Overcast 2 °C
T. 21.02
Ariadne, Eleonora
Latvijas bērni izdevniecības "Liels un mazs" izdoto jauno grāmatu atvēršanā.
Latvijas bērni izdevniecības "Liels un mazs" izdoto jauno grāmatu atvēršanā.
Foto: Ieva Lūka/LETA

Šodien Frankfurtes grāmatu gadatirgū tiks parakstīts Ļubļanas manifests par augstākā līmeņa lasītprasmes svarīgo lomu.

Manifests, ko atbalsta Starptautiskā izdevēju asociācija, Vācijas Valodu un literatūras akadēmija, Eiropas Izdevēju federācija, "PEN International" un Starptautiskā Bibliotēku asociāciju federācija, tiks parakstīts Frankfurtes grāmatu gadatirgus viesvalsts – Slovēnijas – kultūras programmas ietvaros. Manifestu atbalsta gan grāmatniecības nozares starptautiskās organizācijas – Eiropas lasīšanas veicināšanas organizāciju konsorcijs (EURead), Starptautiskā Bērnu un jauniešu grāmatu padome (IBBY), Starptautiskā Bibliotēku asociāciju un institūciju federācija (IFLA) un Starptautiskā Izdevēju asociācija (IPA) –, gan Latvijas Grāmatizdevēju asociācija.

Augstākā līmeņa lasītprasme ir visiedarbīgākais rīks analītiskās un kritiskās domāšanas attīstībai. Tā attīsta izziņas spējas un trenē pacietību iemaņu apguvē, paplašina mūsu spriestspēju, attīsta saprātīgu empātiju un iecietību pret viedokļu daudzveidību – sociālās iemaņas, bez kurām nav iedomājami informēti demokrātiskas sabiedrības pilsoņi. Šī manifesta parakstītāji aicina atzīt augstākā līmeņa lasītprasmes nemainīgo nozīmi digitālajā laikmetā.

Sagaidot Frankfurtes starptautiskā grāmatu gadatirgus 75. gadadienu, pasaules grāmatnieku kopiena aicina lasītājus un nelasītājus, izglītojamos un izglītotājus, politiķus un viedokļu veidotājus pievērst uzmanību tam, cik būtisks priekšnoteikums demokrātiskas, garīgi un fiziski veselīgas sabiedrības pastāvēšanai ir prasme lasīt, patiešām izprotot izlasīto. 

Cieņa pret grāmatu, pret rakstīto vārdu kā ticamas informācijas un radošas iedvesmas avotu ir viena no mūsu pamatvērtībām. 

Zinātniskos pētījumos pamatoto manifestu 10. oktobrī publicēja vairāku valstu lielie laikraksti, arī "Latvijas Avīze".

Uz jautājumiem, kas saistīti ar lasītprasmes problēmām, atbild manifesta darba grupas dalībnieki Andrē Šillers-Cvīrlains, Rēgensburgas bibliotēkas direktors Bavārijā Vācijā, Adrians van del Vēls, Leidenes Universitātes emeritētais profesors, un Miha Kovāčs, Ļubļanas Universitātes izdevējzinātņu profesors, Slovēnijas viesu valsts programmas kurators Frankfurtes grāmatu gadatirgū.

Paaudzēs "pazaudētie vārdi"

– Trešā daļa Eiropas iedzīvotāju ar pūlēm apgūst lasīšanu pat zemākajā līmenī. Augstākā līmeņa lasītprasmi ļoti reti izvērtē – tās statusu apzināmies ļoti aptuveni. Kāpēc tā? Kāds varētu būt skaidrojums?

Andrē Šillers-Cvīrlains.

A. Šillers-Cvīrlains: – Tas, ka situāciju nav mēģināts labot agrāk, daļēji skaidrojams ar to, ka lasīšanu nereti uzskata par pamatprasmi, kuras apguvi var uzticēt sākumskolai. Par to, ka teksti mēdz būt sarežģīti un tos uztvert ir jātrenējas, tiek runāts samērā reti, turklāt pret šo faktu izturamies kā pret problēmu, kas jānovērš, nevis kā pret cilvēka sarežģītās būtības atspulgu. Lasītprasmes izvērtējums, tās mācīšana un pietiekami bieži arī lasītprasmes izpēte lielākoties fokusējas uz pamatprasmēm un lasīšanu informācijas ieguvei (tiesa, pēdējā laikā situācija ir uzlabojusies, piemēram, PISA ("Programme for International Student Assessment") pētījumā vērtē spēju uztvert vairākus dokumentus vienlaikus). Šāds vienkāršots skatījums uz lasītprasmi neņem vērā neskaitāmos dažādos procesus, kā cilvēki veido attiecības ar tekstu, lasītāju dažādību un indivīdu prasmju un stratēģiju līmeņa atšķirības, ar lasīšanu saistītos psiholoģiskos procesus, to skaitā tādas pamatemocijas kā iedvesma un vilšanās, dažādos šķēršļus lasīšanai – motivācijas trūkumu, zināšanu barjeru, vāju lasītprasmi –, kas ietekmē kā bērnus, tā pieaugušos, un tekstu sarežģītību, ko rada valodas līdzekļu izvēle, idejas, aprakstītā cilvēku mijiedarbe.

Šis vienkāršotais skatījums noved pie tā, ka trūkst izpratnes par lasīšanas sociālo un politisko nozīmi, ka lasīšanu mēs vairs neuztveram kā izziņas un sociālu procesu.

– Mūsdienu augsti attīstītā sabiedrība nav tikai lasīšanas produkts, arī tās turpmākā pastāvēšana nākotnē un pretestības spējas cieši saistītas ar lasīšanu. Ko tas īsti nozīmē?

– Augstākā līmeņa lasīšana – lasīšana, kas sniedzas ārpus vienkāršas zīmju atšifrēšanas un informācijas ieguves, – ir mūsu varenākais kritiskās domāšanas rīks. Tā attīsta izziņas spējas, paplašina mūsu domāšanas konceptuālo ietvaru, trenē uzmanību, pacietību un kognitīvo empātiju, liek mums saskarties ar sarežģītiem secinājumiem, daudzveidīgiem informācijas avotiem un alternatīvām realitātes versijām, apšaubīt līdzšinējos aizspriedumus. Jebkuram informētam demokrātiskas sabiedrības pilsonim visas šīs sociālās iemaņas ir neaizstājamas. Šāda lasīšana ir ceļš uz personības attīstību un mūžizglītības pamatu pamats; tā ir arī sociālas un politiskas mijiedarbes centrālā dimensija. Lai mēs kā informēti pilsoņi iesaistītos demokrātiskā sabiedrībā, mums ir vajadzīga augstākā līmeņa lasītprasme. Tieši garāka apjoma teksti, piemēram, grāmatas, mūs trenē pārbaudīt dažādas interpretācijas, atklāt nozīmju daudzslāņainību, pamanīt modeļus un sekot atsaucēm, saskatīt subjektīvas atkāpes un pretrunas un radīt izsmacinātas un trauslas saiknes starp tekstu un kultūras kontekstu. Bez šādām iemaņām mums trūkst prasmes atspēkot populistiskus vienkāršojumus, sazvērestības teorijas un dezinformāciju un ar mums ir daudz vieglāk manipulēt. 

Bez šādām iemaņām mēs nespējam adekvāti reaģēt uz sarežģīto vidi sev apkārt, it sevišķi attiecībās ar citiem cilvēkiem. 

Teksti ir domāšanas rīki, lasīšana ir pūles, saskare ar cilvēku viedokļiem un izpausmēm. Augstākā līmeņa lasītprasme palīdz attīstīt būtiskas saskarsmes iemaņas, mijiedarbi ar citiem. Saskarsme ar citādiem uzskatiem, iesaistoties dialogā, pārvērtējot savus priekšstatus, nevis tikai "iegūstot vai saņemot informāciju", ir viena no domājoša, spriestspējīga pilsoņa pamatiemaņām. Demokrātiska sabiedrība, kuras pamatā ir daudzu informētu dalībnieku vienošanās, var pastāvēt tikai tad, ja ir elastīgi, daudzpusīgi lasītāji ar izkoptu augstākā līmeņa lasītprasmi.

– Jums ir bažas, ka nākotnes paaudzes "pazaudēs vārdus". Ko jūs ar to domājat?

– Tā ir atsauce uz Mārgaretas Atvudas frāzi: "Karš ir tas, kas notiek, kad valoda izsmēlusi savus līdzekļus." Uzskatīt, ka lasīšana ir vienkāršs process, ir tas pats, kas uzskatīt, ka valoda ir viegli atšifrējama un viss, ko cilvēki saka vai raksta, ir viegli saprotams (tātad to ir arī viegli vērtēt vai pelt), un tas no mums neprasa lielu prāta piepūli. Pasaule, kas sastāv no fiksētām nozīmēm, ir noslēgta vide, kurā nav vietas citādajam, sarežģītajam, variācijām un nozīmes precizējumiem – bet tieši tie ir valodas kā sociālas darbības kodols, Nobela prēmijas laureāts Amarija Sens savā grāmatā "Identitāte un vardarbība" uzsvēris, ka 

Reklāma

katrā no mums mīt sarežģīta personība ar vairākām daudzveidīgām identitātēm. Tieksme vienkāršot un reducēt cilvēku līdz tikai vienai no tām izraisa vardarbību un padara cilvēku manipulējamu. 

Tas pats attiecas uz tekstiem un citām lingvistiskām vienībām. Vārdi var mums atvērt durvis uz sarežģīto, bet var kalpot arī pretējam nolūkam. Tieši to es domāju, runājot par zaudētiem vārdiem. Savā grāmatā "Die Fragilität des Zugangs" (2021) esmu jau norādījis, ka pasaule, kuras uzbūvē jau paredzēta viegla pieeja informācijai, padara mūs nejūtīgus pret faktu, ka šāda piekļuve patiesībā ir sarežģīta, trausla un prasa pamatīgu piepūli. Pati informācijas koncepcija, ko esam likuši "informācijas sabiedrības" pamatos, mudina domāt, ka kaut kur atrodas rūpīgi sašķirots sainītis, ko mums atliek tikai ātri savākt, un, kad esam šādi "informēti", atliek vien apsēsties un atslābināties. Tomēr šī ideja ignorē mūsu kognitīvo un lingvistisko prasmju milzīgo apjomu un ievainojamību. Tāpēc demokrātiskā sabiedrībā kognitīvo iemaņu un prasmju dziļāka izpēte ir neaizstājama. Pagaidām nepietiek, ka koncentrējamies uz to, lai informācija būtu plaši pieejama.

"Lasīšanas funkcionāri" – katrā skolā?

– Mācību programmas jau krietnu laiku paredz, ka izglītojamie ir pilnībā apguvuši lasītprasmi līdz brīdim, kad nonāk vidusskolā. Vai šis pieņēmums joprojām ir spēkā? Kurā vecumā bērni sasniedz augstāko kompetences līmeni lasīšanā, un kā to var noteikt?

– Lasīšana nav elementāra pamatprasme (kā to nesen uzsvēruši mani amerikāņu kolēģi Rempels un Hemelerss). Lasītprasmes apguve un izkopšana turpinās visu mūžu. Ir daudz dažādu aspektu, ko mēs neapgūstam skolā, turklāt ne visi tos iemācās un nebūt ne vienā laikā – ir nepārtraukti jāpilnveidojas. Mūsu spēja kritiski domāt ir nesaraujami saistīta ar lasītprasmes līmeni. Kritiski domāt galvenokārt nozīmē nebūt mierā ar pirmo iespaidu, neuzticēties acumirklī, bet papētīt dziļāk. Izpratne prasa laiku. 

Kritiska domāšana ir šķirojoša domāšana – pret sarežģīto pasauli attiecamies atvērti, nepaģērot tūlītējus vienkāršus risinājumus. Kritiska domāšana ir laikietilpīga. 

Izlasīt biezu grāmatu nozīmē pieņemt faktu, ka ir lietas, ko nav iespējams aprakstīt vai analizēt dažos teikumos. Kritiskā domāšana nozīmē pieņemt to, ka mēs uzreiz nedomājam vai neizprotam skaidri – drīzāk lielāko daļu laika mūs kavē un traucē dažādi aizspriedumi, iedomas, informācijas trūkums vai zudums, neprasme vai manipulēšana. Kritisks lasītājs atvēl laiku šai sarežģītībai – jo ir to mācījies no pieredzes. Visas šīs iemaņas attīstās laika gaitā – tās veicināt un praktizēt ir daļa no mūsu uzvedības un paradumiem.

– Katram, kurš lasa, vajadzīgs miers, iespējams, pat vienatne. Taču mēs nedrīkstam bērnus un jauniešus atstāt vienatnē lasīt. Kā šo pretrunu atrisināt, veicinot lasīšanu?

Adrians van del Vēls.

A. van del Vēls: – Pretrunas patiesībā ir mazākas, nekā mums šķiet, tāpēc ka lasīšana vienlaikus ir gan sociāla, gan individuāla prakse. To lieliski apliecina "BookTok" panākumi, popularizējot lasīšanu jauniešu vidū. Jā, pati lasīšana ir individuāls process, taču izlasītā nozīmi mēs apjaušam, pārrunājot un apspriežot to ar citiem. Citu viedoklis ir svarīgs, izvēloties, kuru grāmatu lasīt nākamo un kāpēc, tāpat apsverot, ko lasām vai jau esam izlasījuši. Šī iemesla dēļ būtu brīnišķīgi, ja mēs varētu katrā skolā ieviest tā dēvētos lasīšanas funkcionārus, kas palīdzētu skolēniem izraudzīties lasāmvielu, un ja katram skolas vecuma bērnam varētu piedāvāt īpaši lasīšanai piemērotu vietu, piemēram, skolas bibliotēku. Šādas grāmatām un lasīšanai veltītas telpas nekalpotu tikai ļoti praktiskajai vajadzībai nodrošināt uzmanīgai lasīšanai (lasīšanas individuālam posmam) nepieciešamo klusumu, tām būtu arī dziļi simboliska sociālā dimensija: tās apliecinātu skolēniem, cik lielu nozīmi sabiedrība piešķir lasīšanai, jo īpaši – diemžēl – pārāk bieži sastopamajās situācijās, kad mājas apstākļi nestimulē lasīšanu.

– Vecākajās klasēs valodu mācību stundās augstākā līmeņa lasītprasme ir būtiska, lai veiktu teksta analīzi un interpretāciju, kaut gan ar stundas vielu konkrēti nav saistīta. Vai tas būtu jāmaina? Kā lasīšanu integrēt mācību procesā?

– Augstākā līmeņa lasītprame noteikti būtu iekļaujama mācību programmā kā patstāvīga vienība. Pašlaik svaru kausi ir pārlieku nosvērušies par labu lasīšanas funkcionālajai daļai: spēt burtus savirknēt vārdos, vārdus teikumos utt. Izglītība vienmēr kalpo diviem galvenajiem mērķiem. Viens ir pilnībā vērsts uz lietderību – lai izglītojamie iegūtu zināšanas un prasmes, kas palīdz normāli funkcionēt sabiedrībā. Otru varētu dēvēt par morālo uzdevumu. Tā nolūks ir sekmēt skolēnu attīstību, palīdzēt atrast dzīvei jēgu. Augstākā līmeņa lasītprasme noder abu šo mērķu sasniegšanai, bet jo īpaši morālajam mērķim radīt jaunajam cilvēkam labāku sazobi ar paša dzīvi. Pēdējos gadu desmitos esam arvien vairāk pametuši novārtā tradicionālos veidus, kā dzīvi padarīt jēgpilnu. Reliģija, filozofija, morāle un citas būtiskas kultūras tradīcijas kļuvušas par izvēles priekšmetiem. Uzsvars tiek likts uz indivīda izvēli un atbildību. 

Ja izglītība nesniedz izglītojamiem rīkus, kas palīdz izdarīt pareizo izvēli, tā viņus pamatīgi iegāž. 

Augstākā līmeņa lasītprasme ir visiedarbīgākais instruments, ko varam piedāvāt tiem, kam jāuzņemas atbildība par savu dzīvi. Jebkurš mēģinājums pievērst lielāku uzmanību šo prasmju izkopšanai nenovēršami sākas ar pedagogu apmācību. Šaubos, ka mana dzimtene Nīderlande ir vienīgā valsts, kur jaunie skolotāji bieži vien nepietiekami novērtē to, cik svarīga ir lasīšana – par augstākā līmeņa lasītprasmi nemaz nerunājot.

– Vai ir zināms, kā cilvēku lasītprasme mainās pēc skolas un augstskolas beigšanas? Vai ir veikti pētījumi par pieaugušo lasītprasmi un paradumiem?

Reklāma

– Tā lielākoties ir neizpētīta teritorija – ja neskaita faktu, ka daudzās Eiropas valstīs satraucoši strauji pieaug to cilvēku skaits, ko varam dēvēt par ļaudīm ar zemu lasītprasmi. Kopā ar kolēģi Jaku Grečaru nesen piedāvājām koncepciju "Lasīšanas veselība", kas palīdzētu veidot grafiku, kurā atspoguļoti sabiedrību veidojošo indivīdu kolektīvie lasīšanas paradumi, kombinējot to ar atbilstošu "Lasīšanas veselības koeficientu" – instrumentu, kas ļautu konstatēt un sekot sabiedrības lasīšanas veselības izmaiņām. Šādas metodes dotu iespēju apkopot ziņas par cilvēku lasītprasmi pēc tam, kad viņi jau ieguvuši izglītību.

– Kā to var mainīt?

– Vispirms ir atklāti jāatzīst, ka lasīšanas krīze – kas ietver vājas lasītprasmes palielināšanos, ir daudz nopietnāka problēma, nekā līdz šim uzskatījām. Tā iepriekš visbiežāk tika pieskaitīta funkcionālām problēmām, proti, izglītojamie nespēj izpildīt izglītības standartu prasības un pilsoņi nespēj saprast ikdienā nepieciešamo būtisko informāciju. 

Taču jāsaprot, ka augstākā līmeņa lasītprasmes trūkums ietekmē mūsu spēju domāt, tātad apdraud mūsu sabiedrības demokrātisko iedabu. 

Neaizmirsīsim, ka modernā demokrātija bez lasītprasmes vispār nebūtu iedomājama. Bet mūsdienu ārkārtīgi kompleksajā sabiedrībā demokrātiju ļoti nopietni apdraud dažādi filtru burbuļi, viltus ziņas un citas dezinformācijas formas, ka tikai ar lasītprasmi (tehnisku spēju dekodēt vārdus) vairs nepietiek. Tikko akceptējam šo saikni starp augstāka līmeņa lasītprasmi, domāšanu un demokrātijas nākotni, kļūst arī skaidri saskatāma nepieciešamība būtiski revidēt attieksmi pret lasīšanu (un rakstīšanu) mācību programmā. Un tam vajadzīgi augsta līmeņa politiskie lēmumi, jau sākot ar pedagogu apmācību. Ja jaunajiem cilvēkiem jau agrā vecumā ļauj izjust lasīšanas un domāšanas spēku, samazinās varbūtība, ka pēc skolas beigšanas viņi pārstās lasīt. Lai uzsvērtu un skaidrotu lasīšanas lielo nozīmi ne tikai skolas vecuma bērniem, bet sabiedrībai kopumā, tikpat svarīgi ir arī darīt visu iespējamo, lai grāmatas un lasīšana būtu pamanāma. Šim nolūkam vissvarīgākās ir publiskās bibliotēkas un lasīšanas veicināšana.

Mūsdienās vajadzīgi sarežģīti prāti

– Kādi ir ieteikumi augstākā līmeņa lasītprasmes veicināšanai pieaugušo vidū?

M. Kovāčs: – Divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados daudzās Eiropas valstīs tika sāktas kampaņas veselīga dzīvesveida popularizēšanai, to vēstījums bija skaidrs un nepārprotams: ja gribi dzīvot veselīgāk un ilgāk – kusties! Ir pagājuši piecdesmit gadi, un daudzi cilvēku paradumi ir būtiski mainījušies: viņi mazāk smēķē un nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm daudz biežāk nekā tolaik. 

Man ir aizdomas, ka izpratnē par to, kā grāmatu lasīšana trenē mūsu smadzenes un atmiņu un šādi vairo mūsu prāta spējas, mēs esam pozīcijās, kurās pirms piecdesmit gadiem bija fizisko vingrinājumu atbalstītāji.

 Kā sekmēt šo izpratni – tas ir smags jautājums ne vien grāmatu mārketinga speciālistiem, bet galvenokārt izglītības darbiniekiem un skolotājiem visos izglītības līmeņos. Ticu, ka tādi rīki kā viedtālruņi un mākslīgais intelekts ir lielisks atbalsts tam, kas rodas mūsu smadzenēs – bet, ja tajās nekā daudz nav, nav arī daudz ko stimulēt, toties cilvēkiem ar grāmatu trenētiem prātiem šīs tehnoloģijas palīdz paveikt daudz brīnišķīgu lietu. Nav taču grūti saprast, kurā grupā mēs vēlētos nonākt.

– Mums vēl aizvien ir vāja izpratne par to, kādas politiskās sekas ir lasītprasmei. Kā to mainīt?

– Mēs, cilvēki, esam sarežģītas un daudzslāņainas būtnes, kas radījušas ar sarežģītām problēmām pārpilnu pasauli. Tās izprašanai ir vajadzīgi sarežģīti prāti. Tā kā domas formulējam vārdos, sakarība ir skaidri redzama: jo vairāk vārdu zinām un jo skaidrāk saprotam, ka atkarībā no konteksta to nozīme mēdz mainīties, jo sarežģītākus jautājumus varam analizēt, apspriest un izprast, protams, pieņemot, ka esam apguvuši loģikas likumus un spējam tos radoši lietot, saskaroties ar jaunām situācijām un fenomeniem. Lai attīstītu visas šīs kognitīvās spējas, labākais man zināmais veids ir sarežģītu tekstu lasīšana.

Tāpēc augstākā līmeņa lasītprasmes trūkums ir nopietna blakne. 

Ja nespējam aptvert sarežģīto pasauli, kurā dzīvojam, mēs sākam to vienkāršot un meklējam glābiņu no apkārtējās neskaidrības, nelokāmi ticot šādiem vienkāršojumiem. 

Visspilgtākie un arī nāvējošākie to piemēri ir totalitārās ideoloģijas. Viltus ziņas, sazvērestības teorijas un nolieguma kultūru es uzskatu par to mūsdienu ekvivalentiem.

Visdrastiskāk šādi vienkāršojumi savairojas brīžos, kad tehnoloģijas, medijus un sabiedrību skar lielas pārmaiņas un viss, kas šķita stabils un pastāvīgs, it kā izkūst un pagaist kā nebijis. Klimata pārmaiņas, ekrānu tehnoloģijas un mākslīgais intelekts ir šādi kausējoši mehānismi tāpat kā 20. gadsimtā visu izmainīja elektroniskie plašsaziņas līdzekļi un masveida rūpnieciskā ražošana. Vēl ļaunāk – mēs dzīvojam laikā, kad no daudzu augstskolu programmām izsvītrota garu, sarežģītu tekstu lasīšana, kam nepieciešama augstākā līmeņa lasītprasme – pieņemu, ka šīs rīcības mērķis ir pielāgoties studentu un arī mācībspēku aizvien sarūkošajai koncentrēšanās spējai. Atkal ieviest universitātes mācību programmās augstākā līmeņa lasītprasmi, protams, būtu vienkāršota pieeja tik lielam problēmu kopumam. Taču esmu pārliecināts, ka īpaši jau sabiedrības zinātnēs un humanitārajos priekšmetos šis ir viens no daudziem nepieciešamiem soļiem, kas jāsper, ja gribam dzīvot sabiedrībā, kas spēj tikt galā ar mūsu pasaules lielajiem izaicinājumiem un rast vienkāršus – bet ne vienkāršotus – risinājumus problēmām.

– Ja ir institūti, universitātes, pat valstis varētu koordinēt pētījumus, kas būtu trīs vai četri vissteidzamāk risināmie jautājumi attiecībā uz augstākā līmeņa lasītprasmi?

– Man visbūtiskākais šķiet jautājums, vai līdzās lasīšanai pastāv vēl citas prāta nodarbes, kas palīdz veidot vārdu krājumu un attīstīt kritisko domāšanu. Ja atbilde ir negatīva, otrais jautājums ir: vai līdzās drukātām grāmatām pastāv cits medijs, kas ir vairāk piemērots šim nolūkam. Ja uz abiem šiem jautājumiem atbilde būtu pozitīva, es kā pragmatisks cilvēks, protams, paredzētu grāmatas nāvi. Tomēr, ja atbilde uz abiem jautājumiem ir negatīva, Ļubļanas manifests ir jāuzskata par vienu no saprāta balsīm, kas aicina pieņemt jēgpilnus lēmumus par mūsu mijiedarbi ar medijiem, tas precīzi sabalsojas, piemēram, ar 

Zviedrijas valdības lēmumu no jauna ieviest izglītības sistēmā drukātās mācību grāmatas.

Tikpat svarīgs ir jautājums, vai strauji mainīgā uzmanība, ar kādu lietojam ekrānu ierīces, kaut mazākajā mērā noder, kad mēģinām izprast apkārtējās pasaules sarežģītību. Ja atbilde ir pozitīva, tad mums ir jāatrod pareizais līdzsvars starp šīm virskārtas nosmelšanas iemaņām un augstākā līmeņa lasītprasmi; ja atbilde ir negatīva, būtu jēdzīgi ekrānu lietošanu ierobežot, cik vien tas iespējams.

– Ko jūs darāt, lai uzturētu labā līmenī savu lasītprasmi? Vai kaut kā to trenējat? Ko ieteiktu darīt tiem, kuri vēlas turpināt attīstīt savu lasītprasmi?

– Man ir gandrīz negrozāmi paradumi iedarbināt savu ķermeni un prātu: lai kur es būtu, pamostos 5.45 un dodos stundu garā skrējienā. Pēc atgriešanās no tā, rīta tīrības procedūrām un brokastīm es stundu lasu neatkarīgi no tā, vai darbdiena ir vairāku tikšanos virkne, vai plānoju to pavadīt lasot un rakstot. Otrs lasīšanai atvēlētais laika nogrieznis ir vakarā pirms naktsmiera. Rītos lasu dažādus izzinošus tekstus darba vajadzībām, vakaros – daiļliteratūru. Parasti vakaros lasu tikai grāmatas drukātā formātā, lai atpūstos no ekrāniem. Pēdējos divos mēnešos pirmo reizi piecpadsmit gadu laikā esmu atteicies no šī paraduma, jo pārāk daudz laika prasīja viesu valsts programmas gatavošana Frankfurtes grāmatu gadatirgum. Gaidu, kad viss atkal atgriezīsies normālā gultnē.

– Kāpēc Ļubļanas manifests?

– Ļubļanas manifests ieguvis savu nosaukumu par godu tam, ka 2023. gadā Frankfurtes starptautiskajā grāmatu gadatirgū viesu valsts ir Slovēnija. 

Lasīšana kā viena no galvenajām tēmām Slovēnijas dalības programmā izvēlēta tādēļ, ka šai valstij Eiropā ir īpaša vieta: "Slovēnija ir vieta, kur tiekas četras valodu grupas un kultūras (ģermāņu, slāvu, romāņu un urālu) un mijiedarbojas četri ainavas un klimata veidi (Alpu, Vidusjūras, Panonijas baseina un Dinarīdu). Tā ir vieta, kur vēstures (un arī citi) vēji pūš sevišķi spēcīgi. Pēdējos simt gados slovēņi ir dzīvojuši piecās dažādās valstīs un pieredzējuši četras atšķirīgas sociālās un politiskās sistēmas. Neviena no tām nenoturējās ilgāku laiku. Tāpēc mums vērīgi jāizprot viss citādais sev apkārt, lai vēstures vēji mūs neaizpūstu. Augstākā līmeņa lasītprasme ir viens no mūsu svarīgajiem izdzīvošanas rīkiem.

No angļu valodas tulkojusi Renāte Punka. 

Tulkojums tapis sadarbībā ar Latvijas Grāmatizdevēju asociāciju.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Reklāma
Reklāma
PAR SVARĪGO
Reklāma