Berlināle vienmēr tikusi uzskatīta par vispolitiskāko no visiem trim starptautiskajiem kinofestivāliem, tad nu šī, 75., kas norisinājās no 13. līdz 23. februārim, tāda izrādījās pēc visiem parametriem.
Galvenokārt – kā iekritusi dramatiskā laikā, kad lielvaras tiecas pārdalīt pasauli pēc sava prāta, ASV prezidents Tramps to pārrunā ar kara noziedznieku Putinu, pat aizejot līdz tādam absurdam, ka Ukraina sākusi karu, kad ne tikai mēs, baltieši, un citi tuvākie Krievijas kaimiņi, jūtamies kā uz pulvera mucas, bet, kad pat Vācija, kur svētdien, 23. februārī, dienā pēc Berlināles balvu pasniegšanas, notika parlamenta vēlēšanas, pēdējā TV lielākajā politiskajā diskusijā vairākums uz jautājumu "Vai esam Trešā pasaules kara priekšvakarā?" atbildēja ar "jā".
Par 75. Berlināles jauno vadību, intendanti Tričia Tatlli, varētu teikt, ka jauna slota tīri slauka (apsveicami, ka izveidota laba, jauna sekcija "Perspektīvas"), ar lielu "bet" – tai jāsaslauka savu priekšgājēju politiskie atkritumi, kuriem šogad nāk un nāk klāt jauni. Var jau atvainoties par palestīniešu karoga cildināšanu 74. Berlināles noslēguma ceremonijā, bet – kā ar brīnišķīgās aktrises Tildas Svintones, saņemot "Zelta Lāci" par mūža ieguldījumu, izteikto aicinājumu ignorēt Izraēlu, kas veicot masu slepkavības, vairākiem antisemītiskiem izlēcieniem festivāla laikā, skandinot teroristu galveno saukli "From the River to the See", kas nozīmē atbrīvot teritoriju no Jordānas upes līdz Vidusjūrai no ebrejiem? Kinoteātrī "Urania" filmas "Qeerpanorama" pirmizrādes laikā daļa publikas tam uzgavilēja, daļa bija sašutusi. Arī pārpildītajā "Stage Bluemax" kinoteātrī režisores Arebas Zualteras dokumentālās filmas "Yalla Parkour" (par jauno palestīniešu ekstrēmu sporta veidu Gazas drupās jau kopš 2015. gada) laikā bija antisemītiski izlēcieni. Filmas "A Letter to David" demostrēšana bez komentāriem šodien diez vai ir attaisnojama, tās galvenās lomas tēlotājs Dāvids Kunio ir pretējā pozīcijā – 2015. gada filmā "Yout" viņš vēl pārstāvēja cerību uz taisnīgu sabiedrību, bet tagad, pēc "Hamās" teroristu veiktajām 2023. gada 7. oktobra masu slepkavībām, viņš pats ir kļuvis par "Hamās" gūstekni. To mums rāda dienās, kad "Hamās" atdod gūstekņus zārkos! Piektdienā, dienu pirms festivāla noslēguma ceremonijas, pie holokausta piemiņas vietas Berlīnē jauns sīrietis, antisemītisku motīvu vadīts, ar nazi uzbruka kādam spāņu tūristam, to ceremonijas moderatore Dezirē Nošbuša vismaz pieminēja. Bet ar Berlināles pasludināto saukli "Nekādas tolerances pret antisemītismu" šogad izskatījās vēl sliktāk. Diemžēl.
Paradoksi un pat cerību stari
Cik zīmīgi, ka cita liela zvaigzne, gan no citas paaudzes, Fasbindera aktrise un mūza, Hanna Šigulla, preses konferencē pauda Tildai Svintonei pilnīgi pretēju viedokli, asi nosodot naidu un antisemītismu, skaidrojot sava vārda Hannah izcelsmi kā mazā Augšsilēzijas pilsētiņā Čorzovā dzimušai, kur labi sadzīvojuši poļi, vācieši un ebreji. Filma, kurā spēlēt viņu uzaicinājis jaunais sīriešu režisors Fakhers Eldins (tas ir tikai viņa otrais darbs), "Yanan" (arābu valodā "Jonas") bija viena no deviņpadsmit konkursā iekļautajām. Filma, kas neromantizē ārpusnieka un nestigmatizē emigranta kā upura statusu. Trīsdesmit četrus gadus vecais režisors tagad dzīvo Vācijā, bet viņa pasē vēl joprojām rakstīs "Undefined". Kijivā dzimis, savā ciemā atgriezies, ar nogrieztu skaņu kopā ar vecākiem sācis skatīties TV filmas, Telavivā studējis, vēlāk sev kinematekā atklājis Antonioni, Tarkovski, Angelopolus un Fasbinderu, iemācījies apieties ar kino tehniku, pastrādājot kādā tehnikas izīrēšanas firmā. Uzdrošinājies uzaicināt Šigullu spēlēt kādas mazas pansijas īpašnieci Halligā Langenesā Ziemeļjūras salā, kur viņa ļauj apmesties kādam krīzē nonākušam vīram (Džordžs Khabāzs). Un kāda cūcene – tieši oktobrī, kad sākās filmēšana, sākās tāda vētra, kad viss pazūd zem ūdens, to vajadzēja paspēt nofilmēt 20 minūtēs. Līdzība ar Noasa šķirstu, Tarkovska darbiem, pat ar mūsu Ginta Zilbaloža "Straumi". Kad var izdzīvot, ja tevi kāds saprot, atbalsta, paņem tavu roku, kad trūkst elpas, kā Hanna Šigulla saņēmusi uztrauktā režisora roku pirmajā tikšanās reizē, sakot: "Varbūt tev nemaz nevajag tik daudz gaisa?", ko viņš arī saglabājis filmā. Paralēli sevi meklējošā rakstnieka līnijai filmā ievīta leģenda par kādu aitu ganu, kurš neko nav redzējis un nav dzirdējis, bet kuram bijusi ļoti skaista sieva (slavenā turku izcelsmes aktrise Kekili Sibela). Leģendas, salas dabas ainavu un vētras laika skati, vietējo salinieku skarbās sejas kopā ar Svada Bušnaga komponēto eiropeisko un Tuvo Austrumu mūziku šodienas saplosītajā pasaulē skan tik aktuāli un pat skaisti.
Pirmie "Lāču" kandidāti, un ar ko tas beidzās
Ķīniešu režisora Huo Menga filma "Sheng xi zhi di" ("Living the Land") pārsteidza un ieinteresēja ar savu mierīgo, pat pastorālo stāstu par lauku dzīvi Ķīnā būtiskā tās sociālekonomiskā pārejas periodā pagājušā gadsimta 90. gados. Skatīts ar kāda desmitgadīga zēna acīm, kura vecāki devušies uz pilsētu labākas dzīves meklējumos.
Portugāļu režisora Gabriela Maskaro filma "O ultimo Azul ("The Blue Trail") uzbur diezgan pabaisu nākotni, kāda, nav izslēgts, stāv mums visiem priekšā. Tikai portugāļi pacentušies – lai netraucētu jaunajiem uzplaukt un attīstīties, vecie (agrāk no 80, tagad jau no 75) tiek vispirms godināti, apbalvoti ar medaļām un lauru vītnēm pie viņu mājām, tad – atlaisti no darba, ievietoti tādos kā suņu ķeramos ratos, viņiem tiek izsniegtas paciņas ar nepieciešamo (piemēram, pamperiem?!) un viņi tiek aizvesti uz speciālām nometnēm. Filmas galvenajai varonei Terēzai izdodas izbēgt, kaut piepildīt savu sapni – lidot – arī nav iespējams, jo jāprasa bērnu atļauja, lai nopirktu lidmašinas biļeti. Bet var arī doties ar kuģīti pa Amazoni. Tik lieliska brīvības izbaudīšana! Brīnišķīgas Amazones ainavas, mežonīga daba (kā Vernera Hercoga filmās!) un atbrīvoti, neatkarīgi cilvēki. Aktrise Denīze Veinberga – nopietna kandidāte uz "Lāci" kā labākā. Lielā žūrija amerikāņu režisora Toda Heinsa vadībā filmai piešķīra savu "Grand Prix". Filmu par labāko atzina un apbalvoja Ekumeniskā un "Berliner Morgenpost" lasītāju žūrija.
Kā parasti, šokē un priecē rumāņu "anarhists" Radu Džūde ar savu "Kontinental ‘25". Caur kādas prokurores sirdsapziņas pārmetumiem (lieliska Estere Tompa) tiek uzburts ne tikai otras lielākās pilsētas Klužas, bet visas mūsdienu Rumānijas portrets! Galvenajai varonei jāizliek bezpajumtnieks no pagraba, kur viņš nelegāli apmeties, bet viņš ņem un pakaras. Tikt vaļā no vainas apziņas par vai visas pasaules bēdām varonei nepalīdz ne viņas vīrs, ne grēksūdze pie mācītāja, ne attiecības ar savu studentu, ne draudzene, ne viņas ungāriskās saknes, ziedojumi Ukrainai un Gazai caur telefonu kompānijām, sarunas un dokumentāli pilsētas blokmāju skati. Atsauces gan uz Rosselini "Eiropa 51", gan Hičkoku, han Vendersu. Uzņemts ar iPhone dažās dienās – un paradoksāls, manuprāt, žūrijas lēmums – "Sudraba Lācis" par labāko scenāriju.
Vienīgā dokumentālā un arī vienīgā ukraiņu filma konkursā bija Katrīnas Gornostalas "Strichka chasu" ("Timestamp"/"Laika zīmogs"). Neskatoties uz ieilgušo karu, daudzas skolas Ukrainā turpina darboties, tikai uzraksts pie katras liecina par to, cik tuvu vai tālu tā atrodas no kara zonas vai no Krievijas robežas. Un daži kadri no sagrautajiem rajoniem, skolotāju bērēm, sapulcēm, kurās jāizlemj, kā dzīvot, kur mācīties tālāk. Uzlidojumu laikā – jau gandrīz norma doties uz patvertni, tad – atpakaļ skolā. Ja tā vēl tur būs... Par veco Rietumu apmātību vai/un priekšstatiem spilgti liecina žurnālistu izteikumi preses konferencē, sak, visi tak tik labi apģērbti u. tml., acīmredzot putinistiem izdevies iedvest, ka Ukrainā dzīvo kaut kādi zemāki, savādāki cilvēki, un tad – attiecīgi viņus pazemot, iznīcināt nemaz nav tik slikti.