10.2 °C
Mākslas vēsturniece Ingrīda Burāne raksta par oktobra kultūras piedzīvojumiem.
Rudens nāk ar savām krāsām, redzamo un neredzamo. Veļu laiks. Pasaku stāstīšanas un mīklu minēšanas laiks. Gaismu izraisīšanas laiks. Uguns, siltuma, drošības, atziņu meklēšanas laiks. Arī mākslā. Tā vien šķiet, ka pats aktuālākais šobrīd ir jēdziena "ainava" skaidrošanas, noskaidrošanas, atklāsmes laiks. Citiem vārdiem – cilvēks + daba. Konferences un grādu iegūšanas darbi, grāmatu atvēršanas un publikācijas saistībā ar dabas un cilvēku veidoto telpu. Specializēta valsts pētījumu programma "Identitāšu ainavas: vēsture, kultūra un vide". Izstādes un to pieteikumi drūzmējas kā ļaudis Simjūda gadatirgos.
Uzgleznot iekšēju mieru un harmoniju
Par Ķīpsalas kompleksā "OLA Foundation" sevišķi vērtīgo ainavas lasījumu Johana Valtera darbu kolekcijā "Gleznojuma esība" rakstīju dažus vārdus sociālajā tīklā. Tik sildošs bija guvums visās vērtību skalās, kaut jautājums par apgaismojuma iztrūkumu – postošs gleznieciskajam skanējumam. Jācer, šī kļūme neatkārtosies un nemazinās Latvijas Mākslas akadēmijas asociētās profesores, Meistares Vijas Zariņas jaunāko solo skati "Uzgleznotā daba. Ziema" (Ķīpsalā no 25. oktobra līdz 2025. gada 20. aprīlim) iespaidus. Izstādes pieteikums saista arī ar mākslinieces vārdiem: "Man svarīgi ir uzgleznot iekšēju mieru un harmoniju. Man nozīmīga ir precīza sajūta, nevis precīza vieta."
Manuprāt, cilvēkiem šobrīd iekšējais miers ir viena no nepieciešamākajām izdzīvošanas formām. Tāpat kā mākslinieka Reiņa Zariņa ņirbošie, zibošie pirksti uz klaviatūras kopā ar Baha koncertu klavesīnam (LU Lielā aula, 11. oktobris). Koncerts, kas deva mieru un ļāva saklausīt dzīves noslēpumus. Tāpat kā Vijas glezniecība ļauj domāt par horizontiem – profesionāliem un personības. Mākslā individualitāte bez noteiktu īpašību kopuma ir tikai maldugunis, īslaicīgas un purvā vedošas. Personības kvalitātes augstais plaukts: pašcieņa (attieksme pret savām spējām, zināšanām, prasmēm, amatu) un tikumība (vairākās principu sistēmās). Tās ir īpašības, kuras kopīgas Valteram un Zariņai, Baham un Zariņam. Visiem meistariem laiktelpā.
Nelieli purva zibšņi
Ja runājam par pašcieņu un tikumību, tad raksturīgs piemērs ainavu glezniecības jomā bija pavasara pusē Rīgas mākslas telpā redzētā Anša Rozentāla vārgā personālizstāde "Skats apkārt", kas bija viņa doktora darba "Ainavas interpretācija mūsdienu kontekstā – gleznieciskie risinājumi un radoša prakse" daļa. Par profesionālās tikumības trūkumu signalizēja apzināti vienkāršotais darbu kārtojums, bet jo mulsinošāka likās autora pašcieņas neesamība. Respektīvi, ļaut skatītājiem pārstaigāt krāsu triepienus uz telpas grīdas. Mākslas darbs (neatkarīgi no tā – veiksmīgs vai neveiksmīgs) prasa zināmu pietāti. Ja mākslas telpā skatītājiem jāuzvelk slimnīcas čabatas, tad tas ir pirmais mājiens par kādu neveselības pazīmi. Šķiet, jaunais censonis pagaidām tiecas tikai uz ātru un lētu popularitāti. Tā viņa personiskā darīšana. Sabiedrisko normu lūkojumā: gluži nepieņemami, ka šāds veids tiek akceptēts kā paraugs mākslas skolas audzēkņiem vai topošajiem māksliniekiem Latvijas Mākslas akadēmijā, kur viņš skaitās darbā. Maldugunis ir nelieli purva zibšņi. Vērts satikt īstas un nozīmīgas uguņošanas.
Andris Eglītis iekustina, iešūpo, ievibrē
Citādi kā par svētku notikumu grūti nosaukt plašo un pārliecinošo mūsdienu mākslas darbu skati Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā "Izstāde. Daži iztēles un matērijas satikšanās gadījumi". Autors Andris Eglītis ienāk reprezentatīvajā ēkā (tās arhitektam un pirmajam direktoram 5. oktobrī atzīmējām 175. dzimšanas dienu, savukārt 18. oktobrī muzejā varam apmeklēt zinātniskos lasījumus "Vilhelms Neimanis – mākslas un arhitektūras pētnieks un glabātājs" ar vairākiem uzziņas vērtiem lūkojumiem uz viņa paveikto atšķirīgās jomās) droši, ar pašcieņu un visu morāles principu, normu, ideālu kopumu, kā jau cilvēks, kurš dzīvo un strādā ainavā, ar ainavu, pēta un jūt ainavu. No trešā stāva vestibila, kur novietots viens no operas iestudējuma "Hamlets" (LNOB, 2023) skatuves iekārtojumam tapušajiem lielformāta gleznojumiem, līdz Lielajai izstāžu zālei un citām telpām. Taču izstādes vēriens un ietilpība (pat ļoti atšķirīgās nozīmēs – mākslinieciskajā, filozofiskajā, sociālajā, materialitātes daudzveidībā utt.) ir tik fascinējoša prātam un dvēselei, ka satikšanās kāpj pāri telpas un laika robežām.
Kā brīvs cilvēks un mākslinieks Andris Eglītis ar Smiltenes novada Drustu pagasta savvaļas darbnīcas elpu iekustina, iešūpo, ievibrē skatītājus līdzpārdzīvojumam par dabas varenību un ainavas neizsmeļamību ar gleznu, tēlniecības objektu, instalāciju, būvējumu, fotogrāfiju, audio darbu, maketu, dabas objektu un drukāto vārdu. Lai visu aptvertu un izprastu, pat ar vairākkārtēju pagaidām plašākās Andra Eglīša izstādes skatījumu man bijis nepietiekami. Tāpēc jāpriecājas, ka vēl pirms izstādes noslēguma (3. novembrī) izstādes veidotāju komanda aicina uz sarunu 27. oktobrī plkst. 12, lai veicinātu sapratni par Andra Eglīša iecerēm, realizējumiem un jaunievedumiem Latvijas mākslā. Šajā ziņā izstādes laikā bijuši jau vairāki auglīgi pasākumi, piemēram, atvērtā saruna "Būvēt, gleznot, domāt?" (8. septembrī) un neapšaubāmi – saistībā ar izstādi sagatavotā, teju 50 lappušu biezā, digitālā "Avīze/Pirmā", kas ar tekstu, attēliem, zīmējumiem ir labs ceļvedis, sagatavojoties reālajai ekspozīcijai. Pagaidām visdziļāk un paliekošāk skārušas 38 gleznas no cikla "Cauri tumsai" (a., e., 70x60 cm, 2022–2024). Cikls, kurš paliks kopā ar mani kā darbīguma, spēka palielināšanas izjūta.
Katram savi desmit baušļi
Rakstu šīs rindas Ukrainas kara 963. dienā. Sāpes, neizpratne, līdzjūtība par Trešā pasaules kara notikumiem aizvien līdzās. Šos ugunīgos šāvienus spēj klusināt, dzēst tikai spēks, drosme un gaišums, kas mūsu vērtīgāko un jaudīgāko mākslinieku veikumā. Tā lielā aizrautība, kaislība, kā viņi strādā un ar savu gaismu kliedē tumsu, dzēš maldugunis. Ziņa no 9. Tallinas lietišķās mākslas triennāles "The Fine Lines of Constructiveness" ("Smalkās konstruktīvisma līnijas", apskatāma no 5. oktobra līdz 2025. gada 16. februārim Kai mākslas centrā). Tajā piedalās ziemeļvalstu 27 mākslinieki, viņu pulkā arī mūsu stikla mākslas, šķiet, starptautiski pazīstamākā Meistare Anda Munkevica. Pa ceļam uz Tallinu iegriezusies Vācijas pilsētā Cvīzelē, lai saņemtu pirmās vietas balvu par darbu "Under the Moonlight" ("Mēnessgaismā"), Anda nepārtrauca uzraudzīt darbus un ieceres savā izveidotajā stikla apstrādes darbnīcā "AM studio". Par Tallinas triennāles monumentālo lējumu "Mugurkauls", veltījums Mariupolei, viņa saka: ""Mugurkaula" pamatā ir mūsu Tēvzemes sargs, aizstāvis – konkrēti šim darbam – Ukrainas kareivis, tad vecākais – tēvs, māte, tālāk uz augšu – dažādas paaudzes no 83 līdz trīs gadu vecumam. Pašā augšā jeb nākotnē ir dzīvība ar bērna un jaunas sievietes rokām. Lūgšana humānismam, mieram, cilvēcībai. Šobrīd, kad pasaule atrodas bezdibeņa malā, ir svarīgi turēties pie pamatiem. Katram pašam jāatrod sava koordinātu sistēma, savējie desmit baušļi. Personīgā atbildība ikvienā dzīves situācijā."
Personīgā atbildība, manuprāt, ir arī izvēle starp ugunīm un maldugunīm.
