13.3 °C
"MRT"/R.M.N. (Rumānija, Francija, Beļģija, Zviedrija, 2022, režisors Kristians Mundžiu). Kinoteātros "K Suns" un "Kino Bize". Režisors Kristians Mundžiu, kura vārds cieši saistīts ar rumāņu kino jauno vilni, radījis drāmu "MRT", kuras šķērsgriezumā atklājas Rumānijas sabiedrības visneglītākā daba.
Kad Kannu programmā tika iekļauta Kristiana Mundžiu filma "MRT", kopš režisora slavenākās filmas "4 mēneši, 3 nedēļas, 2 dienas" pirmizrādes bija pagājuši 15 gadi. To laikā ar "Zelta palmas zaru" apbalvotais autors turpināja slīpēt savu rokrakstu, saņemt balvas un, protams, radīt jaunas filmas, kā arī ar savu darbu pierādīt, ka arī profesionāļu augsti novērtēts mazbudžeta "arthouse" spēj kļūt par komerciāli veiksmīgu filmu.
Arī "MRT" pirmizrāde notika Kannās – oficiālā konkursa programmā –, un tā turpina risināt tēmas, kas režisora daiļradē jau ne reizi vien atklātas. Proti, ar ticamiem stāstiem, kuru varoņi pienākuši pie nozīmīga dzīves krustpunkta,
tie preparē gan pašu indivīdu, gan sabiedrību, kurā viņš dzīvo, tāpēc ik dienas tiek veikti neskaitāmi kompromisi no abām pusēm, līdz ir skaidrs, ka turpmāk nekāda piekāpšanās nav iespējama.
Tuvojas Ziemassvētki, un Matiass, pēc apvainojoša konflikta pametis darbu Vācijā, atgriežas dzimtajā ciematā Transilvānijā. Tur dzīve rit visnotaļ drūmi – daudzi ir bez darba vai izvēlas nestrādāt par minimālo algu, lai izdzīvotu no valsts pabalstiem –, bet Matiasa dēls Rūdijs jau labu laiku nerunā. Viņš bijis mežā un redzējis ko šokējošu, un kopš tā laika klusē, puikas māte Ana nezina, ko iesākt, kamēr tikko pārbraukušais tēvs – teju svešinieks – liek lietā tradicionālas "puišu audzināšanas metodes", kas, protams, neko labu nedod.
Kad ciematā ierodas viesstrādnieki no Šrilankas, tas izraisa vietējo šūmēšanos – viņi ne tikai atsakās ēst maizi, ko svešie "apgrābstījuši", bet pat iet pie mācītāja, lai viņš izmanto savu autoritāti un ciematu iztīra no svešajiem – patiesībā tādiem pašiem viesstrādniekiem, kādi ir daudzi šī paša ciemata vīri citās zemēs. It kā ar šo neviennozīmīgo situāciju jau nepietiktu, Matiasam vēl arī jātiek skaidrībā ar peripetijām privātajā dzīvē – attiecībām ar bijušo mīļāko Ksillu, kura ir maiznīcas menedžere, kā arī ar vecā tēva Otto veselību, un ārsti neko iepriecinošu nesola.
Kā ieradis, Kristians Mundžiu savu varoņu problēmas risina uz Rumānijas sociālpolitiskā noskaņojuma fona, tāpēc vēstījums simboliski attiecināms uz ikdienu un dzīvi visā valstī, un to dramaturģija nepakļaujas "ilgi un laimīgi" konceptam.
Kā norādījis intervijās, K. Mundžiu filmas nosaukums – akronīms magnētiskajai rezonansei – šai medicīniskajai procedūrai pakļauj nevis miesu, bet cilvēku prātus, un Transilvānijas sabiedrība, kam vēsturiski raksturīga daudztautība, ir pateicīgs fons neiecietības, aizspriedumu un savstarpējo konfliktu sprādzienam.
Scenārija pamatā ir patiesi notikumi, kas 2020. gada sākumā Ditrauas ciematā eskalējās ksenofobiskā un plaši atspoguļotā protestā pret viesstrādniekiem. Taču to lokācija itin labi varētu būt arī kāda Latvijas vai Francijas mazpilsēta, kas, nofilmēta pelēkzilā krāsu gammā, nesola ne sauli, ne prieku, un režisors, apzināti izvēlējies neitrālu skatījumu uz saviem varoņiem, patiesībā dokumentējis visas sabiedrības portretu.
