Jūlijā Rīgu pāršalkušie XXVII Vispārējie latviešu dziesmu un XVII deju svētki tradīcijas 150 gadu jubilejas zīmē bija varens latviešu tautas nacionālo vērtību un vienotības apliecinājums visaugstākajā mākslinieciskajā līmenī, uz ko kori, deju kolektīvi, pūtēji, koklētāji, visi Dziesmu svētku saimei piederīgie bija neatlaidīgi gājuši un strādājuši piecus gadus – caur pandēmiju, finansiālo nestabilitāti, Krievijas un Ukrainas karu.
Svētki aizvien ir laiks, kas uzjunda ļoti daudz emociju – gan viscēlākās un patriotiskās, gan arī dusmas par dažādām saimnieciskām ķibelēm – piemēram, skandālu ar ūdeni svētku sākumā. Vēl pavasarī norisinājās, manuprāt, daudz nopietnāks konflikts – Rīgas projektu kora panākumi koru skatē, bet netikšana uz koru kariem, no Latvijas Nacionālā kultūras centra puses aizbildinot to ar formāliem iemesliem, kas liek domāt, vai tomēr svētku kustībā nav sākušās pārmaiņas, kas varbūt liek labot kādu novecojušu nolikumu. Sekoja vairāku virsdiriģentu vēstule (parakstītāju vārdi joprojām nav atklāti) ar neuzticības izteikšanu svētku organizatora – LNKC – vadībai, sociālajos tīklos svētkiem tika pārmesta pārlieka institucionalizācija un birokratizācija.
Tas viss rosināja jautāt: kas tad īsti šobrīd notiek Dziesmu svētku kustībā – vai Dziesmu svētku tradīcija ir iemūžināta kā rituāls, vai tomēr tā atrodas attīstībā, ir pakļauta kādiem sabiedrības attīstības likumiem? Kāpēc ir nepieciešama valsts un pašvaldību solidāra atbildība par svētkiem? Kas tad īsti sākumā notika ar ūdeni? Par šiem un daudziem citiem jautājumiem "Kultūrzīmju" rīkotajā "zoom" diskusijā viedokļus spraigi krustoja Noslēguma koncerta "Kopā augšup" radošās komandas vadītājs, virsdiriģents Romāns Vanags, bijušais kultūras ministrs, Dziesmu un deju svētku padomes priekšsēdētājs Nauris Puntulis, Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) direktore Signe Pujāte, Dziesmu un deju svētku izpilddirektore Daina Markova, svētku virsdiriģents, Dziesmu svētku biedrības vadītājs Ints Teterovskis, Rēzeknes kora "Graidi" mākslinieciskais vadītājs Jānis Mežinskis, Ventspils kora "Venda" mākslinieciskā vadītāja Rudīte Tālberga.
Šoreiz nerunājām specifiski par Deju svētkiem, jo tiem veltīsim atsevišķu diskusiju.
Kā sekot līdzi laikam un saglabāt tradīciju
Anita Bormane: – Uz Dziesmu svētku viļņa rodas jauni kori, tomēr – vai Dziesmu svētku tradīcija ir iemūžināta kā rituāls, vai tomēr atrodas attīstībā, ir pakļauta kādiem sabiedrības attīstības likumiem? Dziesmu kari bija piemērs, kurā situācija ar Rīgas projektu kori, kas nevarēja tajos piedalīties, uzskatāmi saskārās šīs abas pieejas.
Romāns Vanags: – Domāju, ka, kolēģi, jūs visi man piekritīsiet, ka lielākajā mērā mums ir jāturas pie tradīcijas, kas mums ir palīdzējusi gan iegūt neatkarību, gan arī atgūt to, kopumā uzturēt garaspēku, latviskumu. Un tāpēc procesam, kādā cilvēki tiek iesaistīti – gan kolektīvi, gan to vadītāji – jābūt samērā definētam. Visu laiku jāpieturas pie tām normām, kas tajā brīdī tiek izstrādātas. Te ir atbildība gan Latvijas Nacionālajam kultūras centram visus nolikumus rūpīgi pārskatīt, lai šādi pārpratumi – es nevēlētos to dramatizēt – atkal neatkārtotos.
Nav jau nekas slikts, ja kori darbojas kā projekti, bet lielākā dalībnieku daļa nav izvēlējusies šādā veidā Dziesmu svētkus svinēt. Varbūt Dziesmu svētku kontekstā kora nosaukums (Rīgas projektu koris) arī nebija pārāk veiksmīgs, jo mūsu Latvijas valsts nav projekts, Dziesmu svētki nav projekts. Tā ir dziļa, sena un stabila tradīcija, no kuras nedrīkstam atiet sāņus, jo tad mēs pazaudētu pašu galveno – procesu un arī pašus svētkus. Kori ir ambiciozi un reizēm grib piedalīties lietās, kurām varbūt agrāk nav bijuši gatavi, vai arī nav izpildījuši visus noteikumus, ko organizētāji likuši šiem svētkiem, tad, protams, jāskatās gan organizatoru, gan paša kora, īpaši jau vadītāju, atbildība, jo mēs gan kori, gan deju kolektīvu ļoti asociējam ar tā vadītāju. Šajā (Rīgas projektu kora) gadījumā noteikti bija neizrunātas lietas kora vadītājam ar organizatoriem un, iespējams, arī no organizatoru puses. Tāpēc,
ja koris rodas uz šā jūsu jau pieminētā Dziesmu svētku viļņa – un pašlaik tieši ir īstais brīdis rasties jauniem koriem –, būtu labi, ja tie nostrādātu šo Dziesmu svētku ciklu atbildīgi.
Jo ir svarīgi sajust plecu, kopīgi ejot uz Dziesmu svētku mēģinājumiem un Dziesmu svētku skatēm. Ir ļoti svarīgi, lai iekļaušanās šajā procesā būtu ilglaicīga, nevis ar tādu projekta sajūtu. Neviens neskaitīs, cik reižu nedēļā viņi sanāk uz mēģinājumiem un cik dziesmu dziedās no Dziesmu svētku repertuāra, tomēr mans secinājums ir – svētki vienmēr būs tradicionāli un tikai ik pa laikam būs kādi jauninājumi, kādas negaidītas situācijas, ar ko nāksies sastapties – organizatoriem tās ir liels izaicinājums. Organizatoriem, kas ar to nodarbojas jau ilgi, tas ir jautājums, kā darīt un cik kvalitatīvi. Tomēr mums ir jāsaprot, ka svētku nozīmi mēs nevaram mainīt, tā ir nepārvērtējama vērtība, ko svētki nozīmē mums visiem.
Ir ļoti svarīgi saprast arī atalgojuma lietas profesionāliem koru vadītājiem par profesionāli padarītu darbu, jo viņi jau ir tie, kas korus, deju kolektīvus, pūtēju orķestrus apmāca un ved uz panākumiem.
Tas ir ļoti izšķiroši it sevišķi mūsdienās, kad nāk ļoti nepatīkami signāli – man daudzi diriģenti ir teikuši: šie ir mani pēdējie svētki, jo es vairs nevaru atļauties vadīt kori – man ir jāuztur ģimene.
Nauris Puntulis: – Būšu tiešs. Dziesmu svētku tradīcijai mēs šogad svinējām 150 gadus. Tā ir ļoti plaša un ir viens no mūsu nācijas pastāvēšanas stūrakmeņiem. Tomēr
visā šajā Dziesmu svētku ieguldījumā, ko tie dod mūsu nācijas pastāvēšanā, un visā šajā Dziesmu svētku kustībā un procesā šajā diskusijā mēs atgriežamies pie gadījuma ar vienu Rīgas projektu kori,
man tas nav saprotams. Jā, mums ir jāmainās, jo pasaule mainās. Šobrīd pasauli maina arī sociālie tīkli, un mēs labi redzam, cik lielu rezonansi var iegūt no vienas problēmas.