Par nepieciešamību noteikt aktieriem terminētus darba līgumus domas atšķiras

Pirms pusotra gada Dailes teātra vadība kopā ar juristiem izstrādāja ieteikumus grozījumiem darba likumdošanas normatīvajos aktos, kas ļautu ar aktieriem slēgt terminētus darba līgumus. Iesākumā priekšlikumi tika iesniegti Latvijas Teātra darbinieku savienībā (LTDS), apspriesti sabiedrībā, un tos vērtēja arī Latvijas Teātra padomē. "Kultūrzīmes" noskaidroja, kā pavirzījies uz priekšu tik skaļi izskanējušais projekts un vai par to vispār vēl tiek domāts.

Mazliet uzvilktā situācijā

Iespējamo pārmaiņu iniciators, Dailes teātra direktors Juris Žagars, tiekoties ar "Kultūrzīmēm", priekšlikumus joprojām aizstāv, turklāt skaidrojot, ka aktieri zināmā mērā esot tādi kā "situācijas upuri" un liela daļa Dailes teātra vadošo aktieru iesīkstējušo sistēmu arī neatbalstot. "Līdzšinējā neizlēmība gadiem ilgi slēpjas politiķu un varbūt arī ierēdņu bezmugurkaulniecībā, nezinu, šo mezglu pārcirst nav bijis pietiekama spēka nevienam no kultūras ministriem. Tiesa, tas nebūs populārs lēmums, to arī būtu vienkārši pavērst pret pašu ministru. Tas ir absurdi – visiem ir terminēti līgumi, visiem jāpierāda sava profesionālā varēšana: teātru vadītājiem ir dots termiņš un jāpiedalās konkursā, ārstiem jāsertificējas, mūziķiem laiku pa laikam sevi jāpierāda, vai pirksti joprojām ir tik veikli kā agrāk, operas solistiem, vai var nodziedāt augšējās notis, bet aktieriem šādu kritēriju nav. Vēlreiz uzsveru, ka tas nenozīmē, ka aktieris ar mūža līgumu automātiski zaudē formu!" Piemēram, Dailes teātrī 90% aktieru strādājot ar beztermiņa līgumiem, tie esot brīnišķīgi aktieri un teātrim tas būtu liels trieciens, ja viņi izdomātu iet prom.

Ojārs Rubenis.

Foto: Evija Trifanova/LETA / LETA

Latvijas Teātra darbinieku savienības valdes priekšsēdētājs Ojārs Rubenis uzsver, ka problēmai ir divas – darba devēja un darba ņēmēja – puses. Viņš uzskata, ka absolūti nepieciešams strādāt pie likumprojekta un kopējās pārvaldes sistēmas. 21. gadsimtā mūža līgumi netiekot praktizēti daudzās valstīs, arī jau sen Somijā. "Tā ir vien normāla konkurences cīņa, tieši tāpat kā juridiskajā dienestā, medicīnā, jebkur, kur vien cilvēks izvēlas profesiju. Katrs taču zina, ka, strādājot nepārtraukti, jāpilnveidojas, un zina arī to, ka vienā dienā darbavietu var arī zaudēt, tāds ir šis laikmets. Arī valsts nav slaucamā govs! Un nekur nekas nav garantēts."

Rubeņa ieskatā jautājumu varētu risināt, nosakot vismaz divus termiņus, piemēram, pēc pirmajiem pieciem vēl piecus gadus, kuru laikā saprastu, vai konkrētais cilvēks ir talantīgs un darbaspējīgs, vai tik tiešām grib strādāt izvēlētajā profesijā. "Līdz ar to būtu sajūta, ka darbinieks būtu mazliet uzvilktā situācijā, tieši tādā pat atrodas atrodas arī teātru direktori, kuri ik pēc pieciem gadiem iziet atestāciju un piedalās konkursos. Šī sistēma sevi pierādījusi, un vadītājiem visu laiku jādomā, kā procesu un darbu attīstīt. Rezultātus apliecina skatītāji."

Arī Latvijas Nacionālā teātra direktors Māris Vītols uzsver, ka situācija ar mākslinieku kontraktiem Latvijā esot padomju iekārtas mantojums. Latvija esot palikusi kā viena no nedaudzām Eiropas valstīm, tiesa, vēl arī Lietuva, kurā mākslinieku līgumi tiekot noslēgti atbilstoši vispārējai darba likumdošanai. Pēc direktora teiktā, šobrīd likumdošana nosaka, ka terminētie darba līgumi likumīgi noslēdzami ar maksimālo piecu gadu termiņu. Pēc tā beigām darba attiecības jāpārtrauc vai arī tās pārvēršas par beztermiņa darba līgumiem ar visām no darba likumdošanas izrietošajām sekām. Direktora ieskatā gan pašreizējais piecu gadu periods jaunajiem aktieriem, ar kuriem nereti jau studiju laikā vai pēc Kultūras akadēmijas beigšanas tiekot noslēgti terminēti darba līgumi, esot pārāk īss laika periods, lai teātris varētu izsvērti un ar pilnu atbildību izteikt piedāvājumu kļūt par štata aktieri uz nenoteiktu laiku. Māris Vītols domā, ka arī pašiem jaunajiem aktieriem piecu gadu periods esot pārāk īss laiks, lai saprastu, vai šī profesija būs viņu "mūža aicinājums" un kāda ir viņu "motivācija ar konkrēto profesiju un teātri saistīt visu savu darba mūžu".

Vai pietrūkst regulāras izvērtēšanas?

Kā uzsver Juris Žagars, viena no problēmām ir arī neiespējamība veikt objektīvu izvērtējumu aktiera profesionālai formai un varēšanai katrā brīdī: "Mehānismam ir jābūt! Mūziķim to ir iespējams noteikt, arī baletdejotājiem," bet aktiera darba līgumā esot vien rakstīts, ka jāklausa režisors un jāzina teksts.

"Kultūrzīmēm" radās iespēja izlasīt vienu darba līgumu, tiesa, ticamākais, ikvienā teātrī tie ir atšķirīgi, bet šajā, kas turklāt slēgts uz nenoteiktu laiku, bija teikts: "Darbinieks ar šo līgumu apņemas izpildīt literārus darbus, spēlēt dramatiskajos darbos un sniegt muzikālus un teatrālus priekšnesumus. (..) Veikt tikai tos darba pienākumus, kas nepieciešami viņa pienākumu pienācīgam izpildījumam un ar tādu rūpību, kāda atbilstoši darba raksturam un darba veikšanai nepieciešamajām spējām un piemērotībai būtu taisnīgi no viņa sagaidāma."

Juris Žagars skaidro, ka gadījumā, ja aktieris vairs netiek pieprasīts, ja viņa profesionālā forma kaut kādu, iespējams, pat objektīvu apstākļu dēļ nav atbilstoša, lai performētu profesionālā līmenī, teātra vadībai nav nekādu mehānismu, kā, ja aktieris nepiekrīt, lūgt pāriet uz citu darbu teātrī. Ja piekrītot, tad gan esot zināmi "brīnišķīgi gadījumi", kad, sākot strādāt citā profesijā, gūstot panākumus, reizēm turpinot strādāt arī teātrī, vien vairs nespēlējot uz skatuves.

Tam piekrīt arī Daugavpils teātra valdes priekšsēdētājs, režisors Oļegs Šapošņikovs – viņaprāt, cilvēkiem, kuri strādā aktiera profesijā, būtu jāpieprasa "rast dinamisku attīstību, kas nav atkarīga no vecuma". "Par sevi varu teikt, ka esmu arī aktieru meistarības pasniedzējs un skolotājs Daugavpils Staņislava Broka Mūzikas vidusskolā. Starp maniem skolotāja līgumā noteiktajiem pienākumiem teikts: reizi divos gados iziet kursus, turklāt oficiāli apliecināt, ka esmu paaugstinājis savu kvalifikāciju. Protams, pasaule mainās, radušies arī jauni pētījumi psiholoģijā un darbā ar audzēkņiem. Ir pilnīgi normāli, kas no manis tiek prasīts, un nevaru norobežoties no tā visa un palikt ārpus, saucot, ka man, lūk, jau reiz iegūta izglītība."

Evita Ašeradena.

Foto: Edijs Pālens/LETA / LETA

Citādās domās ir Valmieras teātra direktore Evita Ašeradena: "Noteikta virzība aktierim notiek arī no lomas uz lomu, ja teātrī tiek domāts par iespēju strādāt pie dažādiem režisoriem un dažādās kapacitātēs, bet pilnveidojoties iespējams apmeklēt meistarklases, tās pieejamas gan Latvijā, gan ārzemēs." Valmieras teātris šādas aktieru (kad paši sameklējuši un gatavi brīvajā laikā uz tām doties) intereses vienmēr cenšoties atbalstīt arī finansiāli, un ne tikai aktieriem vien, nesen uz meistarklasēm bijušas arī teātra frizieres. "Tādas meistarklases vai kursi ir vajadzīgi arī citiem teātra darbiniekiem – gaismotājiem, skaņu māksliniekiem, video māksliniekiem utt. Bet, ja runā par konkursiem – ir taču teātri, kur notiek kastings, un tas ir zināma veida konkurss, tā ir noklausīšanās un noskatīšanās, izvēloties labāko." Valmieras teātrī kastingi nenotiek, bet, protams, tiekot vērtētas ikviena aktiera spējas un noderība trupai un repertuāram.

Direktore teic, ka teātra repertuāru mēģinot plānot, lai vairāk vai mazāk tiktu nodarbināti visi trupas aktieri, tas gan esot atkarīgs no režisoriem un izraudzītajiem literārajiem darbiem: "Pēdējās divās trīs sezonās vismaz jaunajiem aktieriem ir bijusi iespēja sevi pierādīt uz skatuves galvenajās lomās. Līdzko sevi pierādi, pieaug arī iespējas dabūt nākamās lomās, un to var saukt arī par zināma veida konkursu. Ja aktieris ilgu laiku neattaisnos cerības, neviens viņam nedos galveno lomu."

Līdzīgās domās ir arī Liepājas teātra valdes loceklis mākslinieciskajos jautājumos ​​Valters Sīlis, uzsverot – lai varētu veidot terminētu līgumu sistēmu, aktieru atalgojumam jābūt citā līmenī, lai varētu kompensēt viņu nedrošo sociālo stāvokli. "Domāju, ka uz šādiem noteikumiem ne mazums mākslinieku piekristu (strādāt), jo radoša brīvība ir gan riskanta, gan arī dod plašākas izvēles iespējas. Tomēr štata sistēmai ir savi plusi, jo ikvienam māksliniekam viņa radošajā attīstībā ir gan virsotnes, gan kritumi, bet štata sistēmā, domājot par aktieru trupu, iespējams nodrošināt darbu spējīgiem, strādāt gribošiem un mākslinieciski atvērtiem aktieriem. Pēc šādiem aktieriem vienmēr būs pieprasījums, arī tad, ja kādā brīdī nav jāspēlē galvenās lomas. Jo trupa ir komanda, kurā labi iederas gan līderi, gan komandas spēlētāji, un ikvienam teātrim ir jādomā par balansu savā komandā."

LTP nedomā par Darba likuma maiņu

Latvijas Teātra padomes (LTP) priekšsēdētāja Maija Pavlova "Kultūrzīmēm" skaidro, ka, strādājot pie teātru stratēģijas, padome pieskārusies arī jautājumam par aktieru ilgtermiņa līgumiem, bet konstatēts, ka "to nesaskata kā aktuāli risināmu problēmu". Te būtu vietā piebilst, ka LTP ir gan pārstāvēta vairāku Latvijas teātru vadība, kā arī eksperti un nevalstisko organizāciju pārstāvji, bet nav pārstāvēts ne Dailes, ne Nacionālais, ne Jaunais Rīgas teātris, kurus 2023. gadā apmeklēja vairāk nekā puse (kopumā 381 534 skatītāji) no vairāk nekā 600 000 apmeklētāju visos Latvijas valsts teātros. (Teātru 2023. gada pārskatos teikts, ka Dailes teātri kopumā apmeklējuši 145 953 skatītāju, Nacionālo teātri – 131 818 un JRT – 103 763 skatītāji. – Red.)

Kā "Kultūrzīmēm" skaidroja LTP priekšsēdētāja, ilgtermiņa līgumi ir daļa no Darba likuma noteikumiem un tie nav attiecināmi vien uz aktieriem, bet jebkuriem darbiniekiem. Tiklīdz iestājas noteiktie pieci gadi un līgums slēgts un pagarināts vairākkārt, tas automātiski kļūst par beztermiņa līgumu. Vismaz šobrīd LTP nekādā veidā nedomājot par Darba likuma maiņu, gan izskatot jautājumus par teātra profesionāļu sociālo aizsardzību un nodrošinātību, ņemot vērā specifisko darbu, ko strādā tieši mākslas nozarē.

Evita Ašeradena teic, ka Valmieras teātris vairāk esot saskāries ar to, ka darbinieki – gan tehniskie, gan aktieri – pārtrauc savu līgumu, lai dotos strādāt citur, visvairāk – uz Rīgu: "Valmieras teātris ir citā pozīcijā nekā galvaspilsētas teātri. Mums svarīgi, lai cilvēkiem, ar kuriem kopā strādājam, ir drošības sajūta, tāpēc par to rūpējamies, gan slēdzot līgumus, gan arī domājot par viņu karjeru teātrī. Ar jauniem trupas dalībniekiem tiek slēgti dažāda termiņa līgumi, taču ceram, ka mūsu aktieri šeit strādās ilgu laiku." Laiku pa laikam, savstarpēji vienojoties, dažādu iemeslu dēļ notiekot līgumu pārtraukšana arī ar tiem radošajiem darbiniekiem, ar kuriem noslēgti mūža līgumi. Direktore uzsver, ka, protams, konkurence ir ļoti svarīga un vajadzīgi vairāki gadi, līdz teātra režisoriem ir skaidra aktiera vieta trupā, viņa darba spējas, spējas iekļauties kolektīvā un arī pats aktieris saprot, kāpēc viņš grib būt tieši šajā teātrī. "Ik pa laikam kāds aiziet uz citu teātri, viņa vietā uzplaukst citi. Trupām dinamika ir vajadzīga, tas ir skaidrs, un teātris tiesīgs par to domāt un rūpēties, bet situācija iekšēji nekad nav vienkārša."

"Uztaisām izrādi un var vien klaiņot tālāk"

Kā uzsvēra Maija Pavlova, aktieri esot būtiska teātra profesionāļu grupa, bet tikpat aktuāla esot arī režisoru, kostīmmākslinieku, scenogrāfu un citu radošu profesionāļu darba līgumu kopējā aina, jo "ir ļoti maz teātru, kur šie profesionāļi strādā ar ilgtermiņa līgumu".

Tam piekrīt arī vairāku "Spēlmaņu nakts" balvu laureāte, režisore, LKA asociētā profesore, Skatuves mākslas katedras aktiera meistarības un režijas docētāja Indra Roga. Viņa "Kultūrzīmēm" skumji precizēja, ka Latvijā režisora profesija "ir viena no visneaizsargātākajām. Aktieriem vēl pastāv zināmas sociālās garantijas, piemēram, priekšlaicīga pensija vai apmaksāti atvaļinājumi, ko gan arī sāk apšaubīt, bet režisoriem, kuriem nekur nav pastāvīga darba līguma, nav nekā! Tas pats attiecināms arī uz autortiesībām. Līdz ar to – uztaisām izrādi un var vien klaiņot tālāk."

Nacionālā teātra direktors gan šajā sistēmā saskata priekšrocības, bet tās būtu vērtējamas kā radošas iespējas, nevis sociāla aizsardzība: "Mums Latvijā ir pieejams ierobežots veiksmīgi strādājošu režisoru skaits, tādēļ būtu vienīgi godīgi viņiem ļaut strādāt dažādos teātros. Šobrīd Nacionālajā teātrī nestrādā neviens štata režisors, ar visiem režisoriem tiek slēgti atsevišķi autoratlīdzības līgumi par konkrētas izrādes sagatavošanu. Šī prakse vismaz šobrīd Nacionālajā teātrī ir sevi labi apliecinājusi."

Viens no aspektiem, kas tiks ņemts vērā jaunajā teātra stratēģijā, ir radošo personu, piemēram, aktieru, fiziski smagais darbs, kas ierobežots arī vecuma ziņā, jo uz skatuves aktīvā darba posms esot īsāks nekā citu profesiju pārstāvjiem. Tāpēc arī teātru māksliniekiem paredzētas izdienas pensijas (aktieriem pēc nostrādātiem 30 gadiem), bet dejotājiem un baletdejotājiem tās paredzētas vēl agrāk (sasniedzot 38 gadu vecumu). Šo izdienas pensiju sistēmu saglabāt esot ļoti būtiski, jo tā profesionāļiem dodot sociālu aizsardzību. LTP arī vērtējot, kādas būtu iespējas paplašināt līdzšinējo tvērumu, jo šobrīd izdienas pensija attiecināma tikai uz valsts teātros nodarbinātajiem māksliniekiem, bet redzams, ka arvien vairāk mākslinieku strādājot arī ārpus valsts sektora.

Otrs būtisks virziens esot saprast, kādas iespējas pārprofilēties pēc aktīvā darba perioda, atrast citas profesijas, varbūt tai pašā nozarē, bet citā darbības virzienā. Tam, padomes ieskatā, būtu nepieciešama tālākizglītība un profesionālā pilnveide.

Tam piekrīt arī LTDS valdes priekšsēdētājs, uzsverot, ka aktieri, tāpat kā baletdejotāji, esot specifiska profesija, bet viņš tomēr nedomājot, ka daudz īpašāka nekā ķirurgs, kurš vienā brīdī var vairs nespēt operēt. Darba devēja atbildība esot izvērtēt sūdzības, un aktierim ar šo procesu esot jārēķinās, "tā ir attīstība". Cits esot jautājums par sociālajām garantijām, tāpēc, ja aktieris teātrī nostrādājis desmit gadus, bet pēc viņa vairs nav pieprasījuma, kādu konkrētu laiku būtu jānodrošina kompensācija, jo nozares algas esot samērā mazas un valstiski problēma jārisina Teātra padomei un Kultūras ministrijai.

Rubenis uzsver, ka – ja reiz ir Operas likums, tad "ne velti mēs, LTDS, ierosinājām Kultūras ministrijā skatīt jautājumu par jaunu Teātra likumu, kurā būtu noteikti jautājumi gan par valstiskajiem teātriem, gan neatkarīgajiem, gan par finansējumu modeļiem, gan par atskaites sistēmām, gan visiem citiem jautājumiem. Kopumā šī sistēma valstī joprojām nav izrisināta un Kultūras ministrijas uzdevums kopā ar Teātra padomi ir izstrādāt likumdošanu. Neviens taču netaisās pēkšņi pārtraukt risināt jautājumus par tiem cilvēkiem, kuri savu mūžu atdevuši teātrim. Domāju, ka Jurim Žagaram pat prātā nenāk doma no teātra atbrīvot Olgu Dreģi vai Lidiju Pupuri! Domāju, ka Mārim Vītolam nenāk ne prātā no darba atbrīvot Lāsmu Kugrēnu vai Juri Lisneru, tieši otrādi, teātrī atkal strādā Ivars Puga, jo ļoti vajadzīga tieši tā vecuma grupa. Tas pats arī par Valmieras Rihardu Rudāku vai Skaidrīti Putniņu, tā varētu saukt un saukt."