Šovasar Dziesmu un deju svētkos, kad Dziesmu svētkiem aprit 150, bet Deju svētkiem – 75 gadi, dejotāji sagatavojuši trīs lielas programmas – deju lieluzvedumu "Mūžīgais dzinējs" Daugavas stadionā, latviešu skatuviskās dejas lielkoncertu "Balts" "Arēnā Rīga" un dejas noslēguma koncertā "Kopā augšup" "Sidraba birzī" Mežaparkā.
Par "Mūžīgo dzinēju" un izaicinājumiem deju nozarei – šajā sarunā ar vienu no lieluzveduma mākslinieciskajiem vadītājiem – horeogrāfu Jāni Purviņu un projekta vadītāju Marutu Alpu.
– Halles, halles, halles – tā Dziesmu svētku padomē satraukusies sacīja deju nozares pārstāve Zanda Mūrniece, runājot par būvēm, kas paceļas ap futbola laukumu Daugavas stadionā un traucē dejotāju plūsmām un maiņām mēģinājumos. Vai jūs šīs būves pārsteidz? Pirms iepriekšējiem svētkiem 2018. gadā priecājāmies par papildu tribīnēm skatītājiem ar 10 000 vietu. Vai Daugavas stadiona projekta tālākā attīstība ar deju nozares pārstāvjiem netika apspriesta?
J. Purviņš: – No paša koncerta viedokļa mums nepieciešamā arēna, futbola laukums, ir kārtībā, un dejotāji tur varēs labi justies un dejot. Arī skatītāju klātbūtne no visām trim pusēm, ko ieguvām uz pagājušajiem svētkiem un saglabājam patlaban, ir lielākā vērtība. Tas, ko pamazām zaudējam un par ko turpmāk būs ļoti jādomā, ir mēģinājumu vietas blakus futbola laukumam, uz kura notiek pats lieluzvedums. Šobrīd ap futbola laukumu paceļas būves – jau ir ledus halle, droši vien būs arī futbola halle un, iespējams, vēl visādas lielajam sporta centram nepieciešamas lietas. Un mums tagad ļoti, ļoti jādomā par uzejām un noejām dejotājiem, jo minētās ēkas ir tuvu pašām skatītāju tribīnēm. Līdz ar to virsvadītājiem ļoti jādomā par virzieniem, kā vienu dejotāju tūkstoti nomainīt ar otru. Un šķiet, ka tuvākajā laikā būs vēl vairāk jādomā, jo apbūve pletīsies vēl tālāk uz priekšu. Bet Daugavas stadionu uzskatām par vienīgo vietu Latvijā, kur mums ir iespējama tik vērienīga kopā dejošana kā Deju svētkos.
M. Alpa: – Kad tapa projekti, saskaņošana ar mums notika, bet viena lieta, kamēr viss uz papīra, un otra, kad sākas celtniecība. Piemēram, saskaņojumā pirms ledus halles būves bija iekļauta mūsu vēlme vismaz neveidot milzīgas puķu dobes ar augstām betona malām, kas nu sabūvētas. Ja to nebūtu, pavērtos vietas, kur stāties dejotājiem, bet puķu dobes tur ir un paliks mūžīgi. Līdz ar to mums nav savas Deju svētku "mājas", kā tas ir dziedātājiem Mežaparka Lielajā estrādē ar "Sidraba birzi". Un mums jārēķinās, ka šogad ejam iekšā sporta būvē, kas turklāt vēl ir arī kā būvlaukums, jo patlaban tur top vieglatlētikas halle. Arī Dziesmu svētku nedēļā diemžēl pavisam pārtraukt būvdarbus nevarēs, jo tie saistās ar līgumiem un līgumsodiem darbu termiņu kavēšanā.
Bet labā ziņa ir tā, ka notiek iekšdarbi, līdz ar to mums netraucēs trokšņi. Esam mēģinājuši vienoties, ka materiālus būvei varētu piegādāt agri no rīta vai vēlu, vēlu vakarā. Turklāt piekļūšanu stadionam apgrūtina remontdarbi.
Cik ātri pirms koncertiem dalībniekiem būs jāierodas uz mēģinājumiem... Šoreiz tā būs vēl viena stunda klāt. Mums ir arī dienas koncerts 7. jūlijā plkst. 12, un stadiona vadība solījusi, ka būs saprotoša un būvdarbu trokšņi mūs netraucēs. Jā, ja 2018. gadā gājām iekšā pilnīgi jaunā būvē, kur nebija noticis neviens pasākums un vienīgais izaicinājums zināmā mērā bija biļešu skenēšana, tad nu mums ir samazinājušās mēģinājumu un uzturēšanās vietas gan labajā pusē, kur iepriekšējos svētkos bija pilns laukums ar teltīm, kur koncerta laikā dejotājiem pārvilkt tērpus un uz ekrāniem arī pašiem redzēt lielos rakstus stadionā, gan citur. Un brīvu vietu dejotājiem atliek arvien mazāk un mazāk. Diemžēl mēs tur neko mainīt nevaram.
– Kā deju nozare pārdzīvojusi kovida krīzi?
J. Purviņš: – Šogad pavasarī, skatoties uz dejotājiem, man gribas teikt, ka atslēgas vārds ir "apbrīnojami". Gan dejotāju emocijās, gan cieņā citam pret citu un to, ko viņi dara. Jo, man liekas, pašreiz cieņa ir tas, kā visvairāk pietrūkst arī ikdienā. Kovids mūs iemācīja filmēt metodiskos materiālus, un tie joprojām pieejami Nacionālā kultūras centra mājaslapā. Tā ir labā ziņa.
M. Alpa: – Vairāki virsvadītāji bija izdomājuši pilnīgi jaunas darbības formas, kā, piemēram, Kurzemes deju josta. Kolektīvi vienkārši dancoja gar Kurzemes jūrmalu līdz pašai jūras malai, bez publikas, savam priekam.
– Un nu par "Mūžīgo dzinēju" Daugavas stadionā. Kāds ir tā vēstījums un kuras atslēgas dejas?
J. Purviņš: – Mūžīgais dzinējs ir kā neizsīkstošs zinātkāres spēks. Tas pārņem kādu mūsu laikabiedru, un viņš dodas ceļojumā pa Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem ar mērķi izzināt savas saknes.
Tradicionāli pēc katriem svētkiem rudenī notiek deju kolektīvu vadītāju un ekspertu kopā sanākšana, kur tiek izrunātas kā lielās veiksmes, tā varbūt aizķeršanās. Un galvenais vēstījums no iepriekšējās konferences 2018. gada rudenī bija tas, ka jāveido novadu programma ar jau publicētām, atpazīstamām, arī jaunāko laiku dejām, neveidojot jaunas horeogrāfijas speciāli šiem svētkiem. Mūsu radošā komanda šo ideju iestrādāja koncepciju konkursā, kas šoreiz bija liels, piedalījās astoņas radošās grupas. Domājot par jauno, pirmoreiz caur deju rādām nevis četrus, kā citkārt, bet piecus novadus, atsevišķi tiek pārstāvēta Sēlija, kas citreiz daļēji iekļāvās pie Latgales un daļēji pie Zemgales. Protams, novadu krustpunkts ir Rīga. Katru novadu savieno intermēdijas – gan teatrālas, gan laukuma zīmējumā, gan arīdzan emocionāli paspilgtinātas scenogrāfijā. Repertuārā iekļautas 16 autoru 32 dejas – no pagājušā gadsimta 50. gadiem, vārdu dodot arī jaunajiem horeogrāfiem, kā, piemēram, Jānim Kalniņam, Gunai Trukšānei, Dagmārai Bārbalei. Ir astoņas zelta fonda dejas un šā gada jubilāru dejas. Vilim Ozolam un Harijam Sūnam aprit 100, Uldim Žagatam – 95. Arī dejai "Sadancošana Ludzā", kas iekļauta Latgales novadā, būs zināma jubileja, aprit 65 gadi, kopš tā pirmoreiz parādīta skatītājiem.
Latviešu dejas polonēzei jeb dejotāju himnai "Es mācēju danci vest" šogad tiek svinēti 60 gadi. Tā varētu būt tradīcija – ikvienus deju svētkus nākotnē sākt tieši ar šo deju, ienesot svētku karogus, ansambļu emblēmas…
Trīspadsmit programmā iekļautās dejas prēmētas jaunrades deju konkursos. Tautā iemīļotā "Es izjāju prūšu zemi", kas iekļauta, kā saprotams, Kurzemes novadā, Deju svētkos tiks izpildīta pirmo reizi. Tradicionāli nodarbojamies ar tā dēvēto deju restaurāciju. Ar veco dejotāju atmiņu, pierakstu, skiču un fotoattēlu palīdzību mēģinām senās dejas restaurēt, aprakstīt, nofilmēt. 2013. gadā tā bija Ulda Žagatas "Aiz ezera augsti kalni", 2018. gadā – Alfrēda Spuras "Manai dzimtenei", un šajos svētkos tā būs Ulda Žagatas "Kur tu biji, bāleliņi?". Vēl viena būtiska lieta, gatavojot programmu, bija deju kolektīvu vadītāju un dejotāju aptauja, pēc kuras programmā iekļautas sešas dejas – katrā novadā pa vienai. Esam saglabājuši atsevišķu uznācienu diasporas deju kolektīviem. Ieradīsies 34 deju ansambļi no visas pasaules, gandrīz no visiem kontinentiem, izņemot Āfriku un Antarktīdu. Domājot par šo atsevišķo, īpašo uznācienu, vēlējāmies, lai tas nenotiktu ar Latvijā dzīvojoša horeogrāfa radītu deju. Skatījāmies Ziemeļamerikas virzienā, jo tur arī ir jaunrades deju konkursi, un Selga Apse no Toronto Kanādā palīdzēja mums piekļūt pie videomateriāliem. Izvēlējāmies "Līderiešu tūru kadriļu", kas ir 1962. gadā radīta un Indianapolisā 2015. gadā atjaunota. Protams, diasporas ansambļi iekļausies arī citās dejās.