16 °C
Latvijas basketbola fani izglābuši Pasaules kausa norisi Džakartā – bez sarkanbaltsarkanajiem pilsētas ielas faktiski ne ar ko neatšķirtos no straujās ikdienas un televīzijas režisoriem būtu daudz pliekanāka kadru izvēle, jo citu vienību atbalstītāju grupas ir nesalīdzināmi liesākas.
Skaidrāka publika
Lieliskas emocijas Indonēzijā bauda arī mūsu ilggadējie ekskolēģi Linda un Zigmāris Rumkas. Viņi lēš, ka klātienē atbalstīt komandu ieradušies tuvu trīs tūkstošiem latviešu un atmosfēra arēnā ir fantastiska, Latvijas izlasei čempionātu sākot uz negaidīti augsta viļņa. Pēc vēsturiskās uzvaras pār Franciju letiņi līksmoja ar "Ja es būtu to zinājis", "Kad mēness jūrā krīt" un citiem meldiņiem hallē, kā arī pilsētā līdz vēlai naktij.
Pirms pirmās spēles Džakartā paklīda informācija, ka hallē nelaidīšot ar Latvijas krekliem, uz kuriem uzrakstīts azartspēļu kompānijas nosaukums, jo Indonēzijā šis rūpals ir aizliegts.
"Pirmajā dienā paņēmām balto lenti un aizlīmējām ciet, bet hallē un uz sienas bija Porziņģa bilde kreklā ar visu šo uzrakstu, tā ka neviens tam nepievērš uzmanību. Pret faniem izturas iecietīgi un laipni. Daudzi strādājošie nerunā angliski un laiž iekšā, neko neprasot, tā mēs pirmajā dienā pa halli gājām, gājām, līdz nokļuvām zonā, kur brauc iekšā spēlētāju autobuss. Kādam esot atņemti karodziņu plastmasas kāti, bet mani ielaida. Pie ieejas jāuzrāda somas un jāiziet cauri detektoram, bet ir ļoti toleranti. Vietējiem patīk ar mums bildēties, jo eiropieši uz viņu fona ir gari," ar novērojumiem dalās Linda Rumka.
Latviešu faniem izveidota "Whats App" čata grupa, kurā var dalīties ar noderīgu informāciju, tostarp kopīgām volejbola spēlēm pludmalē, bāriem. Indonēzija ir islāma valsts, kurā alkohols ļoti daudzos krogos netiek tirgots, bet lielveikalos ir gan atsevišķas vietas, kur grādīgie dzērieni pieejami, pārtikas veikalos tirgojot alu, arī vietējā brūvējuma. Lētākais vīns veikalā maksājot 30 eiro, stiprajiem dzērieniem cenas samērīgākas, taču svelmē daudziem uz to prāts nenesas.
"Atšķirībā no hokeja te ir daudz skaidrāka publika, pat nevar salīdzināt," spriež pasaules hokeja čempionātos pabijusī Linda Rumka.
"Iespējams, tāpēc, ka te alkohols nav viegli pieejams. Ja hallē vai fanu zonā, kas ir ļoti forša ar dažādām atrakcijām, kurās var piedalīties un laimēt balviņas, tirgotu alu, droši vien līdzjutēji būtu vairāk iereibuši." Hallē ir minimāla uzkodu izvēle, viegli pieejami cukurotie dzērieni, bet sarežģītāk iegādāties ūdeni.
Lieli kontrasti
Džakartā mīt vairāk nekā desmit miljoni cilvēku, bet tās aglomerācija ar 34 miljoniem ir otra lielākā pasaulē. Taču latviešus pilsētā varot pamanīt. Ap arēnu basketbola gaisotne ir labi jūtama, atraktīva fanu zona, ir arī uzraksti "sveiki" latviešu valodā, Kristapa Porziņģa un Dāvja Bertāna plakāti, viesnīcā latviešu kompānijas sagaidot ar apsveikumiem par uzvarām. "Pēc spēles vietējā meitene prasīja, kāpēc Porziņģis nespēlē. Viņi nāk uz spēlēm, lai redzētu Nacionālās basketbola asociācijas zvaigznes. Viesnīcā televizorā nav neviena sporta kanāla un basketbola spēles nerāda," pārsteigta ir Linda.
Atšķirībā no arābu valstīm Džakartā ielu tirgotāji nav uzmācīgi, kaulēšanās daudz mazāk izplatīta, dzeramnaudu uztver kā ekstru, ne obligātu pateicību.
Savu tiesu no bālgana tūrista gan mēdzot paņemt – lidostā iestāstīts, ka jābrauc ar taksometru, lai gan vēl kursēja arī vilciens.
Kafejnīcā pasūtījuši alu, kas izrādījās bezalkoholiskais. Pilsētā pārvietošanās ar taksometru gan ir lēta, septiņu kilometru brauciens izmaksā 2,5 eiro. Kopumā – civilizēti, salīdzinot ar virkni citām Austrumāzijas vietām.
"Aizgājām uz vecpilsētu un ostas rajonu, kur pilnīgi cita dzīve, kā graustu rajons, nabadzība, bērnu baļļā mazgā," lielo kontrastu izceļ Linda. "Ļoti liela netīrība, pilsētas kanāls ļoti smirdīgs, piedrazots, visur saliktas bonas, kurās tiek savākti atkritumi. Arī tūristu rajonā cilvēki sēž uz ielas, met atkritumus zemē, naktī uzkopj. Par ekoloģiju neviens īpaši nedomā. Atmosfēra ostas rajonā nebija omulīga, visiem veikaliem un būdām pirmajiem diviem stāviem reste, teicu, ka vajadzētu tikt prom, kamēr nav satumsis. Citur pilsētā nav bailīgi."
Nospiedošā fanu daļa uz čempionātu devusies ar domu pirms vai pēc basketbola pieķert klāt vēl kaut ko no Indonēzijas, piemēram, populāro salu Bali. Ir gan arī tādi, kam pagaidām tikai vienvirziena biļete – ar cerību pēc grupu turnīra fāzes doties uz izslēgšanas spēlēm Filipīnās.
