9.2 °C
Kā saprotat, virsraksts ir nedaudz provokatīvs. Skaidrs, ka sapņojums par Latviju, kāda tā bija manu vecvecāku laikā, kur galveno toni uzdeva pamatnācija, līdz ar padomju okupāciju bija jāaizmirst.
Arī tāpēc, ka, atgūstot brīvību, nespējām pilnībā atbrīvoties ne no padomju armijas paliekām, ne nelikumīgi ieplūdinātajiem citas valsts pilsoņiem. Pēc tiesas un taisnības bija jānotiek Latvijas dekolonizācijai.
Pēc neatkarības atjaunošanas ir pagājuši vairāk nekā trīsdesmit gadi, un mēs joprojām cīnāmies ar okupācijas varas atstātajām sekām – lielu skaitu sveštautiešu, kuriem Latvijas valsts, latviešu valoda un vērtības ir "pie kājas", kas dzīvo te kā nieres taukos gan saldsērīgās atmiņās par labajiem PSRS laikiem, gan Krievijas mediju propagandas varā un pamatoti tiek saukti par piekto kolonnu.
Un, kad nepietiktu ar šiem, ik dienu pāri robežai cenšas iekļūt vēl citi nelūgtie viesi.
Atkal ar Krievijas ziņu un galveno mērķi – drupināt un graut rietumvalstu demokrātisko iekārtu, šķelt tautas un celt nemierus, turklāt nereti piepalīdzot šo valstu pilsoņiem.
Kad manā e-pasta kastē iekrita atbalsta vēstule cilvēktiesību aktīvistei Ievai Raubiško, kurai draud cietumsods par nelikumīgas robežas šķērsošanas organizēšanu sīriešu grupai, pārņēma divējādas sajūtas – gan līdzjūtība, gan dusmas.
Virsroku ņēma mīlestība pret savu valsti un tautu, cieņa pret likumu, kas mūs sargā, un arī domas par Ukrainu, ukraiņiem un Krievijas izvērsto asiņaino karu.
Numura intervijā NATO stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktoram Jānim Sārtam jautāju, vai Krievija neberzē rokas par šādiem nelegālo migrantu palīgiem, kas humānisma vārdā palīdz svešiniekiem iekļūt mūsu valstī. Ko viņš atbildēja, lasiet jaunajā "Mājas Viesī".
Abonē šeit.
