Tautā iemīļotais aktieris Ģirts Ķesteris savu sešdesmito jubileju tieši šodien, 14. februārī, svin ar izrādi "Vīrietis, kurš gaida", kuras pamatā Aivas Birbeles speciāli viņam rakstīta luga. Pirmizrāde būs šodien "Siguldas Devonā", bet piektdien izrāde ceļos uz Liepāju un pēc tam būs skatāma vēl astoņās Latvijas vietās. Uz skatuves viņš būs redzams saspēlē ar Leldi Dreimani vai Ēriku Egliju-Grāveli. Gaidāmajai izrādei būs īpaša kustību partitūra, un tā būs arī muzikāla – ar citātiem no dažādām populārām dziesmām.
Ģirts Ķesteris ir vairākkārtējs "Spēlmaņu nakts" balvas ieguvējs un apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Kopš 1993. gada viņš ir Dailes teātra aktieris, kopš gada beigām – pēc vairāk nekā 30 darba gadiem – viņš ir izdienas pensijā. Starp viņa pēdējā laika spilgtākajām lomām ir Kurts (T. Stoparda "Leopoldštate", 2023), Prāvests (H. Ibsena "Brands", 2023), Filips V (K. van Kampenas "Farinelli un karalis", 2022), Alfonss (Ē. M. Remarka/ R. Vaivara "Trīs draugi", 2021), Lords Vesekss (M. Normena, T. Stoparda, L. Hola "Iemīlējies Šekspīrs", 2019) un daudzas, daudzas citas.
Kinoekrānos viņš bijis gan komponists ("Emīls Dārziņš", 1993), gan psihoanalīzes pamatlicējs ("Gads pirms kara", 2021) un pat Valsts prezidents ("Vienīgā fotogrāfija", 2008). Daudzus gadus Ģirts Ķesteris bijis arī Leons (seriāli "Neprāta cena", "Ugunsgrēks", 2006–2017). Šodien, 14. februārī, viņš, aizsākot jauno izrāžu tūri pa Latviju, teic: "Es esmu novecojis Romeo, bet ne vecs."
– Izrādes "Vīrietis, kurš gaida" kalendārs rāda, ka līdz maija sākumam apbraukāsiet teju vai visas iespējamās Latvijas skatuves.
Ģ. Ķesteris: – Kā mani iesēdinās busiņā, tā arī braukšu. Sevi neuzskatu par piederīgu tikai Dailes teātrim, esmu reģionāla mēroga aktieris, un man ir liels gods ar šo, sauksim to par smaidīgo performanci, visā Latvijā uzrunāt vīriešus un sievietes.
– Vai svinēt dzimšanas dienu ar izrāžu tūri bija jūsu ideja?
– Nē, nē, esmu gana rezervēts, pat inerts domai, ka lielās dzimšanas dienas būtu jāsvin īpaši, apaļajās jubilejās neatzīstu ne speciālas izrādes, ne lielus koncertus. Šajā gadījumā tā ir sakritība, Aiva Birbele materiālu kopā ar mani uzrakstīja jau pandēmijas laikā. Es par dažādām piedzīvotajām situācijām, kuras galvenokārt gadījušās attiecībās, gan nebiju rakstītājs, bet smaidītājs. Varu nedaudz ieskicēt: izrādes galvenais varonis ir gana atsaucīgs vīrietis, un reiz, braucot ar mašīnu, kāda sieviete viņu nostopē, bet pēc iesēšanās mašīnā "atlūst". Rodas intriga, ko darīt, jo neliks taču ārā uz ielas, ne arī atstutēs pret sienu… Vīrietis izlemj viņu aizvest uz savām mājām, tur nogulda savā gultā, pats paliek sēžam uz krēsla un domā. Tās ir domas pagātnē, ekspektācijās par to, kā varētu būt tad, kad viņa pamodīsies, turklāt – nekā "tāda" nav… Skatītājam izrāde domāta gluži kā universāla attiecību recepte – ar smaida palīdzību atklāt mūsu vājības gan attiecībās pret vīrieti, gan arī attiecībās pret sievieti.
– Un izrāde var dot labu recepti drūma laika domām.
– Laiks jau nu gan nav drūms, ārā tik balts sniegs! Esmu ziemas bērns, atceros, bērnībā ziema bija vismaz trīs mēnešus ilga ar 20 grādu salu, dienām priecājāmies pa kalniem ar slēpēm pie kājām un ragutiņām zem dupša. Tas bija skaists laiks.
Globāli pasaulē gan šis laiks ir drūms, daudzi tik satraukti. Cilvēks jau lielā mērā ir egoistiska būtne, viņa dabā visvairāk satraukties par to, kas var notikt tieši ar pašu, kā tiks izjaukta ierastā dienas kārtība, ritms, vai vēl būs iespēja kaut kur aizlidot… Gluži kā tas bija kovidlaikā.
– Vai arī pats jūtaties apdraudēts?
– Nē, man nav raksturīgi justies apdraudētam, iespējams, palīdz nedaudz huligāniskā un izaicinošā daba. Tā ne tikai liek domāt pozitīvi, bet arī spēt nedomāt par lieko, neprognozēt, arī nekrāt pagātnes fragmentus, par sevi nemēdzu veidot arī nākotnes vīzijas. Tas palīdz.