Pagājušā gada nogalē pie lasītājiem kā gaišs vēlējums nākamajam gadam nonāca rakstnieces Noras Ikstenas jaunākais romāns "Jōna". Romāna galvenie varoņi Jona un Valis izved lasītāju cauri mums daudziem pazīstamām realitātes tumšajām pusēm, ko piedzīvojam dažādu iekšēju un ārēju apstākļu ietekmē.
Vedina ielūkoties dziļi okeāna dzelmē, sasniedzot nulles punktu, lai atkal atspertos, izpeldētu krastā un novērtētu esības brīnumu. Bet to sajūtu, ko autore nosauc par jōnu un kas uznāk ar joni, pārradītu spēkā dzīvot patiesāk, iejūtīgāk un redzīgāk.
Ar Noru Ikstenu tiekamies kādā aukstā janvāra dienā, lai runātu par rakstīšanu un klusēšanu, par cilvēku un dabu, par visu to, kas mūs ik dienas veido par labākiem cilvēkiem.
Šodien atkal ir ļoti auksts. Kā tu vispār sadzīvo ar aukstumu, un kas sniedz siltumu, kas nepieciešams gandrīz ikvienai dzīvai būtnei?
Jā, jāsaka, ziema nav mans gadalaiks, bet te, Ikšķilē, es jūtos labi, te ir manas mājas un tagad arī rakstīšanas vieta, un man nav tā sajūta, ka es būtu pamesta kaut kur pasaules malā. Agrāk es centos ziemas saīsināt, bet tagad jau kādus vairākus gadus es ziemu izdzīvoju un pieņemu, kā ir.
Arī "Jōnā" darbība tomēr risinās pilnīgi citā, siltajā, klimata joslā, un arī Jona pats novērtē faktu, ka Dievs viņu ir ielicis dzīvot tieši tur.
Jā, man laikam gribējās, lai Jona dzīvo kā tādā Dieva ausī. Viņš ir apmierināts ar to, ko dara, viņš ir apmierināts ar savu ikdienu, viņam ir silti un labi. Viņš lietas pārāk nesarežģī, neuztver pārnopietni. Un man liekas, ka tā arī ir mūsu dzīvēs, kamēr tā dzīve plūst ļoti rimti un ierasti, un ikdienīgi, mēs jau pārāk neaizdomājamies par lielajiem dzīves jautājumiem. Un ļoti bieži arī saka – kad vairs nav kur tverties, tad ķeras pie Dieva vai pie ticības. Bet tas jau laikam arī nav pareizais risinājums. Varbūt, ja mēs trenētu savu pasaules uztveri un skatītos mazliet plašāk uz lietām, ne tikai šauri no savas ikdienas dzīves perspektīvas (lai arī neviena dzīve nav maza), tad varbūt mēs ātrāk pieaugtu.
Nesen tu viesojies Gvadalaharas grāmatu tirgū, arī vienā siltā klimata joslā, kur, šķiet, ļoti labprāt uzturas arī vaļi.
Tas bija interesanti, jo tad, kad es jau rakstīju "Jōnu", zināju, ka Eiropas Savienība mani ir izvēlējusies pārstāvēt šo reģionu, jo man ir divas grāmatas spāņu valodā "Mātes piens" un "Ūdens mirdzēšana". Tas, protams, bija arī goda un cieņas jautājums pārstāvēt Baltiju, bet es ļoti nesaspringu uz to. Meksikā jau sesto gadu dzīvo arī mani draugi mūzikas kritiķis Klāss Vāvere un viņa sieva Elita. Ņemot vērā, ka pandēmija daudzus plānus izjauca, man nebija izdevies pie viņiem aizbraukt. Un, protams, tieši Meksikā ir Sanhuanas līcis, kur cilvēki var reāli tikties ar vaļiem. Un tas ir milzīgs piedzīvojums gan vaļiem, gan cilvēkiem. Bet arī to es sev neuzliku par mērķi, kas man obligāti jāpiepilda. Latviju un Baltiju grāmatu tirgū pārstāvēju godam kopā ar savu spāņu tulkotāju.
Uz Sanmigelu aizbraucu un ar draugiem satikos, un sapratu, ka nevar liktenim prasīt par daudz, un tikšanās ar vali man, cerams, vēl ir priekšā. Un es pat nezinu, kā es uzvestos vai justos valim blakus. Ļoti daudz skatījos cilvēku uzņemtus video no satikšanās brīžiem ar vali. Viņi pēc tam ir tādā kā laimes kontūzijā, jo zilie vaļi tiešām ir ļoti, ļoti draudzīgas būtnes. Es to arī tā izjutu un visu gadu dzīvoju šajās sajūtās, un savā ziņā arī turpinu dzīvot, jo tas atvilnis no grāmatas nāk lēnām, bet ļoti pamatīgi. Un katram, kurš ir izlasījis, es saprotu, iestājas tāda kā klusuma pauze.