Ar dziesmas un dejas garu. Arī "Latvijas Mediji" piedalās svētkos

Līdzīgi daudziem citiem darba kolektīviem Latvijā, arī "Latvijas Mediji" lepojas ar darbiniekiem, kuri piedalīsies tradīcijas 150 gadiem veltītajos Dziesmu un deju svētkos. Svētku dalībnieki ir gan vienīgā lībiešu kora "Loja" dalībniece Mudīte Krūmiņa, kura darba dzīvē ir "Latvijas Mediju" reklāmas pārdošanas daļas vadītāja, gan dziedātāja, "Latvijas Mediju" reklāmas uzskaitvede Regīna Krastiņa, gan dziedātāja, projektu vadītāja Beata Lavrinoviča, gan Carnikavas vidējās paaudzes deju kolektīva "Arnika" dejotāja, izdevniecības "Latvijas Mediji" galvenā redaktore Inga Ābelīte.

Kā brīvprātīgā par svētku dalībniekiem un skatītājiem rūpēsies Aiva Kalve no izdevuma "Praktiskais Latvietis", savukārt Gunta Enerūta no Stokholmas savu ceļu uz svētkiem atradusi kopā ar Stokholmas latviešu kori.

Lasītājus šoreiz iepazīstinām ar trijiem "Latvijas Mediju" darbiniekiem, kuri ir svētku dalībnieki, – bijušo "Latvijas Avīzes" galvenās redaktores vietnieku, ekonomikas nodaļas redaktoru Ivaru Bušmani, "Latvijas Avīzes" ekonomikas nodaļas redaktori un pielikuma "Tepat, Eiropā" redaktori Ievu Ēvaldi un grāmatvedi Andi Lēnmani.

Ivars Bušmanis, deju kolektīva "Robežnieki" dejotājs: "Dejot riktīgi vai nemaz".

I. Bušmanis: Es došos iekšā nezināmajā, šie ir mani paši pirmie Deju svētki. Dobeles novada Vītiņu tautas nama vidējās paaudzes tautas deju kolektīvā "Robežnieki" neesam gan mērījušies, bet, liekas, esmu vecākais pēc gadiem, bet jaunākais pēc dejošanas stāža. 

Uzsāku dejot tikai trīs mēnešus pirms pandēmijas, agrāk nekad nebiju dejojis tautas dejas, tiešām nekad. Sāku dejot kolektīvā "Klapdancis", bet tad gaitas pārtrauca pandēmija, pēc tās vairs kā kolektīvs nespējām savākties, un mani uzaicināja pamēģināt "Robežnieku" vadītāja Māra Krūmiņa. Pamēģināju, un viņas spriedums bija: es varot palikt. Biju noskaņojies dejot vai nu riktīgi, vai nemaz un tā nonācu līdz šiem Dziesmu un deju svētkiem. Lepojamies, ka šī pavasara skatē mūsu grupā "Robežniekiem" bija viens no visaugstākajiem vērtējumiem, iespējams, pat visaugstākais visā Zemgalē. Tā nu tagad dodamies uz svētkiem.

Vai bija viegli apgūt svētku deju programmu?

Esam mēģinājuši pusotru gadu. Man pašam grūts bija sākums, bet dejošanu jau mēģina tik ilgi, kamēr iznāk. Mums jādejo trīs dejas – "Klapdanci", "Kripu krapu" un "Kūmas". Par pašām dejām neuztraucamies neviens, tās var nodejot it visi, lielākais uztraukums būs atrast savu dejojamo kvadrātiņu, uztraucamies, kā līdz tam aiziesim. Varbūt pārējie, kuriem pieredze lielāka, tā neuztraucas un uztraucos tikai es viens. Laikam jau tieši tāpēc paredzēta mēģinājumu nedēļa – ne tik daudz mēģināt pašas dejas, kā atrast savu kvadrātiņu! Tik lielā kopībā nekad neesmu dejojis, līdz šim vienlaikus kopā esam dejojuši četri kolektīvi. Vēl jāpiedzīvo sajūta, kad visapkārt būs vesela dejotāju jūra.

Kā nokļuvi dejotājos, ne dziedātājos?

Ja es savā balsī sāktu dziedāt… Dejošana man vienmēr likusies interesanta, bieži sevi esmu pieķēris dungojam tautasdziesmas vai deju ritmus, arī ballītēs patīk lekt polku. Atceros, Rīgā, pat gaidot sabiedrisko transportu, ar zobiem klabināju tautasdziesmas. Man mēģinājumi patīk vairāk nekā koncerti, jo mēģinājumos ir divu stundu ilga intensīva dejošana, bet koncertos divas stundas jāgaida sava kārta.

 Laukos ir sava saimniecība, bet dejošanu nevaru salīdzināt ne ar vienu fizisko nodarbi, tā kā izkustas deju kolektīvā, neizkustas, ne zāli pļaujot, ne zemi rokot. Arī kopīgo enerģiju, kas rodas dejojot, nevar iegūt nekur citur. Var jau būt, ka mani piesaista dainās iekodētā ritmika, tāda pati ir arī tautas dejās. 

Man liekas fantastiska sajūta, ka, piespiežot savu lempīgo ķermeni iekļauties un izdejoties tautas ritmā, pats it kā kļūsti par tautas ornamentu.

Dziesmu un deju svētki ir arī igauņiem un lietuviešiem, bet tikai Latvijā uz koncertiem nepietiek biļešu…

Es minēšu: atšķirībā no igauņiem un lietuviešiem, latviešiem bija nācijas izzušanas draudi, draudi palikt mazākumā savā zemē. Tāpēc arī tagad ir tik spēcīga mūsu ģenētiskā cenšanās turēties pie savām saknēm un to apliecināt, un tā, iespējams, ir lielāka nekā kaimiņiem. Mums pašiem savās acīs jāatkaro savas tautas stāja, taisna mugura. Arī pats neesmu visstaltākais tautu dēls, bet, dejojot ir iemesls iztaisnoties, un, ja pats aizmirsti, tad deju kolektīvs pat piespiež iztaisnoties.

Ieva Ēvalde, kora "Sonore" dziedātāja: "Kopā būšana stiprina."

Ieva Ēvalde: "Pleca sajūta ir viena no dziedošo kolektīvu vērtībām."

Foto: No personiskā arhīva / Latvijas Mediji

"Dziedu, cik vien sevi atceros, esmu piedalījusies daudzos Dziesmu svētkos. Jau trīs gadu vecumā gāju pie mammas, kura dziedāja korī, man ļoti patika klausīties un, atceros, viena no manām pirmajām dziesmām bija Pētera Plakida un Jāņa Petera "Ar dziesmu dzīvībā". Šo dziesmu kori uzskata par diezgan sarežģītu, bet zinu to jau kopš pirmsskolas, tāpat jau tolaik iemācījos "Gaismas pili". 

Šogad svētkus gaidu ar lielu prieku un pacilātību, tie vienmēr bijuši kopā būšanas tautas svētki. Izjust šīs vienotības sajūtas ir arī galvenais iemesls, kāpēc tik daudzi vēlas nākt klausīties, vēlas dziedāt. Tas vienmēr tā bijis, un, atceroties iepriekšējo reizi, ar sajūsmu gaidi nākamo.

Kopā būšana stiprina un tad nav grūti stāvēt garās mēģinājumu stundas, tā ir pavisam cita sajūta nekā ikdienā, 

pacilātība dod enerģiju izturēt, tas noteikti nav par grūtu. Pleca sajūta ir viena no dziedošo kolektīvu vērtībām, zinu, ka koristi viens otru atbalstīs, gluži tāpat viens otru atbalstīs arī dejotāji, pūtēji un kokļu ansambļu dalībnieki."

Vaicāta, vai šī gada svētku repertuārs koristus ir uzrunājis, vai bijis prieks mācīties jaunās dziesmas, Ieva Ēvalde atbild: "Nekad jau nav tā, ka visiem viss patīk, ir dziesmas, kas mīļākas gan pašiem koristiem, gan klausītājiem, lielāko tiesu jau tas sakrīt. Arī starp klausītājiem ir daudz bijušo koristu, kuri paši stāvējuši estrādē. Lielākā daļa dziesmu ir svētku klasika, pārbaudītas vērtības, ko tiešām patīkami izpildīt. Turklāt šogad interesanti ir arī jaundarbi, īpaši "Tīruma" koncertā būs vairākas dziesmas, ko kopkoris dziedās pirmo reizi, turklāt tās nemaz nav iekļautas Noslēguma koncertā, bet patiešām ir lieliskas."

Andis Lēnmanis, piecu deju kolektīvu vadītājs: "Esmu kolektīvu tētis!"

Andis Lēnmanis: "Katram latvietim iekšā ir kāds stiprs dejotāja, dziedātāja vai muzikanta gars, kurš uzdzirksteļo ik pa pieciem gadiem."

Foto: No personiskā arhīva / Latvijas Mediji

Kā iespējams rūpēties par tik daudziem deju kolektīviem?

A. Lēnmanis: Teikšu godīgi, brīžiem jūtos kā vāvere ritenī, bet galā tieku. Katram kolektīvam savs mēģinājumu laiks, mēģinājumu diena un stunda. Finālā esam tur, kur esam, piedalāmies šajos Dziesmu un deju svētkos. Vadu Ādažu novada vidējās paaudzes deju kolektīvu "Arnika", vecākās paaudzes deju kolektīvu "Tacis", Limbažu kultūras nama vidējās paaudzes "Jampadraci", arī senioru deju kolektīvu "Jampadracis" un jauniešu deju kolektīvu "Jampadracis". Tie visi ir kolektīvi, kuri piedalās Deju svētkos, vēl strādāju arī ar bērnu kolektīviem, sākot ar mazākajiem, pirmsskolas, līdz pat desmitajai, divpadsmitajai klasei.

Un visiem vajag tautastērpus un transportu…

Visiem vajag uzmanību, jūtos kā tēvs, esmu kolektīvu tētis! Bet viss ir sakārtots, galā tieku. Braukāju jau ilgus gadus.

Vai dejo arī pats?

Kādreiz dejoju valsts deju ansamblī "Daile", tad man piedāvāja sākt vadīt Limbažu vidējās paaudzes deju kolektīvu, un tā sākās mana vadītāja karjera. Dejot sāku, kad vēl biju pavisam maziņš, vairs neatceros, kāda bija mana pati pirmā deja.

Kā deju kolektīvu vadīšanu izdodas apvienot ar darbu "Latvijas Medijos"?

"Latvijas Medijos" strādāju pa dienu, dejas sākas vakaros, strādāju divdesmit četras stundas dienā septiņas dienas nedēļā. Tagad, svētkos "Arēnā Rīga", Daugavas stadionā un Mežaparkā piedalīšos arī kā laukuma asistents, tas būs vēl viens pienākums.

Kāda sajūta ir tagad, jau tik tuvu svētku laikam?

Ļoti gaidu jauko sajūtu, kad visi atkal satiksimies! Visi esam noilgojušies pēc kopīgas sanākšanas un pēc dejošanas burvības, jo, man liekas, kovids mūs nošķīra vienu no otra, bet tagad atkal būsim kopā, gluži kā stipra masa, molekula. Ne velti deju koncerta nosaukums ir "Mūžīgais dzinējs", jo ejam uz priekšu, darbojamies un dejojam, baudām šo mirkli. Viss būs labi un izdosies.

Es neticu, ka arī dziedātāji, orķestranti un dejotāji ikdienā savā starpā kašķētos līdzīgi kā politiķi. Domāju, ka esam pavisam cita līmeņa cilvēki, mūsos ir kas savādāks, un kultūra stāv augstāk par politiku. Katram latvietim iekšā ir kāds stiprs dejotāja, dziedātāja vai muzikanta gars, kurš uzdzirksteļo ik pa pieciem gadiem.