14 °C
Piedzīvojot milzīgu enerģijas cenu pieauguma krīzi 2022. gadā, Eiropas Savienība cenšas atrast veidus, kā ierobežot enerģijas cenu svārstības nākotnē. Kā tas sekmējas?
Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā šķietami labi ieeļļotais un noregulētais Eiropas Savienības enerģētikas vilciens noskrēja no sliedēm. Vissmagāk šajā krīzē cieta Eiropas industriālā lielvalsts Vācija. Tas arī nav nekāds brīnums – pateicoties virknei notikumu, kas sākās vēl pagājušā gadsimta 70. gados un bija saistīti ar starpvalstu gāzesvadu izbūvi, tieši Vācija bija visvairāk sasaistījusi savu enerģētikas sistēmu ar Krieviju. Tādējādi Vācija bija ļoti atkarīga no gāzes piegādēm – 2021. gadā šī valsts patērēja aptuveni vienu ceturtdaļu no visas dabasgāzes, kuru saņēma Eiropas Savienība. No aptuveni 905 teravatstundām (TWh) gāzes, kas gadā bija nepieciešamas Vācijai, 95% tika importēti un 55% no šī importa nodrošināja Krievija. Taču Vācija nebija vienīgā atkarīgā – Krievija ES tirgum pirmskara gados nodrošināja apmēram 40% gāzes.
Kad kara laikā tika uzspridzināti trīs no četriem Baltijas jūrā esošajiem gāzesvadiem, kad viens pēc otra pārtrauca darbu sauszemē ieguldītie vadi un Krievija pārstāja pildīt līgumus par gāzes piegādēm, Eiropas enerģētikas sistēma 2022. gadā nonāca dziļā krīzē. Tikai pēc šiem notikumiem sākās centieni reformēt enerģijas tirgu. Varētu jautāt – vai tad agrāk nebija redzama bīstamā ES atkarība no viena enerģijas piegādātāja, kura politika kļūst arvien vairāk naidīga rietumvalstīm? Vai tad nevarēja kaut ko darīt jau laikus? Uz šiem jautājumiem iespējamas divas atbildes – tautas gudrībā balstītā, kas, manuprāt, visprecīzāk izteikta krievu sakāmvārdā "kamēr pērkons nenograndēs, zemnieks nepārkrustīsies" un filozofiskā atziņā, ka jebkuras nozīmīgas pārmaiņas un progress ir atbilde uz krīzi vai citu eksistenciālu izaicinājumu. Te būtu vietā arī atcerēties, ka vairākums analītiķu neticēja, ka Krievija varētu iesaistīties tādā ģeopolitiskā avantūrā kā iebrukums Ukrainā, un pat tie, kas ticēja, diez vai spēja paredzēt rietumvalstu vienoto nostāju, Krievijas pretsoļus un gatavību šantažēt savas gāzes ilggadējos pircējus – arī tas liedza veikt savlaicīgus pasākumus gāzes atkarības mazināšanai.
Griesti gāzes cenām
Lai kā būtu, gāzes cenu kāpums sākās jau pirms Krievijas iebrukuma sākuma un savu maksimumu sasniedza 2022. gada augustā. Daži skaitļi salīdzinājumam – 2020. gada 17. augustā gāzes cena Eiropas lielākajā gāzes tirdzniecības centrā – Amsterdamas gāzes biržā TTF – bija sasniegusi vienu no zemākajiem līmeņiem pēdējos gadu desmitos – viena megavatstunda (MWh) gāzes maksāja 11,1 eiro. Gadu vēlāk, 2021. gada augustā, kad, gatavojoties karam, visticamāk, jau notika manipulācijas ar gāzes cenām, gāzveida kurināmā cena bija jau gandrīz četrkāršojusies – piemēram, 9. augustā megavatstunda dabasgāzes maksāja 39,4 eiro.
Taču salīdzinot ar to, kas notika 2022. gadā, tie vēl bija tikai ziediņi – pērn 29. augustā vienas megavatstundas gāzes cena sasniedza savu augstāko vēsturisko līmeni, pārsniedzot 340 eiro robežu par megavatstundu
– tātad, salīdzinot ar divus gadus senu pagātni, cena bija pieaugusi vairāk nekā 30 reižu. Nenoliedzami, savu artavu pagājušā gada cenu svārstībās deva arī panika, ka valstīm neizdosies nopirkt pietiekami daudz gāzes, lai nodrošinātos apkures sezonai. Taču šie skaitļi skaidri demonstrē, ka nav neviena cita produkta, kura cena pēdējos gados būtu piedzīvojusi tik krasas svārstības! Jāpiebilst, ka šobrīd, kad radusies pārliecība, ka Eiropa spēj pārdzīvot gāzes šantāžu un spert adekvātus pretsoļus, dabasgāzes cena biržā atgriezusies pirmskara līmenī un pat noslīdējusi zem tā – piemēram, šī gada 21. augustā megavatstunda gāzes maksāja 31,3 eiro, bet, sākoties apkures sezonai, kas palielina pieprasījumu pēc gāzes, cena svārstās ap 50 eiro robežu (6. novembrī – 52,5 eiro/MWh). Salīdzinot ar 2020. gadu, šādas cenas joprojām ir ļoti augstas, bet, salīdzinot ar 2022. gadu, – pat ļoti zemas.
Kad 2022. gada vasarā gāzes cena biržā pārsniedza 300 eiro/MWh, virkne ES valstu pieprasīja valstu savienības mēroga pasākumus gāzes cenu ierobežošanai. Tika argumentēts ar to, ka augstās gāzes cenas nosaka spekulācijas, savukārt cenas, par kādām gāzi iepērk piegādātāji, īpaši ņemtas vērā netika. Piecpadsmit dalībvalstu spiediena dēļ Eiropas Komisija pēc smagām diskusijām nāca klajā ar piedāvājumu, ka, sasniedzot noteiktu gāzes cenu, kas tika noteikta 180 eiro/MWh līmenī, un šai cenai noturoties vairākas dienas, gāzei tiktu noteikti maksimālie cenas griesti. Būtībā runa bija par to, ka brīvais gāzes tirgus šajos apstākļos pārstāj darboties. Šāda vienošanās tika panākta 2022. gada decembrī un stājās spēkā 2023. gada janvārī. Kāpēc diskusijas par to bija smagas? Pirmkārt, strīdīgs bija noteiktais līmenis – 180 eiro/MWh, jo virkne ekonomiski vājāko valstu vēlējās noteikt to vēl zemāku. Taču pats svarīgākais diskusiju jautājums bija tas, kā tad praktiski šie cenas griesti darbosies.
Tā kā Amsterdamas birža ir cieši saistīta ar citām biržām, tad idejas kritiķi norādīja, ka cenas griestu ieviešanas dēļ gāze vienkārši aizplūdīs uz citiem tirgiem vai arī tirgotāji, ja iepirktās gāzes cena pārsniegtu gāzes cenas griestus, vienkārši atteiksies pildīt noslēgtos piegādes līgumus un pārdot par šādu cenu.
Tika zīmēti pat pilnīga tirgus sabrukuma scenāriji. Kā iznāca realitātē?
Situācijas paradokss slēpjas tajā, ka atbildi uz šiem jautājumiem mēs joprojām nezinām, jo gāzes cenas griestu mehānisms visas Eiropas mērogā tā arī nekad nav ticis iedarbināts. Un tas netika iedarbināts tāpēc, ka gāzes cena biržā jau 2022. gada decembra pēdējās dienās noslīdēja zem 100 eiro/MWh robežas un kopš tā brīža ir turpinājusi lejupvērstu kustību. Kāpēc tā notika? Viens no iemesliem neapšaubāmi bija pērnā siltā ziema un kopējie Eiropas mērogā veiktie pasākumi energoresursu pietiekamības nodrošināšanai. Taču daudzi eksperti domā, ka savu lomu nospēlējuši arī gāzes cenas griesti – pati iespējamība, ka tādi tiek iedarbināti, ir nomierinājusi tirgu un likusi pierauties spekulantiem. Tikai nākotnes krīzes spēs nodemonstrēt, vai gāzes cenas griesti ir Eiropas mēroga "papīra tīģeris", kā tos dažreiz dēvē, vai arī reāls cenu kontroles mehānisms.
Centieni reformēt elektrības tirgu
Līdzīgi kā ar gāzi, Eiropas Savienība ir centusies reformēt arī elektroenerģijas tirgu. Šis tirgus ir vēl sarežģītāks par gāzes tirgu, jo ne visās Eiropas daļās darbojas efektīvas elektrības biržas, elektrības tirgū ir daudz dažādu slēptu un atklātu subsīdiju un aizsargāto lietotāju grupu, tādēļ to reformēt ir vēl sarežģītāk. Bez tam elektrības tirgus vētrainajā 2022. gadā nodemonstrēja, ka īstermiņā elektroenerģijas tirgus darbojas labi – proti, elektrības cenu pieaugumam seko patēriņa samazinājums un otrādi. Bažas rada rada elektroenerģijas tirgus ilgtermiņa noturība – proti, kā pasargāt tirgus lietotājus no cenu svārstībām un kā padarīt tirgu prognozējamāku. Klimata un enerģētikas ministrijas valsts sekretāre Līga Kurevska stāsta:
"Enerģijas cenu straujie lēcieni 2022. gadā parādīja, cik lielā mērā patērētāji un rūpniecības nozares ir pakļautas enerģijas cenu svārstību riskam.
Pērn šo svārstību sekas pārvarēja ar ES dalībvalstu īstermiņa atbalsta pasākumiem iedzīvotājiem un uzņēmumiem, taču dalībvalstis jau tolaik uzsvēra nepieciešamību pēc stratēģiskiem soļiem elektroenerģijas tirgus modeļa uzlabošanai. Šo reformu mērķis ir nodrošināt, lai elektroenerģijas cenas būtu mazāk atkarīgas no nestabilajām fosilā kurināmā cenām, pasargāt patērētājus no cenu lēcieniem, paātrināt atjaunojamo energoresursu izmantošanu, kā arī uzlabot patērētāju aizsardzību." L. Kurevska apliecina, ka Latvija atbalsta šādas reformas. Vienlaikus viņa atzīst, ka diskusijas par tām ir pamatīgi ieilgušas, tādēļ pagaidām nav skaidrs, kad elektroenerģijas tirgus reformas varētu stāties spēkā. Pastāv pamatotas cerības, ka Eiropas Parlaments jautājumu par šādām reformām varētu skatīt vēl šogad.
Kā iespējams panākt stabilākas un mazāk svārstīgas elektrības cenas un vairāk iesaistīt tirgū elektroenerģiju, kas ražota no atjaunojamiem resursiem? Runa ir par elektrības cenu apdrošināšanas mehānismu ieviešanu ES elektroenerģijas tirgū. Proti, tiek paredzēts, ka tiks ieviesti vairāku veidu elektroenerģijas pirkuma līgumi sadarbībai ar tiem elektroenerģijas ražotājiem, kas izmanto atjaunojamos resursus, vienlaikus atceļot nepamatotus šķēršļus un nesamērīgas vai diskriminējošas procedūras. Enerģijas pirkuma līgumi jeb cenas starpības līgumi, kuri tiek saīsināti kā PPA un CFD, ir ilgtermiņa līgumi, saskaņā ar kuriem komersants piekrīt pirkt elektroenerģiju tieši no atjaunojamās enerģijas ražotāja un abas puses piekrīt zināmiem noteikumiem. Šāda līguma ietvaros puses vienojas, ka zināms daudzums elektroenerģijas tiek pirkts par kādu noteiktu summu, piemēram, 50 eiro par megavatstundu. Taču vienlaikus abas puses piekrīt – ja biržas cena elektrībai nokrīt zemāk, piemēram, līdz 40 eiro/MWh, tad pircējs turpina pirkt par augstāku summu – 50 eiro/MWh, savukārt, ja elektroenerģijas biržas cena kāpj augstāk, līdz, piemēram, 60 eiro/MWh, tad elektroenerģijas ražotājs turpina to pārdot pircējam par 50 eiro/MWh (visas cenas šajā piemērā ir tikai ilustratīvas). Šādā veidā, no vienas puses, netiek pilnībā izslēgti tirgus cenu veidošanās mehānismi, jo šos līmeņus var atkarībā no biržas cenu maiņām laiku pa laikam pārskatīt, bet, no otras puses, tiek nodrošināta daudz lielāka cenu stabilitāte un elektroenerģijas cenu prognozējamība.
Pie citiem mehānismiem, kas nodrošinātu lielāku elektrības cenu stabilitāti Eiropā, tiek paredzēta arī elektrības uzkrāšanas mehānismu attīstība Eiropas mērogā.
Kas varētu būt šādi mehānismi, pagaidām vēl līdz galam skaidrs nav – šobrīd populārās litija jonu baterijas ir pārāk dārgas un uz zemeslodes nepietiks litija šādām vajadzībām, kaut gan mājsaimniecību līmenī nolietoti automašīnu akumulatori jau uzkrāšanas vajadzībām tiek izmantoti. Ūdeņraža ražošanas un izmantošanas infrastruktūra vēl ir pārāk neattīstīta. Pamatotas nākotnes cerības tiek saistītas ar enerģijas uzkrāšanu pilsētu siltumapgādes tīklos, turklāt Latvijā ir arī tāds unikāls objekts kā Inčukalna pazemes gāzes krātuve, kas pati par sevi ir liela baterija, no kuras var paņemt enerģiju, kad tā nepieciešama. Tikai nākotne rādīs, kurš no šiem risinājumiem izrādīsies dzīvotspējīgs, bet tiem tuvākajos gados un gadu desmitos tiks pievērsta liela uzmanība.
Sinhronizācija un desinhronizācija
Latviju ļoti interesējošs jautājums saistībā ar elektroenerģijas tirgus reformām ir atslēgšanās no Krievijas–Baltkrievijas energosistēmām jeb t. s. BRELL loka 2025. gadā. L. Kurevska teic, ka šajā aspektā Latvija ir panākusi sev elastīgu pieeju Eiropas regulējumā. Proti, lai varētu attīstīt savu rezervju tirgu un savienojumu ar kontinentālo Eiropu, Baltijas valstis uz noteiktu laiku tiks atbrīvotas no dažu regulu un direktīvu prasībām, kas attiecas uz esošajiem rezervju tirgiem. Šī juridiskā skaidrība ļaus Latvijai un abām kaimiņvalstīm garantēt pietiekamas frekvences rezerves un izvairīties no ārkārtējiem rezervju tirgus cenu lēcieniem, kā arī garantēt stabilu Polijas un Baltijas elektroenerģijas sistēmu darbību.
Kurevska skaidro, ka vēl visas vienošanās nav līdz galam skaidras, tomēr tiekot runāts par šādu izņēmuma statusu Baltijas valstīm uz astoņiem gadiem, sākot no 2025. gada.
Šobrīd Latvija intensīvi gatavojas atslēgšanai no BRELL tīkla un sinhronizācijai ar ES elektroenerģijas tirgu. Šim nolūkam Ventspilī, Līksnā netālu no Daugavpils un Grobiņā notiek būvniecība trīs sinhrono kompensatoru uzstādīšanai, kas Latvijai nepieciešami, lai nodrošinātu stabilas frekvences uzturēšanu elektrības tīklā, šobrīd to nodrošina BRELL tīkls. Tam nepieciešamās "Siemens" iekārtas šobrīd tiek testētas Vācijā, Erfurtē, piedaloties AS "Augstsprieguma tīkls" speciālistiem. Sinhronie kompensatori vajadzīgi, lai nodrošinātu nepieciešamo sistēmas inerces apjomu energosistēmas stabilitātei. Proti, šādas sistēmas nodrošinās nepieciešamo elektrības pārvades sistēmas inerci situācijās, ja pēkšņi atslēdzas kāds no lielajiem ģenerācijas avotiem – HES, TEC, atkrastes vēja parks u. c. vai arī kaut kur tiek pārrautas elektroenerģijas augstsprieguma pārvades līnijas. Tie nodrošina sistēmas stabilitāti līdz brīdim, kamēr tiek iedarbinātas citas rezerves, kas aizstāj zaudēto enerģijas avotu un atgriež elektroenerģijas pārvades sistēmu normālā darba režīmā. Baltijas elektrotīklu sinhronizācijas projekta ietvaros šādi kompensatori tiks uzstādīti arī Lietuvā un Igaunijā – trīs katrā valstī.
Trīs sinhronie kompensatori Latvijai izmaksās 114 miljonus eiro, un bez tiem Baltijas valstu elektrosistēmas atslēgties no BRELL loka nevar.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".
