Dzejas panka latviskums. Saruna ar igauņu dzejnieku Contru jeb Margusu Konnulu

Šopavasar Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABA) speciālbalvu par latviešu literatūras popularizēšanu saņēma igauņu dzejnieks Contra jeb Marguss Konnula, kuru igauņi mēdz dēvēt par Igaunijas populārāko latvieti, bet latvieši – par zināmāko igauni Latvijā.

Skatoties no tālienes, no lielās pasaules, trīs mazās valstis Baltijas jūras krastā visbiežāk mēdz saplūst vienā, turklāt arī nemaz ne tik lielā kultūrtelpā. Tikai mums pašiem, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas iedzīvotājiem, ir skaidrs, ka igauņi, lietuvieši un latvieši ir ļoti dažādi un savdabīgi, zinām, cik ļoti lietuvietis atšķirīgs no latvieša, par īstu igauni nemaz nerunājot. Bet – nav likumu bez izņēmumiem, ko spoži pierāda igauņu dzejnieks un tulkotājs Contra jeb Marguss Konnula. Contra raksta dzeju jau trīsdesmit gadus, un, lai gan lielākoties tas notiek igauņu valodā, pēdējos septiņus gadus igauņu iemīļotais dzejnieks arvien vairāk latviskojas. 2019. gadā klajā nāca Contras pirmais dzejas krājums latviešu valodā "Tik grūti ir būt latvietim", tam sekoja latviešu-igauņu-latviešu jocīgā vārdnīca "Kuram, vedas! Kuram vedas?".

Vien pirms septiņiem gadiem caur Eduarda Veidenbauma daiļradi iepazinis un sācis mācīties latviešu valodu, Contra jau paspējis pārtulkot Ineses Zanderes, Noras Ikstenas, Andra Akmentiņa, Anetes Meleces, Mairas Dobeles un citu latviešu autoru darbus. Varbūt ievērojamās darba spējas Contrā mīt tāpēc, ka viņš ir arī skrējējs, noskrējis arī ievērojamo 170 km garo distanci no Tartu līdz Eduarda Veidenbauma mājai "Kalāčos". Arī mūsu saruna notiek pavisam īsu brīdi pēc noskrieta maratona, un jāuzsver: intervija ar dzejnieku un tulkotāju Contru norit latviešu valodā, kura viņam ir tiešām bagātīga un plūstoša, ar pavisam nelielu igauņu akcentu.

– Kā veicās šodienas skrējienā?

Contra (M. Konnula): – Labi, tagad esmu brīvs. No skrējiena atgriezos pavisam nupat, un tagad apkārt ir klusums. Noskrēju visu maratonu, gandrīz piecas stundas, tiesa, cerēju noskriet ātrāk, bet bija forši tik un tā. Bija daudz dalībnieku, pat karavīri no Francijas, ar vienu no viņiem pēdējos kilometrus skrējām kopā, abiem bija grūti, un abiem ļoti gribējās pāriet uz staigāšanu, bet tad nolēmām, ka divus kilometrus tomēr spēsim izturēt.

– Kāds tulkotāja darbam bija sākums, kā ieinteresējāties par latviešu valodu?

– Tas notika ar Veidenbauma palīdzību, sākumā gribēju atdzejot pāris Veidenbauma dzejoļus, taču tie man tā iepatikās, grasījos tulkot kādus padsmit un tad galu galā pārtulkoju visus 80. Tā pamazām viss sākās. Daudz mācījos arī pats, bet ļoti svarīgi bija Tartu Universitātē atrast latviešu valodas kursus, un tā pamazām sāku pilnveidoties. Sākumā tulkoju bērnu grāmatas, bet lielu sparu deva darbs kopā ar latvieti Ilzi Tālbergu, viņa bija mana pasniedzēja Tartu. Tieši Ilze ieteica, ka noteikti igauņiem vajagot iztulkot Noras Ikstenas "Mātes pienu". Galu galā tulkošanu mēs paveicām kopā, tas bija mūsu kopdarbs. Pēc tam viss gāja tiešām trakā ātrumā, un tagad vairs pat nezinu, laikam latviski esmu pārtulkojis aptuveni trīsdesmit grāmatu, tiesa, starp tām ir arī visas Lupatiņu grāmatas (Ineses Zanderes un Mairas Dobeles "Lupatiņu sērijas" grāmatas. – Red.), bet ir jau arī lielākas. Protams, jāpieskaita arī manis sastādītā "Latviešu dzejnieku antoloģija" (2023), kurai no 18 dzejniekiem atdzejoju 14, mums par otru tulkotāju bija tirgus ietekmes sfēru sadalīšana. Jā, atdzejojumu nav pārāk daudz, vairāk esmu tulkojis prozu.

– Par šādu darba tempu var klausīties tikai ar apbrīnu, no 2017. gada, no laika, kad iesākāt mācīties latviešu valodu, pagājuši vien septiņi gadi!

– Tieši tā, bet tagad ir īstais izaicinājums, sāku tulkot Aleksandra Grīna "Dvēseļu puteni". Ceru, ka atradīšu arī kādu, kas grāmatu izdos, jo tas ir diezgan liels darbs. Protams, tulkotājam tas ir arī grūts darbs, bet ļoti aizraujošs, man šķiet, rakstīto pārtulkot nebūs neiespējami. Romāns ir par interesantu, kaut arī sāpīgu tematu, jo vienu brīdi grāmatā aprakstīto Brīvības cīņu laikā igauņi karoja arī pret latviešiem, bet – lai šis fakts paliek vēsturniekiem, par to šoreiz nerunāsim.

– Kādu atbalstu var gūt latviešu literatūras popularizētājs? Vai Igaunijā atbalsta tulkojumus no citām valodām, vai arī finansējums, stipendijas darbam nāk vien no Latvijas?

– Igaunijas Kultūrkapitālam (Igaunijas Kultūrkapitāla fonds. – Red.) ir īpaša programma igauņu literatūras tulkojumiem citās valodās, gluži tāpat kā to dara "Latvian Literature", abās valstīs visa sistēma tiešām darbojas labi.

– Kāpēc igauņi lasa par Latviju – vai viņus interesē tas, ka esam līdzīgas tautas, ar līdzīgu vēsturi, vai arī igauņi grib uzzināt, kādi ir latvieši?

– Tam ir dažādi iemesli, reizēm tik tiešām uzrunā pazīstama tēma, piemēram, Andra Akmentiņa romānā "Skolotāji", protams, arī "Mātes pienā" aprakstītais igauņus skar tieši tāpat kā latviešus, arī stāsti mēdz būt universāli un interesanti. Bet, runājot par "Skolotājiem", igauņu izdevuma priekšvārdu rakstīja vēsturniece un atšķirību par Hruščova laika "atkusni" Igaunijā un Latvijā bijis diezgan daudz. Bet tad atkal ir Rasas Bugavičutes-Pēces stāsts "Puika, kurš redzēja tumsā" – tikpat labi tas varētu būt norisinājies arī Igaunijā. Citreiz atkal uzrunā interesants temats, kurš igauņu literatūrā vēl nav aprakstīts.

Viens no tulkotāja darbiem ir izvēlēties pareizās grāmatas, jo lasītāju pilnīgi jebkura varētu arī neinteresēt. Noteikti būtu vēl daudz labu grāmatu, kuras igauņi lasītu, bet visām nav viegli atrast argumentus pārdošanai, jo izdevēji grib drošību un pieprasa, lai ikvienu grāmatu gribētu nopirkt vismaz 500 igauņi. Tiesa, vienmēr būs iespējams atrast dažus, kuriem varētu patikt ikviena grāmata, bet ar to nepietiek, lai uzrunātu izdevējus, reizēm gluži vai jāzīlē, vai tiem 500 iespējamajiem lasītājiem grāmata patiks vai nē.

– Kā Igaunijā un Latvijā jūtaties kā dzejnieks?

– Ļoti labi, Latvijā gan vēl esmu diezgan knapi pazīstams, Igaunijā mani zina vairāk, bet jūtu, ka šī atšķirība sāk mazināties. Igaunijā mūsdienās dzeja ir kļuvusi īpaši populāra arī ikdienā, turklāt tā nav būtiska tikai kultūras cilvēku vidū, bet arī vienkāršiem ļaudīm. Reizēm dzejoļi sarakstīti arī vilcienu logos un pilsētās skan skaļruņos. Man arī patīk rakstīt pasūtījuma darbus, rakstu dzejoļus dzimšanas dienās vai kādos citos svarīgos notikumos.

– Arī Latvijā ir Imanta Ziedoņa vilciens, bet dzeju padomju laikos lasīja gan daudz vairāk. Vai Igaunijā tagad notiek īpašs dzejas žanra uzplaukums, vai tā lasītājiem bijusi vajadzīga visu laiku?

– Deviņdesmitajos gados, brīvvalsts sākumā, jau, protams, bija izdzīvošanas laiks, bet citādi gan dzejas nozīme tautā nav pazudusi. Tas gan mainās, kļūst zināmi pavisam jauni dzejnieki un agrāk vismīlētākie tagad kļuvuši mazāk populāri. Pēdējos gados, piemēram, zināmi kļūst reperi, un viņi taču arī pieder pie dzejniekiem, vai ne? Viņi izdod savas dzejoļu grāmatas un kļūst slaveni arī kā dzejnieki.

– Pirms dažiem gadiem klajā nāca jūsu sastādītā latviešu-igauņu-latviešu "jocīgā vārdnīca" – "Kuram, vedas! Kuram vedas?". Aprakstā par vārdnīcu izdevēji raksta, ka tā sagādās prieku zinātkāriem prātiem, kas ir zinātkārāki – igauņi vai latvieši?

– To es negribētu salīdzināt, jo abas tautas ir foršas un ziņkārīgas, nevienai negribu dot priekšroku.

– Ko var un ko nevar pārtulkot igauniski?

– Maija vidū Tartu notika literatūras festivāls "Prima Vista", kurā piedalījās arī Preiļu konceptuālistu grupējums un igauniski iznāca grāmata "Alfabēta dzimtene" ("Alfabeeti sunnimaa"). Internetā igauņu valodā bija arī intervija, un dzejnieks Ivars Šteinbergs pauda, ka pārtulkot varot visu, tikai jāatrodot pareizā atslēga, kā pārtulkot netulkojamās lietas. Arī es teiktu, ka galu galā tik tiešām var tulkot visu, cits jautājums, vai tam vienmēr būtu jēga.

– Cik laika pavadāt latviskā gaisotnē un cik igauniskā?

– Šādu statistiku būs grūti teikt, jo reizēm viss mēnesis paiet Igaunijā, bet reizēm – Latvijā, tas viss ir ļoti interesanti. Šķērsojot robežu, es arī vairs nemaz nejūtu valsts maiņu, jo, galu galā, starp Igauniju un Latviju jau daudzviet arī nemaz nav īpaši iezīmētu robežu. Turklāt – man šī robeža pastāv vēl mazākā nozīmē. Šādu statistiku arī nemaz nevajag, tiesa, līdz šim tikšanās ar klausītājiem un uzstāšanās vairāk notiek Igaunijā. Man patīk dzīvot, skriet, rakstīt, visvairāk man patīk tulkot, un ideāli, ja tas notiek kādā rakstnieku mājā, radošā vidē. Tad tur braucu, dzīvoju, strādāju un tad visiem saku, ka esmu Ventspilī vai Visbijā, mani nevar dabūt rokā un kaut kur uzaicināt, tie ir forši, darbīgi mēneši. Tik ļoti gribas tulkot pēc iespējas vairāk grāmatu!

Viedoklis

Rakstnieks Osvalds Zebris.

Foto: Paula Čurkste/LETA

Rakstnieks Osvalds Zebris, LALIGABA eksperts:

"Dzejnieks un tulkotājs Marguss Konnula (Contra, dēvēts arī par dzejas panku) ir viens no latviešu literatūras nesējiem pasaulē, ar to šajā gadījumā pamatā saprotot Igauniju. Latvijā plašāk pazīstams ar Eduarda Veidenbauma atdzejojumiem igauņu valodā ("Mind ärge lugege", 2014 – krājums ar visiem Veidenbauma dzejoļiem), kā arī ar Veidenbaumam veltītu 170 km skrējienu no Tartu līdz pat "Kalāčiem". Contra ir atdzejojis un tulkojis Ineses Zanderes, Noras Ikstenas, Luīzes Pastores, Rasas Bugavičutes-Pēces, Justīnes Kļavas, Ingunas Cepītes, Agneses Rutkēvičas un Madaras Rutkēvičas, kā arī Andra Akmentiņa, Gunta Bereļa, Andra Kalnozola un citu latviešu autoru tekstus, kā arī latviešu teikas un pasakas. Vairāku autoru tulkojumi pašlaik ir procesā. Par latviešu literatūru viņš pats saka: "Latvieši raksta labas grāmatas – būtu vēl daudz ko izvēlēties, ja tikai visu paspētu un atrastu izdevējus. Manuprāt, igauņu lasītajiem ir interese par to, ko kaimiņi domā un raksta." Paldies dzejas pankam par ieskatīšanos mūspusē un mūstekstu igauniskošanu."