15.1 °C
Viena koša vasara! Nepaguvām attapties no Dziesmu un deju svētkos gūtā baudījuma eiforijas, kad cits pēc cita seko pilsētu svētki. Un atkal katrs – šoreiz pašvaldības – ceļ godā to "lindraku", ar kuru demonstrē gan paši savu gaumi, gan to, cik augstu vai zemu vērtē publikas izšķirtspēju.
Neesmu masu pasākumu fane, bet apstākļi un notikumi, retāk – programma, ko negribas laist garām, aizved uz svētkiem arī ārpus pilsētas, kurā dzīvoju. Bet, kur nav būts, tam var izsekot soctīklos. Pilsētu svētku saturs kā uz delnas izplāj divas realitātes, ko varēja vērot jau Dziesmu svētkos: vienai sabiedrības daļai Dziesmu svētki bija notikums estrādē, otrai – zem tās. Pirmie netraucēja otrajiem, diemžēl tas nebija abpusēji. Attiecīgi tie, kas Dziesmu svētkos bija augšā, pilsētas svētkos nelēkā līdzi "ballējam, neguļam" un šlāgerparādes dziesmu piedziedājumiem. Divas nesavienojamas galaktikas, kuras tomēr varētu tuvināt, veidojot ne tikai svētku programmu, bet vispirms – publikas gaumi.
Lai arī pēc mājsēdes gadiem ir manāma latiņas celšanās uz kvalitatīvā, skaistā un vērtīgā pusi, tomēr lielākoties pilsētu svētki nozīmē nevis pasākumu kopumu dažādām interešu grupām, bet ierastu komplektiņu – koncerti (vienas un tās pašas grupas rotē no pilsētas uz pilsētu) plus amatnieku tirdziņš, plus bufete. Programmu veidotāji izdabā "paēst-iedzert-izauroties" līmenim, kamēr par tiem ļaudīm, kas ikdienā uztur vietējās kopienas garīguma līmeni, svētkos vispār nav padomāts vai ir domāts pārāk maz.
Pārdomu vērta diskusija izvērtās pie kāda "Facebook" lietotāja ieraksta par pagasta svētkiem Kurzemē: "Uz "Bermudu divstūri" sabraucis neiedomājami daudz tautas, un visi kopā aurē. Diezgan izteikta virzība un audzināšana uz... ko?" Kāds no komentētājiem atceras, ka pēc vieniem no Skolēnu dziesmu svētkiem kāda kundze uzdevusi līdzīgu jautājumu: "Interesanti gan, uz ko ļaudis gatavo?" Patiešām, kāda nākotnes masa tiek veidota ilgi gaidītajā brīvības un demokrātijas laikmetā, kad prevalē nevis intelekts, bet instinkti? Kad lepojamies ar to, par ko agrāk sarkām. Kad pietiek ar desmit procentiem zināšanu, lai nokārtotu eksāmenu. Jā, par gaumi (tostarp mūzikas gaumi) nestrīdas, tomēr māc bažas, ka tas, ko šodien izvēlas vairākums, lielā mērā nosaka pūļa kopējo vērtību sistēmu. Tātad arī izvēli un rīcību izšķirošā brīdī. Tas biedē. Apkopojot citus pieminētā "Facebook" ieraksta komentārus, veidojas saprātīga atbilde, ko pārstāstīšu brīvā tekstā.
Sabiedrība ir tāda, kāda tā ir. Vairākumu veidojam mēs paši. Visādos veidos. Tauta ir pieradusi pie kāda no popkultūras formātiem, bet pašvaldības nedrīkst nepirkt to, ko vēlas publika, jo riskē palikt bez vēlētājiem.
Viņi mēģina uzminēt, ko varēs iebarot, lai par viņiem balsotu atkal.
Tāpēc svētku rīkotāji vadās pēc, piemēram, straumēšanas servisu topiem vai iecienītāko radiostaciju topiem. Deviņdesmitajos gados mūzikas patērētāju apziņu noteica radiostacijas un kasešu izdevēju gaume. Tad nāca internets dažādās formās, kur šobrīd noteicošās ir straumēšanas platformas. Bet cilvēks meklē to, ko pazīst, neko jaunu apgūt nepūlas, tāpēc paliek kaut kādā noteiktā punktā.
Šobrīd "uzsēdināšana uz viena punkta" izvēršas, jo datubāzes, kur patērētājs meklē mūziku, kļuvušas gudras – piedāvā savus priekšāteikšanas mehānismus, iesaka klausīties līdzīgu un atkal līdzīgu. Daudzi arī pavelkas uz to.
Būtībā eksistē tāda kultūras ekonomika, pēc kuras strādā visa pasākumu organizēšana. Tie, kas organizē, nav pētnieki, bet ekonomisti. Dažs kultūru izprot vairāk, cits mazāk.
Pašvaldība kā svētku satura pasūtītājs iet vieglāko ceļu – seko publikas gaumei, to neveido, neaudzina.
Bet jebkura produkta lietotājus vajag pieradināt, un – katru paaudzi no jauna. Taču "uzsēdināt" var arī uz kvalitatīvas preces, arī laba kultūra var būt modē.
Vēl kāda interesanta nianse – pārsvarā visu, kas notiek Latvijas pilsētu un pagastu svētkos, pašvaldības uzsauc, kamēr dažviet tomēr ne. Manuprāt, tas ir labs instruments publikas gaumes izkopšanai, tāpēc atbalstu tās pašvaldības, kas sarīko svētkus, bet ne visu izmaksā.
