17.4 °C
Agra iniciatīvas atdošana nemaksāja uzvaru – Latvijas kausa finālā "Riga" pēcspēles 11 metru sitienā (1:1, 5:3) pārspēja "RFS".
Kaut vai izģērbjas pliks
Fināla pirmais puslaiks aizritēja piesardzīgā spēlē praktiski bez vārtu gūšanas iespējām. 43. minūtē gandrīz no nulles leņķa "Rigu" vadībā izvirzīja Duglass Aureliu. Visu otro puslaiku "RFS" ļoti daudz kontrolēja bumbu un kārtējo reizi izglābās – jau kompensācijas laikā pēc video atkārtojuma noskatīšanās tika piešķirts 11 metru soda sitiens, ko realizēja Jānis Ikaunieks. Visi pieci šīs sezonas lielie galvaspilsētas derbiji noslēgušies ar neizšķirtu pamatlaikā. Līdzīga aina laukumā saglabājās arī papildlaikā. Pēcspēles sitienu sērijā "Riga" bija perfekta, bet Rihards Matrevics atvairīja visu maču nervozi aizvadījušā Petra Mareša raidījumu, ļaujot klubam otro reizi triumfēt Latvijas kausā.
"Emocijas ļoti labas, bet šis vēl nav sezonas galvenais mērķis," Matrevics norādīja, ka virslīgā viss izšķirsies pēdējās trijās kārtās. "Neplānojām iesēsties aizsardzībā, bet zonas nosedzām, un lielu momentu viņiem nebija. Pamatlaika izskaņā redzēju, ka bija roka, un sapratu, ka būs pendele.
Jau pirms spēles ar treneri runājām, ka Mareša sitienā lēkšu uz labo stūri, tas arī bija vienīgais, ko uzminēju. Kopumā neuzskatu sevi par labu pendeļu atvairītāju, ar treneri mēģinām to risināt."
Riharda 17 gadus vecā māsa Madara, kura arī ir vārtsardze, jau divreiz kļuvusi par Latvijas kausa ieguvēju "Mettas" rindās. "Viņa mani kaitināja, ka man vēl nav Latvijas kausa. Tagad ir, bet māsai jau divi," pasmaidīja Rihards.
Pērn Matrevics ar "Valmieru" kļuva par Latvijas čempionu, ziemā pārnāca uz "Rigu", taču guva traumu un arī pēc atveseļošanās sēdēja aiz Nila Puriņa muguras, savu vietu izcīnot tikai septembrī. "Jābūt pateicīgam par to, kas ir. Pēc traumas, nepatīkama gada sākuma ir šaubas, vai esi uz pareizā ceļa. Man apkārt ir ļoti daudz labu cilvēku, kas palīdzēja," pateicīgs ir 24 gadus vecais vārtu vīrs.
Pēdējā virslīgas kārtā "Rigai" jāspēlē Valmierā, kur viņi nav uzvarējuši vairāk kā trīs gadus. "Bažu nav, brauksim un spēlēsim. Atceros, kā ar "Valmieru" pirms gada devāmies uz Liepāju un piegājām (izšķirošajai spēlei), nešaubos, ka treneris savāks komandu," teica Matrevics. Iepriekšējā kārtā gan viņi, gan "RFS" gandrīz zaudēja punktus attiecīgi pret Daugavpils un Tukuma futbolistiem. "Rigas" komanda konkurentu spēlei sekoja līdzi autobusā atceļā uz mājām, drāmā gandrīz vai logus situši autobusam laukā.
"Šķita, ka simts procenti zaudēs punktus. Taču, kā treneris teica, jākoncentrējas uz sevi, viss ir mūsu rokās," tā Matrevics.
"Bijām iedzinējos, sapratām, ka nav kur atkāpties, viņi iesēdās aizsardzībā, īpaši papildlaikā. Mums arī nebija spēka, bet centāmies vairāk izveidot. Nezinu, vai pelnīti "Riga" uzvarēja, bet abas komandas ir ļoti līdzīgas, varbūt viņiem mazliet paveicās," pretiniekus apsveica "RFS" pussargs Jānis Ikaunieks, kurš, stājoties uz 11 metru sitiena atzīmes, abas reizes bija ārkārtīgi aukstasinīgs. "Uz vārtsarga darbībām neskatos, varu sist abos stūros. Vārtsarga psiholoģiskās spēles? Viņš var izģērbties pliks, es nereaģēšu. Ticu, ka mums ir cerības uz Latvijas zeltu, šie rudens mači – viss var notikt, galvenais – pašiem visus trīs mačus uzvarēt." "RFS" finālā spēlēja ceturto reizi piecos gados, otro rudeni pēc kārtas piedzīvojot zaudējumu.
Stipičs izdzīvoja
"Vispirms jāatvainojas "RFS", jo pēc 120 minūtēm viņi bija nedaudz labāki. 11 metru sitieni ir nedaudz arī veiksme, mūsu galvenie sitēji bija līmenī, vārtsargs vienu atvairīja. Pirms fināla trenējām pendeles, vakar īpaši uz šiem vārtiem, psiholoģija ir ļoti svarīga," "Latvijas Avīzei" finālu komentēja "Rigas" galvenais treneris Tomislavs Stipičs.
Otrā puslaika gaitā laidāt laukumā Braienu Penju un Taivo Abdulrahmanu, kurus pamatlaika izskaņā atkal nomainījāt. Nebijāt ar viņiem apmierināts?
Nē, "RFS" daudz centrēja, viņiem laukumā bija virkne garo spēlētāju, tāpēc arī es uzlaidu augumā raženākos Petaru Bosančiču un Denisu Meļņiku. Gribēju izdzīvot, futbolā šāds piegājiens tomēr nav labs. Beigās mums paveicās.
Meļņiks uzreiz pēc nākšanas laukumā soda laukumā nospēlēja ar roku, viņa uzlaišana bija slikts jūsu lēmums?
Varbūt, bet to nekad nevar zināt. Viņi mums beigās palīdzēja uzvarēt, Bosančičs realizēja 11 metru sitienu. Tagad ir tādi noteikumi, jātrenējas soda laukumā atrast pretinieka roku, un būs 11 metri.
Ir sajūta, ka pašu tiesnešu skatījums atšķiras, kas ir pendele un kas nav. Tomēr videotiesneši darbu paveica godam.
Pērn ieguvāt kausu ar "Audu". Kā varat salīdzināt emocijas tad un šodien?
Ar "Audu" uzvarējām kā pastarīši, visiem tas bija pārsteigums, mēs mača gaitā nerealizējām vienu 11 metru sitienu spēlē, bija daudz emociju. Man tas bija pirmais tituls Latvijā. "Riga" ir lielākais klubs ar labākajām finansiālajām iespējām, līdz ar to uzdevums ir izcīnīt titulus, katrā spēlē jāuzvar, katra diena ir kā pēdējā. Esmu laimīgs – prātā esmu vācietis, sirdī – horvāts, tagad kaut kur arī latvietis, jo Latvija man deva iespēju parādīt sevi starptautiskā līmenī.
Visi uzskata, ka jūs jau esat varonis – pirmais "Rigas" treneris, kurš nav atlaists sezonas laikā.
Protams, tā ir nozīmīga statistika, tātad Stipičs ir mazliet citāds nekā iepriekšējie treneri, izdzīvoja "Riga". Esmu apmierināts ar kluba vadību, personālu, spēlētājiem. Futbolā nekad nedrīksti atpūsties, ja to izdari, tad futbols tevi soda. Katru dienu jākļūst labākiem. Turpināsim sapņot, pēdējās trīs spēles šajā čempionātā mums ir jāuzvar, 270 minūtes jānospēlē kā "pēdējā deja".
Vai piekrītat, ka kausam beigās nebūs nekādas nozīmes, ja "Riga" nekļūs par čempionu?
Nevar teikt, ka neko nenozīmēs, arī šis tituls jārespektē, jāprot izbaudīt momentu, katrs prieka moments futbolā ir jānopelna. Latvijas čempionāta zelts, protams, ir svarīgāks.
