14.3 °C
Līdz 25. augustam Tukuma muzejā skatāma izstāde "Mīļa kā svētdiena", kuras centrālais darbs ir muzeja krājuma jaunieguvums – izcilā tukumnieka Kārļa Neiļa glezna "Gleznotāja darbnīcā" (1935). Bagātīga ir arī muzeja pastāvīgā ekspozīcija: gleznotāja, Tukuma muzeja izveidotāja Leonīda Āriņa istaba un kopš janvāra aplūkojamā grafikas darbu pastāvīgā ekspozīcija "No mākslas krājuma".
Tukuma muzeja gleznu kolekcija
Tautas mutē krietni iesakņojies teiciens "Uz Tukumu pēc smukuma!" ir gana patiess un gana nodeldēts. Jāsaka, nebraucu uz Tukumu ar šādu nolūku (lai gan, protams, galu galā jau tas pats vien ir!). Daudzus gadu desmitus un visai regulāri esmu ripinājusies uz pievilcīgo Kurzemes mazpilsētu pēc prieka, pārsteiguma, emociju blīvuma. Krāšņi svētki pie draugiem. Rāmas sarunas Leonīda Āriņa (1907–1991) darbnīcā. Garas stundas muzeja fondos, kad katru gleznu drīkst cilāt, pavērst pret gaismu, kā tīk, un Voldemāra Tones "Annu" nolikt blakus, piemēram, Oto Skulmes "Ganiņam", lai abi portretējumi atviz neredzētās, negaidītās krāsās. Vai arī ķiršu, jāņogu grozi pie toreizējās muzeja galvenās krājuma glabātājas Ināras Runkovskas (1947–2022), kura pēc gariem mūsu kopīgā darba gadiem Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrā bija atgriezusies dzimtajā pilsētā. Viņai piemita smalka un dziļa glezniecības izpratne – Leonīda Āriņa, Anša Artuma un Imanta Žūriņa skolā slīpēta, spodrināta.
Ar visai plašu vēzienu var droši apgalvot, ka to vērtību summu, kuru Leonīds Āriņš ieguldīja paša iecerētā, izveidotā muzeja pamatos, to Ināra Runkovska vairoja, audzēja un saglabāja divdesmitā gadsimta otrajā pusē. Arī savā izveidotajā grāmatā "Latvijas māksla. Tukuma muzeja gleznu kolekcija. Izlase" (Tukums, 2005). Tā joprojām kalpo kā uzticams un vērtīgs padomdevējs katram glezniecības pētniekam, interesentam.
Kungs Tukums
Saistībā ar Leonīdu Āriņu un Ināru Runkovsku aizvien būs aktuāli vārdi: "Laiki nav svarīgi, SVARĪGS ir CILVĒKS". Tos atradu uz lielākā spoguļu vides objekta Baltijā, kuru šī gada Tukuma svētku laikā atklāja Brīvības laukumā. Uz iespaidīgās un nevainojamās instalācijas "Kungs Tukums" (autore – māksliniece Ilze Cērpiņa) spoguļa sienas (226 kvadrātmetri) ir daudz iedvesmojošu spēka vārdu. Būtu nozīmīgi, ja katrs tukumnieks un pilsētas ciemiņš, katrs Latvijas pilsonis un draugs varētu sacīt: "Es sapņoju lielus sapņus!" Cik tas būtiski, to rāda kaut vai Tukuma muzeja vēsture: kā viens "klusais sapņotājs" un "slinkais Āriņš" (mākslinieka drauga gleznotāja Kārļa Neiļa apzīmējums) radīja mākslas darbu krātuvi, bez kuras eksponātiem nav iespējams uzrakstīt Latvijas mākslas vēsturi, un mūsdienās tos regulāri deponē citi muzeji savām izstādēm vai projektiem.
Aizvadītajā nedēļā atkārtoti izstaigāju muzeju, kurā patiešām atradu daudz prieka, pārsteigumu, emociju blīvumu. Un, kaut arī brauciena tiešais mērķis bija izpētīt jaunāko izstādi "Mīļa kā svētdiena" (8. jūnijs – 25. augusts), tomēr blakus saistošajai ekspozīcijai (32 darbi, vairums no Tukuma muzeja krājuma) kā suverēnas vērtības nāca vēl divi nopietnas iedziļināšanās vērti unikāli mākslas darbu atsegumi. Iespējams, ka apskatāmajai izstādei biju iekšēji sagatavojusies, zināju, kas sagaida, tāpēc šoreiz dziļāk skāra divas iepriekšējās Tukuma Mākslas muzeja vadītājas, mākslas vēsturnieces Ineses Klestrovas ieceres un realizācijas: Āriņa istaba un jauna grafikas darbu ekspozīcija otrā stāva vienā telpā "No mākslas krājuma".
Sapņosim lielus sapņus!
Specializēta, pastāvīgā ekspozīcija ar Leonīda Āriņa darbiem (četras gleznas, divi zīmējumi), kā arī no meitas Monikas Bērzs-Bērziņas deponētās mākslinieka krāsas, otas, brilles, citi amata rīki ir kā silts mājiens, sveicinājums no sendienām. Un atgādne, kuram mums jābūt pateicīgiem par īsteni kvalitatīvu un profesionālu mūžu mākslā un mākslai. Kad reiz Meistaram vaicāju, kāpēc viņš Latvijas Mākslas akadēmijā studēja 17 gadus (1925–1942, diplomu nesaņēma), atbilde bija nepārprotama: "Man patika! Man patika tā vide!" Un pat drusku tā kā neērti atkārtot visiem zināmo patiesību: ja darbu dara ar patiku, prieku, mīlestību, tad tas dod augļus pāri laikiem. Tā arī grafikas kolekcija, kuras lielākā daļa iegādāta, vēl Āriņa zinīgās acs izraudzīta.
Jaunā apskates telpa "No mākslas krājuma" varēja tapt, tikai pateicoties ziedojumam – SIA "Groglass" antireflektīvā stikla "Artglass" dāvinājumam. Tas ļāva no jauna pārrāmēt (73 mākslas darbus). Tagad Tukuma muzeja grafikas darbu kolekciju, arī pasteļus, akvareļus var iepazīt bez traucējošajiem atspīdumiem stiklā, kas tik ļoti apgrūtina uztveri. Katrā ziņā Tukuma Mākslas muzeja toreizējās vadītājas Ineses Klestrovas veikums nav par augstu novērtējams.
Nelielajā telpā ieejot, elpa aizraujas un acis skraida kā tramīgi medību suņi. Tāda atkalredzēšanās! Pat nav īsti aptverams, ko sveicināt pirmo: Jēkaba Strazdiņa "Bēgļu traģēdiju" vai Teodora Ūdera "Rakstu smiltīs (Ego)"; Sigismunda Vidberga "Grieķu vāzi" vai Kārļa Padega "Sveika, Eiropa! (Lāsts)", Voldemāra Tones "Tēlnieka Dzeņa meitas portretu" vai Anšlava Eglīša "Parīzes Dievmātes katedrāli". Labi, nav iespējams uzskaitīt katru un visus, jo darbu kopums tik rūpīgi un zinoši atlasīts, sakārtots, ka bagātība (arī tehniku ziņā – oforti, litogrāfijas, tušas zīmējumi, ogle, linogriezumi, kokgriezumi; akvareli un pasteli jau minēju) jātver katram – bērniem un pieaugušiem, mākslās izglītotiem un pagaidām nezinošiem. Labāku ābeci, pasaku krājumu, simfoniju, dziesmu aranžējumu, Latvijas vēstures vienu interpretāciju – grūti iedomāties. Tikai piebildīšu, ka šajā telpā varat aplūkot arī Jēkaba Kazāka "Mets gleznai" (1919), kas pagaidām tiek uzskatīts par pirmo mākslas darbu, kurā attēlots sarkanbaltsarkanais karogs. Tas no senatnes, bet šodienas notikumu fiksētāji atcerēsies, ka meta ieceri gleznotājs Kristaps Zariņš īstenoja lielformātā un tā tika dāvināta Latvijas parlamentam 2012. gada 6. novembrī – 90. gadadienā kopš Satversmes spēkā stāšanās un 1. Saeimas sanākšanas. Pieļauju, ka, uz sēdēm pulcējoties un batālijas ainu pamanot, kāds no likumdevējiem var iedomāties, ka godāt Latvijas karogu nozīmē godāt un gādāt arī par Latvijas kultūru. Tukuma muzeja kolekcija jau gadu gadiem būtu pelnījusi, ka to izvietotu modernā, ērtā, šodienas muzeja prasībām atbilstošā jaunuzceltā namā. Sapņosim lielus sapņus!
Dāsnas emocijas
Atgriežoties izstādē "Mīļa kā svētdiena", nejutos kā atpūtas dienā, jo ekspozīcijā ir daudz gleznieciski piesātinātu eļļas meistardarbu. To atkārtota aplūkošana prasīja noteiktas zināšanas, iedziļināšanos un garīgu spriedzi. Toties emocijas bangoja brīvi, saviļņojoši, dāsni. No tās dienas ieraudzījumiem katrā ziņā vēlos pieminēt Alberta Pauliņa, Borisa Bērziņa, Jāņa Pauļuka otas rakstus un... ak, nemaz neturpināšu uzskaitījumu. Tā arī ir ekspozīcija, kura būtu jāredz katram. Kaut vai tāpēc, ka muzejs kā centrālo darbu piesaka jaunieguvumu – Kārļa Neiļa lielformātu "Gleznotāja darbnīcā" (1935). Protams, teicami, ka muzejs darbu, kas plaši pazīstams no reprodukcijām, iegādājies savai kolekcijai, kaut sarežģītā kompozīcija rāda arī jaunā mākslinieka pieredzes trūkumu, neveiklības un gleznieciski neatrisinātas vietas. Piemēram, salīdzinot ainavu aiz loga ar pagleznojuma ieklājumu uz molberta stāvošajā audeklā, sēdošā vīrieša figūras poza, uz sievietes kājām uzsegtajā ne segā, bet pieņemsim – brezenta vai finiera uzlikumā. Iespējams, ka tieši šo un citu neatrisināto vietu dēļ Āriņš savā laikā neiegādājās drauga darbu muzeja kolekcijai. Šodienas situācija cita, un muzeja jaunieguvums atbalstāms.
Rakstu šīs rindas Ukrainas kara 899. dienā. Nežēlība. Varmācība. Postījumi. Zaudējumi. Cilvēku pašiznīcināšanās. Arī citviet pasaulē. Ziņu kanāli, pārejās saziņas formas mēģina mūs pieradināt pie domas, ka slepkavošana ir norma. Augstvērtīga māksla un tālredzīga rīcība nākamībai ir gandrīz vienīgās, kuras vēl ļauj saglabāt humānismu. Jēdziena visplašākajā nozīmē. Sendienās un šodien.
