļu dārzu augsnēs ar labu zālāju rindstarpās samērā lielas slāpekļa rezerves ir uzkrātas trūdvielās, no kurām tas pakāpeniski atbrīvojas. 

Veltīgi cerēt, ka, ņemot augsnes paraugus analīzēm katru gadu vienā un tajā pašā vietā, iespējams konstatēt minerālelementu izmaiņu dinamiku, jo to uzkrāšanās augsnē vai kokos, arī pārvietošanās atkarīga no dažādiem ārējās vides faktoriem. 

Jo detalizētāk kādā dārzā augsne tiks analizēta, jo lielāka tās nevienmērība atklāsies, sevišķi paugurainos apvidos.

Dažādas analīzes, novērojumi un to rezultāti

Augsnes analīzes un apakškārtas izpēte noteikti ir vajadzīga pirms augļu koku stādīšanas, lai novērtētu pH, organisko vielu un minerālvielu daudzumu, apakškārtas caurlaidīgumu u. c. Tas palīdzēs izlemt, kādu kultūraugu labāk stādīt, kādu potcelmu izvēlēties, kādi augsnes ielabošanas pasākumi veicami. 

Vai nepieciešama organisko vielu daudzuma palielināšana, audzējot zaļmēslojuma augus, vai augsnes dziļirdināšanu veikt, izmantojot balto bišu amoliņu, vai arī pietiks ar mehānisko dziļirdinātāju, utt.

Problēmas Latvijas dārzos sākās tad, kad analīzēs ne vienmēr varēja rast atbildi, kāpēc augļu koki nejūtas tik labi, kā gribētos. Zinātnieki un konsultanti meklēja atbildes vai skaidrojumu ne tikai savos izmēģinājumos, bet arī citu valstu pētījumos. 

Mūsdienu zinātniskie pētījumi ir pamatīgi un dziļi, bet diemžēl tikai vienā šaurā jomā – katram zinātniekam attiecīgi savā. Dabā faktori, kuri nosaka dārza likteni, turpretī ir ļoti mainīgi un daudzveidīgi. Dārznieks spiests visus šos faktorus kompleksi izvērtēt un izdomāt, kā kokiem palīdzēt. Citos apstākļos vai laboratorijās veiktie dziļie pētījumi nepalīdzēs, pat traucēs, jo tos bieži grūti izskaidrot un attiecināt konkrētiem apstākļiem. 

Kontūrgriešana nelīdzēs.

Foto: Autores foto / Latvijas Mediji

Dārzniekam galvenokārt jāzina tikai paši pamati par to, kas notiek augsnē un augā. Tas dotu iespēju mēģināt izskaidrot, kas notiek konkrēti viņa dārzā. Mūsdienu īslaicīgo zinātnisko pētījumu rezultāti daudzgadīgajiem augļu kokiem ir maz noderīgi.

Ko izprata mūsu priekšteči

Mūsu priekštečiem iespēju izmantot analīzes trūka, viņi tikai vēroja, domāja, analizēja un tomēr izprata. 20. gadsimta sākuma literatūrā bija atrodamas tās atziņas, kuru trūkst modernajā literatūrā – visu augšanu un ražošanu ietekmējošo faktoru kompleksa analīze. Leģendārais agroķīmiķis P. Kulitāns tādu veica par procesiem augsnē, bet tikpat slavenais augļkopis profesors J. Sudrabs par to, kas notiek augu lapās. 

Augļkopības celmlauzis S. Klevers un arī citi rakstīja par to, ka, vērojot augus, ir jāmēģina izprast to fizioloģiju, arī dārznieka darbības sekas. Agronoms, dārzkopības instruktors Zemgalē Augusts Grīnbergs trīsdesmitajos gados pirmais Latvijā mēģināja skaidrot sakarību un starpību starp barības vielu uzņemšanu no augsnes un no lapām, starp augšanu un ražošanu tieši daudzgadīgajiem augļu kokiem. Šāda kompleksa analīze ļāva izprast daža laba dārza kopšanā jau lietota paņēmiena nozīmi. 

No augsnes kopā ar ūdeni uzņemtās minerālvielas tātad galvenokārt veicina augšanu, bet ražību vairāk veicina asimilāti, kurus saražo lapas fotosintēzes procesā.

Pārāk bagātīga apgāde ar minerālvielām, kas veicina augšanu, augļu kokiem kavē ražošanas sākumu un ražas veidošanos. Augļu koki un krūmi, tā kā tiem jārēķinās ne tikai ar izdzīvošanu vienā gadā, bet arī turpmākajos gados, no saražotiem asimilātiem daļu uzkrāj, lai nākamā gada pavasarī tos izmantotu gan sakņu darbības uzsākšanai, gan pumpuru plaukšanai, no kuriem veidosies dzinumi ūdens un minerālvielu sūknēšanai no augsnes.

Vai augsne ir nozīmīgākā augļu koku barotāja?

Diemžēl ne. Daudz lielāka nozīme ir lapās fotosintēzes procesā saražotiem asimilātiem, galvenokārt ogļhidrātiem. Fotosintēzes sekmīgu norisi nodrošinās veselīga lapotne, labi apgādāta ar gaisu un gaismu, bet barības vielu plūsmu visos virzienos nodrošinās no augsnes uzņemtais ūdens. Ļoti grūti atteikties no visu mūžu iemācītās atziņas – kā var nemēslot. Lai gan novērojumi un izmēģinājumu rezultāti liecināja, ka laukaugiem piemērotie ieteikumi mēslošanai ar minerālvielām augļu kokiem neder.

Jaunākas un ļoti interesantas ir atziņas par augsnes mikroorganismu pasaules nozīmi augļu koku apgādē ar ūdeni un minerālvielām. Ilggadīgajos augļu koku stādījumos šī pasaule ir plašāka, komplicētāka un iedarbīgāka. Mikorizas tīklojums cieš, ja mēs dārzā lietojam dažādus pesticīdus, minerālmēslus un augsni intensīvi apstrādājam. Norvēģijā strādājošā latviešu izcelsmes zinātniece Ieviņa Stūrīte atgādina, ka augsnes sēņu mikorizas tīklojums palīdz augļu kokiem uzņemt fosforu no iežiem, kur tas ir, kaut augsnes analīzes rāda, ka augiem pieejamā formā tā trūkst. 

Vairs nav šaubu, ka simbioze ar mikorizas sēnēm veicina koku augšanu. Pārmēslošana vai augsnes struktūras izmaiņas ir kaitīgas. Ja augi ir vārgi un tāpēc tos mēslo ar minerālvielām vai apstrādā ar ķīmiskām vielām, mikorizas sēņu daudzums samazinās, un tāpēc augi kļūst vēl vārgāki (velna aplis).

Kā kokam trūkst vai ir par daudz, vislabāk noteiks pats dārza kopējs, ja vien viņš regulāri novēros koku augšanu un ražību, mēģinot izprast procesus augos un augsnē, izvērtējot savas rīcības sekas. Ja kokiem nav jauno dzinumu meža, kas traucētu gaismai iekļūt vainagu vidū, ja tiem lapas ir veselīgas un normāli zaļas, jaunās vasas 30–50 cm garas, raža laba, bet ne pārbagāta – tātad koks ir mierīgs un dārzkopim tikai jāpalīdz tam šo mieru saglabāt, neizjaukt līdzsvaru starp ražību un augšanu. 

Augļu koki un krūmi ar minerālvielām jāmēslo laikā, kad nepieciešama augu augšana, tātad pirmajos gados jeb, kā teica slavenais augļkopības speciālists J. Kārkliņš, kad jāuzceļ māja, kur augļi dzīvos. Ražošanu turpmākajos gados vairāk veicinās vainaga veidošana, kas nodrošina saules gaismas nokļūšanu visās vainaga daļās, tādējādi veicinot fotosintēzi.

Lūk, tādi novērojumi un atziņas lika man ieteikt izvairīties no dārgo minerālmēslu nepārdomātas lietošanas augļu dārzos, bet vairāk domāt par gaisa un mitruma nodrošināšanu augsnē, kā arī par tāda veselīga lapojuma izveidi, kas nodrošina saules gaismas un gaisa nokļūšanu visās vainaga daļās.