Šovasar izdevniecībā "Neputns" klajā nākusi jau septītā Luīzes Pastores un Elīnas Brasliņas "Mākslas detektīvu" sērijas grāmata "Slepenā parole. Izlaušanās no pils".
Šoreiz stāsts paver durvis uz izlaušanās spēli baroka arhitektūras pērles Rundāles pils vēstures labirintos. Tur trīs azartiskas varones uzsāk "Zosu spēli", nokļūst pagātnē un uz savas ādas piedzīvo sarežģītos Latvijas vēstures posmus.
"Kultūrzīmes" uzrunāja autori Luīzi Pastori, jautājot par mūsdienu bērnu grāmatām un ko, tās rakstot, rakstniece domā par mūsdienu latviešu bērniem.
– Kādēļ jums liekas saistoši rakstīt tieši bērnu auditorijai?
L. Pastore: – Šķiet, ka mana izvēle nemaz nav notikusi, nemaz neesmu apsvērusi rakstīt pieaugušajiem. Tolaik, kad pieņēmu lēmumu rakstīt, izvēle notika par labu bērnu literatūrai, jo tieši tas man deva ļoti lielu prieku. Tagad, daudzus gadus vēlāk, arī pieredzu, ka priekam ir ļoti būtiska nozīme arī lasītāja pusē. Lasīšanai būtu jāasociējas ar priecīgu nodarbošanos, bet mūsdienās tā bieži vairs nenotiek.
Esmu arī sapratusi, ka tad, kad, ienākot auditorijā, bērni man saka – man riebjas grāmatas, es tās nelasu, tas nav jāuztver personīgi.
Patiesībā – tam nav nekāda sakara ar pašām grāmatām un to, ka mēs būtu uzrakstījušas sliktas bērnu grāmatas, tas saistīts ar lasītprasmi. Ja bērns lasīšanu "iezubra", ja ir kādas agresīvākas lasīšanas apmācības metodes, kuras pirmajos gados nerada prieku, tad vēlākajos gados viņam izveidojas riebums pret lasīšanas procesu, proti, lasīšana ir grūta un viss, kas grūts, izsauc nepatiku, kaunu, bailes un pat riebumu. Tad viss, kas asociējas ar lasīšanu, ir fui! Riebīgi! Grāmatas ir pretīgas! Tāpēc esmu sapratusi, ka viss, ko šo gadu laikā esmu darījusi, ir radīt prieku sev pašai un prieku savam iekšējam bērnam, arī mēģinot saprast, kā lasīšanu padarīt priecīgāku lasītājam, lai tā nebūtu grūts uzdevums, bet priecīgs laika pavadīšanas veids un asociētos ar prieku.
– Un – lai lasīšana kļūtu par detektīvstāstu…
– Jā, pēdējā grāmatā "Slepenā parole. Izlaušanās no pils" jau apzināti domāju par bērnu lasītneprasmi un cik neuzmanīgi viņi lasa, ja vispār ir lasoši. Šo grāmatu radīju ar nolūku literārā tekstā ietvert, iesaistīt uzdevumus un mīklas, ar domu, ka, lai spētu saprast stāsta galveno intrigu, bērnam jābūt vērīgam lasītājam. Galvenais jau ir veids, kā par to vēstīt, un tas ir galvenais iemesls, kāpēc izvēlos detektīva un piedzīvojumu stāsta žanrus – lai noturētu bērna uzmanību, lai viņam būtu priecīgi un viņš pat nepamanītu, ka uzzinājis ko jaunu, šajā gadījumā, par Rundāles pili un Latvijas vēsturi.
– Vai rakstot ievērojat mūsdienās tīmeklī pieņemto veidu – īsiem teikumiem, viegli uztveramu informāciju?
– Te gan jāšķir auditorija.
Es cienu to, ka bērni var labāk, vairāk un gudrāk, tiesa, pielāgojos sākumskolas vecuma bērnu uztveres īpatnībām, tomēr cenšos rakstīt tēlaini un teikumus sevišķi neīsinu.
Drīz gan klajā nāks grāmata "Laimes govs", kas domāta pirmsskolas vecuma bērniem, un tur domāju par nodaļu garumu, lai tās būtu īsas, arī teikumi nav gari. Tomēr nav tā, ka izvēlētos vienkāršākus vārdus, jo ir pilnīgi normāli, ka, vecākiem lasot priekšā, bērns vecāku palaikam apstādina un pajautā, ko šis vārds nozīmē. Neuztveru par sliktu lietu to, ka bieži vecāki stāsta, ka, lasot manas grāmatas, ir jāapstājas un kopā ar bērnu jāapspriež vārda nozīme. Tas ir tikai kolosāli. Lasot grāmatas un mēģinot izprast nezināmos vārdus, ir vienīgais veids, kā iespējams paplašināt bērna vārdu krājumu.
– Rakstāt latviešu bērniem par notikumiem, mākslas darbiem un vietām Latvijā, bet grāmatas tiek tulkotas arī citās valodās.
– Man nav literāru ambīciju kļūt par pasaulslavenu rakstnieci. Man ļoti būtiski ir domāt par to, kādu vēsti nododu mūsu vietējiem bērniem, stāstot par vietējām apkaimēm un latviešiem, arī par latviešiem pasaulē, kā, piemēram, par Aleksandru Laimi. Arī par latviešu mākslu – man nav interesanti rakstīt par "Monu Lizu" vai citām pasaulslavenām gleznām, to var izdarīt jebkurš cits. Brīdī, kad mūsu stāsti sāk interesēt citu valstu lasītājus, tas ir jauks bonuss, bet es uz to netiecos. Protams, ir ļoti patīkami, ka kaut kas ļoti lokāls spēj ieinteresēt lielās valodas – franču, angļu, itāļu un citas.