Te cilvēki liek galvu ķīlā par to, ko dara.
Pagājušā gada nogalē sabiedrību pāršalca ziņa, ka pēc 15 nostrādātiem gadiem Zigfrīds Muktupāvels atstāj Latvijas Radio 1 raidījuma "Kultūras Rondo" vadītāja amatu, bet viņa vietā stāsies ilggadējs radio un televīzijas kolēģis, enerģiskais Gustavs Terzens. Šobrīd Gustavs "Kultūras Rondo" vadītāja amatā ir jau gandrīz trīs mēnešus un atzīst, ka nebija viegli stāties kolēģa vietā pēc tik ilgiem gadiem, tomēr ir entuziasma pilns ienest jaunas vēsmas šajā raidījumā, mācīties, attīstīties un augt kopā ar raidījumu. "Ir jāiet un jādara!" teic Gustavs.
Kādas sajūtas par šo lēmumu pievienoties Latvijas Radio un kļūt par jauno "Kultūras Rondo" vadītāju?
Tas bija ļoti nopietns piedāvājums, nopietns izaicinājums. Es izjutu milzīgu pazemību un tajā pašā laikā milzīgu stresu. Pat vistuvākie cilvēki teica, ka mani tādu sen nav redzējuši. Visu laiku esmu bijis prērijas vilks, es savu kaulu vienmēr pats esmu meklējis, pie saklāta galda nekad neesmu sēdējis, un visi mani mēģinājumi nosēsties drošākās, stabilākās vietās pārsvarā visos gadījumos ir beigušies ar dvēseles krīzi. Tas mežs mani parasti sauc atpakaļ. Mans lēmums pievienoties Latvijas Radio komandai noteikti nebija naudas vai labklājības mērķu vadīts. Šis ir izaugsmes un profesionālā kaluma jautājums. Liktenīgā veidā man šāds piedāvājums atnāca, kad, projektu dzīvē dzīvojot, piedāvājumu radošajai sfērai sāka kļūt arvien mazāk – gan kovida, gan kara, gan arī inflācijas ietekmē sākās nedaudz badošanās. Ja priekšā noliek šādu piedāvājumu, daudz nav jādomā. Ir jāiet un jādara! Neskatoties uz manu radio, televīzijas un citu radošo pieredzi, šis noteikti bija izaicinājums. "Kultūras Rondo" ir ikdienas raidījums, turklāt tas prasa iedziļināšanos, gatavošanos un pareizā dziļuma izpratni. Ja mēs runājam par valodu, par teātri, par pūļa psiholoģiju vai laikmetīgās dejas ideoloģisko nozīmi, tur nepietiek ar kāda virsraksta vai ziņas atstrādāšanu, tas ir jāizprot. Es noteikti neesmu visu mākslas virzienu vai kulturoloģijas eksperts, bet man ir dota iespēja kopā ar redakciju mācīties. Ja mācās un iziet cauri izaugsmes un piepūles grūtībām, tad ēterā ir vienkāršāk. Šis ir raidījums, uz kuru nāk cēlākais un kvalitatīvākais mūsu valsts nomināls. Tie ir cilvēki, kuri savu lietu dara nopietni. Ja man ir dota šāda iespēja būt ar viņiem ēterā, sarunāties ar viņiem un mācīties no viņiem, es to ļoti novērtēju.
Kā jums šķiet, kāpēc tieši jūs uzrunāja šim amatam?
Es pabāzu savu vientuļā vilka jeb Sigmas (man labāk patīk iet vienam, nevis barā) degunu ārā no savas savvaļas, jo savvaļā vairs nebija ko ēst... vai arī es vairs nemācēju atrast, un tā bija liktenīga sagadīšanās. Man Latvijas Radio strādā kāds ļoti labs paziņa, es viņam ieminējos, ka meklēju kādu darbiņu. Nākamajā dienā pēc mūsu sarunas viņš man zvana un saka: "Nāc šurp!" Es biju ļoti pārsteigts. Mani meklējumi sakrita ar brīdi, kad Zigfrīds Muktupāvels bija nolēmis doties prom. Burtiski pieteikums un atlūgums nonāca vadībai uz galda vienā dienā.