Pēdējā laikā teātra sabiedrībā satraukumu raisījusi Dailes teātra direktora Jura Žagara ierosme aktieriem noteikt terminētos darba līgumus.
Intervijā ziņu aģentūrai LETA viņš paudis, ka beztermiņa aktieru darba līgumi vairs nav atbilstoši situācijai, jo aktiera darbs un profesija pieprasa zināmu projekta statusu.
Tam piekritis arī Latvijas Teātra darbinieku savienības vadītājs, bijušais Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis, kurš 29. septembra LTV raidījumā "Kultūršoks" skaidroja, ka problēma esot saistīta ar to, ka pienāk zināms brīdis, kad "diemžēl kāds no aktieriem nav konkrētai institūcijai vajadzīgs".
Skaidrs, ka jau kopš 90. gadiem iesakņojusies beztermiņa aktieru darba līgumu sistēma ir pelnījusi izvētīšanu, tomēr tikpat skaidrs, ka tas nevar notikt, kamēr nav nodrošināta otra puse – pietiekami biezs sociālais spilvens aktieriem, kuri varētu no tā ciest.
Kāda sistēma ir citviet Ziemeļeiropā? Vai tiešām aktieri Latvijā līdz šim bijuši privileģētā stāvoklī? To "Kultūrzīmes" centās uzzināt, aptaujājot profesionālo aktieru pārstāvjus Somijā, Igaunijā un Lietuvā.
Igaunija: ilgtermiņa līgumi un brīvmākslinieki
"Lielākā daļa zināmāko aktieru joprojām ir štata aktieri valsts un pašvaldību teātros. Daži no aktieriem, turklāt tie, kuri ir slavenākie un pieprasītākie, ir ārštata darbinieki," "Kultūrzīmēm" stāstīja Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmijas Skatuves mākslas nodaļas vadītājs Marts Koldits.
Igaunijā gan daudz diskutējot par arvien sarūkošo finansējumu kultūrai un tiekot spriests, vai netiek izglītoti pārmērīgi daudz aktieru, taču šajā jautājumā teātra profesionāļu viedokļi neesot vienprātīgi.
Piemēram, M. Koldits uzskata, ka tā nav tiesa, viņš nezinot nevienu citu profesiju, kurā nodarbinātība, pat uzreiz pēc augstskolas absolvēšanas, tuvotos simt procentiem.
Igaunijā aktiermākslu māca divās iestādēs – Tallinā un Vīlandē. Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmija ik divus gadus sagatavo 14 studentus, bet Tartu Universitātes Vīlandes Kultūras akadēmiju katru gadu absolvē astoņi līdz desmit jaunie aktieri. Vienā no lielākajiem teātriem valstī – Tallinas pilsētas teātrī – patstāvīgi strādājot 32 aktieru trupa. Bet, piemēram, 16 000 iedzīvotāju lielajā Rakverē teātrī pastāvīgi spēlējot 17 aktieri, un tā problēma neesot aktieru trūkums, bet gan mazāko teātru nepietiekamais finansējums: "Valsts piešķirtais finansējums teātrus uztur ar ierobežotu budžetu, tāpēc nav iespējams pieņemt vairāk cilvēku pastāvīgā darbā. Acīmredzami pieaugošs aktieru skaits emigrē uz valsts centru, tur vairāk pieejams arī ārštata darbs." Arī Igaunijas vecākajā profesionālajā teātrī "Vanemuine" Tartu, kuram šogad aprit jau 154. sezona, šobrīd strādājot 25 aktieri.
Teātrī runāts, ka dažkārt par brīvām vakancēm jautājot pat pāris reižu nedēļā, bet neesot nevienas brīvas vietas, kaut arī teātra vadītāji labprāt pieņemtu darbā vairāk aktieru.
"Vanemuines" izrādēs gan bieži piedaloties arī viesaktieri – brīvmākslinieki.
Gluži kā Latvijā, arī Igaunijā daudzi aktieri ar ilgtermiņa līgumiem piesaistīti tikai vienam teātrim, bet daudzi, īpaši pēdējos gados, apzināti esot palikuši par brīvmāksliniekiem.
Igaunijā pieejamā aktiermākslas izglītība ir kvalitatīva, uzsver Marts Koldits, jo tā ļauj studentiem īstenot arī dažādus blakus projektus, turklāt absolventiem nav problēmu strādāt profesijā: "Igaunijas teātra skatuves mākslinieciskā un institucionālā daudzveidība ir atbilstoša mūsu valsts iedzīvotāju skaitam. Turklāt – Igaunijai vajadzīgas abas aktieru augstskolas, jo programmu atšķirība ir būtiska, un mākslas jomā, lai novērstu stagnāciju un nodrošinātu pastāvīgu attīstību, sacensība ir nepieciešama."
Lietuva: daudz pastāvīgu un ilgtermiņa līgumu
Lietuviešu ievērojamais režisors Eimunts Ņekrošus senā intervijā reiz teicis, ka teātri nevajagot analizēt: "Teātris ir teātris. To varētu iespiest kaut kādā rāmī, bet tad tā kļūtu par teoriju, un es esmu pret teorijām. Teātris ir spontāns – vienu brīdi tas piedzimst, otru jau mirst; tām jābūt skaņām un smaržām. To nevajadzētu apspriest lieliem vārdiem."