12.3 °C
Kāpēc teātra zinātnieces un kritiķes Zanes Radzobes provokatīvajam rakstam "Tālāk?" par Alvi Hermani un Jauno Rīgas teātri (JRT) izdevumā "Teātra Vēstnesis" tiek pievērsta tik liela vērība, zināmā mērā padarot to par skandālu?
Jādomā, ka daudziem varēja šķist, ka pēc 2023. gada teātru batālijām iestājies mierīgāks un produktīvāks teātra darbības posms un nav vērts tīši saasināt domstarpības. Bija taču sen zināms, ka Radzobei Hermanis nepatīk. Lai gan viņš ir mainījies, bet ne tā, kā viņa būtu gribējusi, tātad aizgājis "neceļos" un pievīlis. Taču vai mazums vilšanos katram savā mūžā jāpiedzīvo? "Rūgts ir ne tikai analgīns..." (K. Elsbergs). Tad kāpēc šoreiz Radzobes oponentu pacietības vadzis tik spēji beidzot ir lūzis, kā tas parādās, piemēram, Ievas Pitrukas trāpīgajā publikācijā sociālajā tīklā "Facebook" vai Bena Latkovska rakstā "Ja Alvis Hermanis ir kā Rendels Makmērfijs, tad kas ir tas, ko iemieso māsa Rečeda?" portālā "nra.lv" u. c.? Tas netika gaidīts vai "Teātra Vēstnesis" apzināti eskalēja situāciju?
Kas nu izvirpots?
Skaidrāk saskatāmie iemesli tam, ka Radzobes raksts raisīja spēcīgu pretsparu, ir tajā paustā kritikas politizēšana, faktu ignorēšana un ņirdzīgais, neasprātīgais raksta stils. Turklāt uz publikācijas iespējamo virsmērķi norāda frāze ".. kurš tad finansiāli stabilu teātri akurāt slēgs?" Gribētos? Vai drīzāk iecerēts visiem spēkiem un jebkuriem līdzekļiem diskreditēt Hermani un JRT? Jo tad varētu mēģināt teātra vadīšanā iedabūt kādu politiski pareizu mākslinieku (progresīvi orientētu entuziastu)?
Indra Burkovska kādā "Spēlmaņu nakts" balvu pasniegšanas ceremonijā aicināja pēc svinībām "atgriezties pie virpas", tā ir raksturojama kā ironija par padomju laiku, kad strādnieki – virpotāji un frēzētāji, steļļu pirmrindnieces, druvukuģu komandieri – tika vērtēti augstāk par spalvaskāta dīdītājiem vai rakstāmmašīnu taustiņu klabinātājiem un citiem dvēseļu inženieriem. Vecajos laikos bija daudzi pareizu frāžu daudzinātāji, kuri prata izkalpoties varai, ar intrigām centīgi virpojot. Vai un kā intelektuālā darba virpotāju un radošo personību attiecības mūsdienās ir mainījušās?
Kādreiz kritiķis bija valdnieks
Svarīgs būtu īss ieskats Latvijas teātra kritikas vēstures spilgtākajās lappusēs, lai labāk saprastu izrāžu vērtētāju iespējas ietekmēt teātra procesus. Ar cieņu atceras kritiķes Liliju Dzeni un Valentīnu Freimani, kuras skarbajos sovjetiskā ideoloģiskā spiediena apstākļos spēja pārliecināt par īstu vērtību atšķirību no "politiski pareizajām" nostādnēm. Vēl cits piemērs – Normunda Naumaņa profesionālā tālredzība un Silvijas Radzobes strādīgums, nereti visai asi oponējot cits citam. Vismaz viens kopīgs raksturojums šiem aizvadītajiem laikiem ir: kritiķis kā noteicējs, valdnieks. Viņa (ne-)labvēlība ir tā, kurš pavērs mākslinieku karjeras iespējas vai ierobežos tās. Svarīgi, kā šo varu izmanto. Lai gan šī kritikas kundziskā funkcija pakāpeniski mazinās (piemēram, recenzijās daudz vairāk parādās šaubas, atzīšanās, ka kaut kas nav saprasts utt.), tomēr pagātnes recidīvi laiku pa laikam ir jūtami.
Vai atgriežas vienīgās patiesības laiki?
Aktuālo Latvijas teātra kritikas situāciju iespējams raksturot dažādi. Varu bez minstināšanās nosaukt vairāk nekā desmit vērtētājus, kuru publikācijas ir saistošas. Tas, kā patiešām pietrūkst, ir diskusijas, pat asākas savstarpējās polemikas. Vai tiešām varētu būt tā, ka visi kritiķi par Hermani un JRT domā noliedzoši vienādi (tas būtu dramatiski)? Vai vērojama cunftes solidaritāte jeb "pelnu putras vārīšanas kaite" ("kurš to pirmo vārdiņ’ teiks", ja zināms, ka iebilstot neiekļausies "pareizībā"?).
Šķita, ka baisais totalitārisma un vienīgās "pareizības" laiks aizgājis pēdējā gaitā. Bet nē! Zane Radzobe rakstā "Tālāk?" faktiski atkārto padomju laika nejaucības, sarīkojot ko līdzīgu komjauniešu teatrālajām literārajām tiesām, nospriežot, ka Hermanis/JRT ideoloģiski un mākslinieciski nekam neder, jau tā necerēti pārlieku ilgi darbojies. Spriedums pieņemts, lūkosim, kā notiesātais režisors Martina Makdonas lugas "Bendes" iestudējumā (izrādes nosaukums – "Lai Dievs tev stāv klāt, tu nabaga cietēj!") atbildēs uz aplamajām apsūdzībām.
Bens Latkovskis sākumā minētajā rakstā precīzi raksturo "pareizā konteksta" problemātiku, t. s. kreiso nespēju tvert pilnu daudzpusīgo pasaules norišu ainu. Diemžēl patlaban vispārcilvēciski saprotamas nostājas var izrādītas graujoši iznīcinošas. Pārmest to, ka Alvis Hermanis ar savu mākslinieka izcilo intuīciju to ir jau laikus sapratis, ir visai jancīgi. Savukārt Zane Radzobe nez’ kāpēc domā, ka "publika Latvijā gandrīz simtprocentīgi ir viņa (t. i., Hermaņa) pusē" ("Melnais gulbis", krievu kultūras ietekme kopsakarībā ar Krievijas iebrukumu Ukrainā), kaut gan socioloģiskā pētījuma rezultāti par sabiedrības attieksmi šai ziņā rāda samērā trauksmainu ainu (tie publicēti žurnālā "Ir").
Pretēji apgalvotajam, ne Latvijas sabiedrība kopumā (Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultāti mūsu valstī to vēlreiz pierāda), ne skatītāji, ne teātra profesionāļi nav dominējoši kreisi noskaņoti. Aplams ir apgalvojums, ka "mākslās, tai skaitā teātrī, ir kaut kas tāds, kas vairāk piesaista liberālu, nevis konservatīvu uzskatu cilvēkus" (it kā patiešām nezinātu, ka, piemēram, Dziesmu svētkos jauninājumi kopumā tiek pieņemti ar lielu piesardzību vai pretošanos). Drīzāk raksturīgs plurālisms, galējākiem uzskatiem gan sīvi cīnoties. Pat pieņemot nepierādīto tēzi par teātra progresīvo kreisumu, gudrāks secinājums būtu līdzsvarojuma nolūkos sekmēt tradicionālākas vai konservatīvākas mākslas radīšanu (vēlams gan nejaukt autoru politiskos uzskatus un mākslas darbu vēstījumus).
Kur palicis godīguma un uzticamības princips?
Dažkārt tiek uzsvērts, ka "Teātra Vēstnesī" publicējas tikai nozares profesionāļi un par Zani Radzobi tiek minēts, ka viņa ir teātra zinātniece. Recenzijas gan nav zinātniskas publikācijas, taču autoriem būtu jāievēro pētniecības principi. Nevarētu taču būt tā, ka dažos gadījumos kāds ir īsts zinātnieks, bet citos – kā pagadās? Piemēram, izglītības pētījumos (to parasti attiecina arī uz sociālajām zinātnēm kopumā) uzsver godīguma principu (jāfiksē visi iegūtie dati un rezultāti, tos neizlaižot vai nemainot) un uzticamības principu (pētījums jāveic tā, lai tā rezultātiem pilnībā varētu uzticēties) [Čārlzs].
Tātad faktiem jābūt korektiem un godprātīgi minētiem. Šai ziņā Zane Radzobe nereti būtiski grēko. Savulaik viņa kļūdaini apgalvoja, ka Nacionālais teātris šokējoši ātri zaudējis savas pozīcijas un esot bijuši zaudējumi mākslinieciskajās kvalitātēs. Objektīvi dati liecināja, ka viņas vērtēto piecu gadu laikā Nacionālajam teātrim piešķirtas divas "Spēlmaņu nakts" "Grand prix", ir vairāk nekā 15 balvas un 50 nominācijas. Vai tiešām tik acīmredzami jāmānās, lai aizstāvētu kādu lēmumu? Nesen "Kultūršokā" zinātniece apgalvoja, ka latviešu un krievu skatītāju domas par Krimova izrādi "Pīters Pens. Sindroms" principiāli atšķiras: "Latviešu publika ļoti, ļoti nepieņēma šo izrādi, .. Latvijas krievu kopienai .. tā bija absolūta ekstāze." Šāda skatītāju segregācija kā nozīmīgs faktors nav pierādīts. Vai Latvijas teātra zinātnei atkal nav jārēķinās ar faktiem, svarīgi ir ideoloģiski uzstādījumi?
Zane Radzobe kā pēdējo JRT izcilo izrādi min 2015. gadā tapušo "Brodski/Barišņikovu". Nav definēti kritēriji, kuri nosaka to, kas teātrī ir izcils. Taču kā nosacīti svarīgus faktus var uzskatīt "Spēlmaņu nakts" nominācijas. Tātad žūrija nav bijusi īsti gudra, balvām nominējot tādas Hermaņa izrādes kā "Dieviņš pillā" (2017./2018. g. sezona), "Vēstures izpētes komisija" (2018./2019.), "Post scriptum" (2021./2022.), "Melnais gulbis" (2023./2024.), kā arī citu režisoru iestudējumus JRT – "Peldošie ceļojošie" (2013./2014.), "Dukši" (2013./2014.), "Cerību ezers" (2014./2015.), "Māceklis" (2014./2015.) un aizvadītajā sezonā tapušās "Milžu cīņas" un "Bilžu vakars ar Sprīdīti"? Kā tad ar Silvijas Radzobes augsti novērtēto "Lindu Vistu" vai skatītāju iecienīto un Latvijas sabiedrisko mediju gada balvu "Kilograms kultūras 2022" ieguvušo "Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis"? Atkal fakti tiek ignorēti, jo neērti?
Šādā kontekstā Zanes Radzobes stila kuriozās īpatnības, piemēram, bieži nevietā lietojot vārdu "stipri" ("stipri citādi", "stipri noraidoši" u. c.) vai Dostojevski raksturojot šādi – "rakstnieks, ar kuru inteliģentam cilvēkam vajadzētu būt pazīstamam .." vairs nešķiet būtiskas. Jāpieņem, kā tā ir jaunā "zinātniskā" valoda?
Kaķi, nevis kraukļi
Patiesībā tieši teātra kritiķus savā ziņā var salīdzināt ar virpotājiem, kāds ir labs vai paviršāks amatnieks, cits – radošs un spējīgs izvirpot meistarstiķus adekvātā formā un izmēros. Taču mākslinieki (vismaz tie, kas strādā izcili vai labi) drīzāk būtu salīdzināmi ar kaķiem. Atvainojos visiem māksliniekiem un skatītājiem, kurus var aizskart šis raksta "Tālāk?" inspirētais salīdzinājums ar mīļradībām, lai gan pašas Radzobes apzīmējums – "kraukļi, kuriem bezdarbībā var izkrist spalvas" (JRT aktieriem!?) – gan šķiet pārāk šerps un necienīgs. Kaķi dodas tur, kur pašiem patīk, turklāt saimniekam/dresētājam paklausa tikai tad, kad paši to vēlas. Vai daži virpotāji vēlas dresēt kaķus? Nesanāks taču. Ja reiz Hermanis paziņojis, ka viņu neinteresē Zanes Radzobes viedoklis, tad var šķirties "draudzīgi", viņai vairs nerakstot par JRT un Hermaņa izrādēm? Tāpat taču zināms, ka Radzobei Hermanis nepatīk, tad kāpēc velti šķērdēt laiku un citus resursus?
