Ģirtam Ķesterim — 60! "Novecojis Romeo, bet ne vecs"

Tautā iemīļotais aktieris Ģirts Ķesteris savu sešdesmito jubileju tieši šodien, 14. februārī, svin ar izrādi "Vīrietis, kurš gaida", kuras pamatā Aivas Birbeles speciāli viņam rakstīta luga. Pirmizrāde būs šodien "Siguldas Devonā", bet piektdien izrāde ceļos uz Liepāju un pēc tam būs skatāma vēl astoņās Latvijas vietās. Uz skatuves viņš būs redzams saspēlē ar Leldi Dreimani vai Ēriku Egliju-Grāveli. Gaidāmajai izrādei būs īpaša kustību partitūra, un tā būs arī muzikāla – ar citātiem no dažādām populārām dziesmām.

Ģirts Ķesteris ir vairākkārtējs "Spēlmaņu nakts" balvas ieguvējs un apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Kopš 1993. gada viņš ir Dailes teātra aktieris, kopš gada beigām – pēc vairāk nekā 30 darba gadiem – viņš ir izdienas pensijā. Starp viņa pēdējā laika spilgtākajām lomām ir Kurts (T. Stoparda "Leopoldštate", 2023), Prāvests (H. Ibsena "Brands", 2023), Filips V (K. van Kampenas "Farinelli un karalis", 2022), Alfonss (Ē. M. Remarka/ R. Vaivara "Trīs draugi", 2021), Lords Vesekss (M. Normena, T. Stoparda, L. Hola "Iemīlējies Šekspīrs", 2019) un daudzas, daudzas citas.

Kinoekrānos viņš bijis gan komponists ("Emīls Dārziņš", 1993), gan psihoanalīzes pamatlicējs ("Gads pirms kara", 2021) un pat Valsts prezidents ("Vienīgā fotogrāfija", 2008). Daudzus gadus Ģirts Ķesteris bijis arī Leons (seriāli "Neprāta cena", "Ugunsgrēks", 2006–2017). Šodien, 14. februārī, viņš, aizsākot jauno izrāžu tūri pa Latviju, teic: "Es esmu novecojis Romeo, bet ne vecs."

Uz skatuves Ģirts Ķesteris būs redzams saspēlē ar Leldi Dreimani (no kreisās) vai Ēriku Egliju-Grāveli.

Foto: Ieva Raubiško/Publicitātes

– Izrādes "Vīrietis, kurš gaida" kalendārs rāda, ka līdz maija sākumam apbraukāsiet teju vai visas iespējamās Latvijas skatuves.

Ģ. Ķesteris: – Kā mani iesēdinās busiņā, tā arī braukšu. Sevi neuzskatu par piederīgu tikai Dailes teātrim, esmu reģionāla mēroga aktieris, un man ir liels gods ar šo, sauksim to par smaidīgo performanci, visā Latvijā uzrunāt vīriešus un sievietes.

– Vai svinēt dzimšanas dienu ar izrāžu tūri bija jūsu ideja?

– Nē, nē, esmu gana rezervēts, pat inerts domai, ka lielās dzimšanas dienas būtu jāsvin īpaši, apaļajās jubilejās neatzīstu ne speciālas izrādes, ne lielus koncertus. Šajā gadījumā tā ir sakritība, Aiva Birbele materiālu kopā ar mani uzrakstīja jau pandēmijas laikā. Es par dažādām piedzīvotajām situācijām, kuras galvenokārt gadījušās attiecībās, gan nebiju rakstītājs, bet smaidītājs. Varu nedaudz ieskicēt: izrādes galvenais varonis ir gana atsaucīgs vīrietis, un reiz, braucot ar mašīnu, kāda sieviete viņu nostopē, bet pēc iesēšanās mašīnā "atlūst". Rodas intriga, ko darīt, jo neliks taču ārā uz ielas, ne arī atstutēs pret sienu… Vīrietis izlemj viņu aizvest uz savām mājām, tur nogulda savā gultā, pats paliek sēžam uz krēsla un domā. Tās ir domas pagātnē, ekspektācijās par to, kā varētu būt tad, kad viņa pamodīsies, turklāt – nekā "tāda" nav… Skatītājam izrāde domāta gluži kā universāla attiecību recepte – ar smaida palīdzību atklāt mūsu vājības gan attiecībās pret vīrieti, gan arī attiecībās pret sievieti.

– Un izrāde var dot labu recepti drūma laika domām.

– Laiks jau nu gan nav drūms, ārā tik balts sniegs! Esmu ziemas bērns, atceros, bērnībā ziema bija vismaz trīs mēnešus ilga ar 20 grādu salu, dienām priecājāmies pa kalniem ar slēpēm pie kājām un ragutiņām zem dupša. Tas bija skaists laiks.

Globāli pasaulē gan šis laiks ir drūms, daudzi tik satraukti. Cilvēks jau lielā mērā ir egoistiska būtne, viņa dabā visvairāk satraukties par to, kas var notikt tieši ar pašu, kā tiks izjaukta ierastā dienas kārtība, ritms, vai vēl būs iespēja kaut kur aizlidot… Gluži kā tas bija kovidlaikā.

– Vai arī pats jūtaties apdraudēts?

– Nē, man nav raksturīgi justies apdraudētam, iespējams, palīdz nedaudz huligāniskā un izaicinošā daba. Tā ne tikai liek domāt pozitīvi, bet arī spēt nedomāt par lieko, neprognozēt, arī nekrāt pagātnes fragmentus, par sevi nemēdzu veidot arī nākotnes vīzijas. Tas palīdz.

– Kā jūtaties šajā februārī Latvijā, kā, ejot pa ielu, sajūtat cilvēkus?

– Man raksturīga pašironija, tāpēc saku – es jau nevaru cilvēkus nesajust, jo viņi sajūt mani. Tas gan nav pārāk objektīvi, bet subjektīvi. Esmu ļoti atsaucīgs un inteliģents cilvēks, tādējādi esmu iemantojis vismaz vienu labu īpašību, proti, būt komunikācijā ar pasauli. Šad tad pat sev organizēju "tikšanos ar reālo pasauli", piemēram, agrāk Dailes teātrī bija garu garie mēģinājumi un tad pēc tiem, ja vēl atlika laiks līdz veikala slēgšanai, parasti braucu uz Valdemāra ielas "Rimi". Pa veikalu gāju kā ekskursijā, man patika redzēt sev apkārt pasauli, cilvēkus, veikala plauktus, vismaz šādi savienoties ar ikdienu. Ja to var saukt par dzīvi, protams.

– Vai tas, ka pietiekami nebija laika izjust reālo dzīvi, bija viens no iemesliem, kāpēc aizgājāt no Dailes teātra?

– Neesmu nekur aizgājis, joprojām esmu Dailes teātra aktieris. Tas, ka mainīts juridiskais statuss, jo esmu izdienas pensijā, nenozīmē, ka neesmu teātrī, tā trase vēl turpinās un turpināsies.

Šādu ceļu izvēlējos, konsultējoties ar teātra administrāciju, bet šis statuss strādāt tik tiešām netraucē. Tas, līdzīgi kā daudziem kolēģiem, neliedz būt ārštata aktierim, piedalīties jaunradē, jaunajā vīzijā, kas notiek teātrī. Es šo vīziju akceptēju, man tā liekas "inčīga", interesanta, izaicinoša, avangardiska. Turklāt arī pats tā esmu audzināts, mani draugi un skolotāji bijuši, piemēram, Mihails Gruzdovs, Dž. Dž. Džilindžers, pagātnē – arī Valmieras teātra Valentīns Maculēvičs –, arī viņi bijuši un ir izaicinoši, jauna laika un laikmeta meklētāji. Atrast jauno nekad nav bijis vienkārši.

– Vai viegli sastrādāties ar dažādajiem viesrežisoriem, kuri tagad iestudē izrādes Dailes teātrī?

– Nē, tas nav ne ērti, ne arī viegli. Neesmu teicis, ka jaunā vīzija būtu ērta, drīzāk tā ir neērta, bet vienlaikus, pieņemot šo vīziju, nāk sapratne, ka modulī "rullēt pa vecam" vairs nevar.

Visi režisori ar savu projektu nāk no dažādām pasaules malām, turklāt bieži vien agrāk viņi nav raduši strādāt repertuāra teātrī, tāpēc koncentrējas tikai uz konkrēto darbu un nemaz nerēķinās, ka, piemēram, Ķesterim vakarā jāspēlē vēl citā izrādē.

– Savā ziņā jūs tagad iemiesojat rudenī izskanējušo ideju par aktieriem, kuri teātrī strādātu konkrētiem projektiem.

– Iespējams, daļai aiziet no štata vietas ir lielāks izaicinājums, jo beztermiņa līgumi nosaka, ka teātrī būsi, būsi, būsi… Direktoram Žagaram troni gluži jau negribu celt, viņš vienkārši eksperimentē, tomēr viņam ir konkrēta iecere, kādam šodien būtu jābūt Dailes teātrim, kāds tas jāizveido. Zāles ir izpārdotas, iestudējumu ir daudz, un līdz ar to teātrī nav nedrošības sajūtas. Man ir liels prieks darboties projektos arī ārpusē, manuprāt, tie ir gana gaumīgi un stilīgi.

– Ko jums devis laiks, ko esat pavadījis, filmējoties tik populārajos seriālos?

– Gadās, ka pat vēl šobrīd nāk klāt mazi bērni, vaicājot, vai es tiešām esmu "tas Leons". Toreiz, kad seriālu rādīja, viņi pat dzimuši vēl nebija! Joprojām "Ugunsgrēks" ir visvairāk skatītais latviešu seriāls, kaut gan nu jau to vairs nefilmējam, laiku pa laikam tikai parāda kādu atkārtojumu. Grūti pateikt, kas pašā Leona tēlā bija tik īpašs, bet strādājot mūs visus vienoja profesionāla vēlme izveidot seriālu, turklāt komanda bija izcila. Atceros, reiz Andris Keišs komentēja: "Klausies, es tā nevarētu, tu taču katrai seriāla epizodei pieej gluži kā mākslas filmai." Tā tiešām notika, tāda bija pieeja un attieksme. Reiz pat kāds smējās, ka neviens nezinot, kāds valstī prezidents, bet zina, kas ir Leons!

Pats seriālu gan maz skatījos, tikai lai saprastu paša izdarītās kļūdas.

Tēloju arī Leona brāli, pilnīgu pretpolu, tas bija interesanti, atšķirībā no teātra kino un seriālos mani fascinē iespēja veidot raksturus. Brīnišķīga bijusi arī sadarbība ar režisoru Dāvi Sīmani filmā "Gads pirms kara", tagad arī jaunajā filmā "Marijas klusums", kuras pirmizrāde notiks svētdien Berlinālē. Toreiz, kad izrādīja filmu "Gads pirms kara", zālē kāds jautāja, kur tad esot palicis Ķesteris. Filmā tēloju Freidu, un tas, ka skatītāji mani neatpazina, bija pats lielākais kompliments. Protams, transformēties palīdz grims, bet arī spēles veids.

– Vai ir kāds tēls, ko jums gribētos nospēlēt, bet līdz šim nav izdevies?

– Noteikti tādu būtu kādi 30 tūkstoši. Man nav raksturīgs daudz domāt par to, ko gribētos, esmu priecīgs par piedāvājumiem. Reiz gan bija iecere par Šekspīra traģēdiju "Ričards III", to būtu izveidojis diezgan netipisku, bet acīmredzot toreiz tas nebija teātrim aktuāli. Negribētu teikt, ka tas bija sapnis, drīzāk to varēja salīdzināt ar iespēju sportistam piedalīties olimpiādē.

Būtiski atcerēties vienu aspektu – divdesmit piecu gadu vecumā, tāpat trīsdesmit un četrdesmit gados cilvēki joprojām realizē savas ambīcijas, meklē dažnedažādas iespējas. Bet tad pienāk brīdis, kad vairs nekas nav jāpierāda.

– Kādi, jūsuprāt, ir latvieši, reizēm mēdzam uzķerties uz tukšiem banānu solījumiem…

– Kur gan netrūkst to, kuri uzķeras uz tukšiem solījumiem… Viena no Ķestera īpašībām ir pirms vēlēšanām gan kolēģus, gan pat cilvēkus uz ielas aicināt iet vēlēt. Parasti gan manī daudz neklausās, bet beidzot, pagājušajā gadā, pēdējās vēlēšanās vairs nebija jāaģitē, cilvēki, ieskaitot manus kolēģus, tipināja vien. Diemžēl, lai latviešus iekustinātu, laikam pasaulē jānotiek kādai kataklizmai, citādi latvieši ir tāda rutinēta nācija un vairums dzīvo diezgan piesardzīgi. Tomēr skatītāju zālē esmu sajutis un pat ieraudzījis, cik visi labā nozīmē spēj būt dulli un atvērti, ar spēju par sevi pasmieties, tas kaut kā nomierina, ar latviešiem nav tik traki. Tiesa, esam katrs pats par sevi, it kā draudzīgi, bet… 

Tomēr mūsu iekšējais kods ir pareizs, ārējās izpausmes mēdz būt maldinošas.

– Jūs esat optimists. Kādu saredzat latviešu nākotni? Dati rāda, ka arvien rūkam mazumā…

– Kā to mainīt? Vai nepārtraukti klapēt pa muguru valstsvīriem, kuru pārziņā ir tāds budžets, kāds nu tas ir? Protams, jau sen bijis laiks veicināt uzņēmējdarbību, pats galvenais būtu iegūt labu izglītību, turklāt neatkarīgi no vecuma, arī man vēl derētu mācīties, vismaz apgūt jaunus digitālās pasaules rīkus. Ir tik daudz iespēju! Taisnība, risku netrūkst, tomēr daudzi latvieši atgriežas mājās. Nezinu nevienu tādu, kurš būtu teicis – pie kājas man tā Latvija. Tik tiešām nevienu tādu nezinu, gluži pretēji.