7.2 °C
Man ļoti nepatīk sarunas par eidžismu. Nepatīk arī, ka lietojam šo svešvārdu (age (eidž) angliski – vecums), it kā to pašu nevarētu pateikt latviski – jaunības kults vai sociālpolitiskā izpratnē – vecuma diskriminācija.
Tiesībsarga biroja pārstāve piedalījusies starptautiskā seminārā par eidžismu. Tajā gūtas dažādas atziņas, atreferējumā kā punkts Nr. 1 minēts formulējums: "Eidžisms ir veids, kādā mēs domājam, jūtam un rīkojamies attiecībā pret vecumu un novecošanu. Izjūtu līmenī tie ir aizspriedumi; domāšanas līmenī tie ir stereotipi; rīcības līmenī tā ir diskriminācija." Vispatiesākais, manuprāt, ir atziņu punkts Nr. 3: "Cilvēks nekļūst vecs pēkšņi vienā dienā. Novecošana sākas ar piedzimšanas brīdi un ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, nevis slimība vai defekts."
Sociālantropoloģe Anna Žabicka uzsver, ka vecuma diskrimināciju visvairāk izjūt divas sabiedrības grupas – jaunieši līdz aptuveni 30 gadiem un tie, kas pārkāpuši 50 gadu vecumu, jo šajos vecuma posmos valda nesakritība starp to, ko no cilvēka gaida viņš pats un sabiedrība un kas viņš patiesībā ir. Tātad vienīgais īsais dzīves periods, kad cilvēka vecums ir gana labs visiem, ir starp 30 un 50.
Piederu pie tiem, kam pāri 50, bet nudien ne reizi neesmu jutusies atstumta tikai tāpēc, ka vairs neesmu jauna. Manuprāt, eidž – tpu – vecuma diskriminācija nav ārējs faktors, bet gan mīt mūsos pašos – gluži kā Dievs. No vienas puses, mēs, protams, esam tik veci, cik jūtamies. No otras – katrs ir tik vecs, cik ir, un tur nekas nav maināms – plastiskās iejaukšanās vai dokumentu viltošana ir tikai apmāns. Vecuma metamorfozes ir dabisks ceļš, ko līdz galam nenoiet tikai tie, kas mirst jauni.
Man ir pa prātam lietu dabiskā kārtība Dievzemītē, arī dažādu vecumu priekšrocību izmantošana, kur tas nepieciešams.
Arī Deju svētku koncertos ir dejas trīs dažādām paaudzēm, jo vecie nevar uzlēkt tik augstu un tik sprigani kā jaunie. Tas ir dabiski. Tikpat dabiski un, nenoliegsim, skaisti, ka Dziesmu svētku karoga gājienu pavada jaunas un staltas tautumeitas un dēli. Tas nav jaunības kults, bet gan enerģijas un pēctecības, kas nozīmē arī – auglības simbols. Un vai ir prātīgi dusmoties, ka cilvēku neņem darbā, kur nepieciešamas datorprasmes vai angļu valoda, bet visādi citādi lieliskajam senioram šo prasmju nav? Vai tas būtu eidžisms?
Domāju, ka vecuma diskriminācija jaunus cilvēkus skar ne mazāk sāpīgi – viņus neņem darbā tāpēc, ka nav pieredzes, bet pieredzi taču var gūt tikai strādājot. Koks ar diviem galiem. Jaunam būt patiešām nav viegli! Turklāt esmu novērojusi, ka vecuma noniecināšanu visvairāk izjūt tieši jaunie, nevis vecie. Paradokss? Nē, greizsirdība. Un tā saskarsmē izpaužas daudz biežāk nekā jauno necieņa pret senioriem. Varbūt tieši jaunības nicināšana ir īstenais eidžisms?
Vienīgā lieta, kur pret senioriem patiešām izturas netaisnīgi, ir mūsu valsts pensiju sistēma. Taču tā nav vecuma diskriminācija, bet gan politika, tāpat kā to tantīšu žēlošana, kuras ne melns aiz naga nav cienījušas valsti, kurā dzīvo, un tās kultūru, lai iemācītos valsts valodu. Šī ir ļoti uzskatāma epizode, kā demagoģiski tiek veidotas problēmas, kuru nav. Sabiedrība vispār ir naska uz dramatizēšanu ar mērķi, aktualizējot arvien jaunas problēmas, graut lietu dabisko kārtību. Arī pārspīlēts feminisms, kāds tagad ir modē, ir agresija pret lietu dabisko kārtību.
Tāpat velns, ko mēdz saukt par eidžismu, nemaz nav tik melns, kā to mālē. Vismaz ne Latvijā.
Noteikti ne publiskajā un radošajā sfērā. Vai Latvijā trūkst brieduma gadu un vecāku ētera personību, tāpat rakstnieku, mākslinieku utt. Vai koncertos muzicē un teātru izrādēs spēlē tikai jaunie? Arī nē. Tāpat kā kino nenoslaucīja no zemes virsas teātri, tāpat mākslīgais intelekts nekad neaizstās radošumu. Jo mēs gribam īstumu. Un cilvēka dzīves cikls ir īstuma pamatu pamats. Tālab jaunībai nav jākonkurē ar vecumu un otrādi. Nākotnē, šķiet, visvairāk sekmju un veiksmes būs tiem darbiniekiem, kuros apvienosies trīs lietas: radošums plus talants, degsme plus tehnoloģiju pārvaldītprasme un paškritika plus pacietība.
