Pirms 120 gadiem Rīgas policejmeistars izdeva "Obligātus nolikumus par braukšanu automobiļos", kas bija pirmie satiksmes noteikumi Latvijas teritorijā un braukšanas ātrumu pilsētas centrā automašīnām noteica 8 km/h, bet priekšpilsētās 12 km/h, "līdz nava izdoti galīgi nosacījumi par braukšanas tiesībām un kārtību".

Auto īpašniekiem, kādu skaits Rīgā bija niecīgs, šo noteikumu ievērošanu nācās apliecināt ar savu parakstu. Avīzes jau bija sākušas žēloties par "nebēdnīgiem kungiem automobiļos", kas izraisa negadījumus. Arī tos dažus esošos auto uzskatīja par nedrošības faktoru, jo tie biedēja zirgus, kas satrūkstoties lauza ratus un pajūgus, izraisīja sadursmes. Citējot tā laika presi: "Automobiļi ir šādos sadursmes gadījumos aizlaidušies kā vējš, tie nava bijuši vairs sadzenami un tā fūrmaņiem bijis jāatbild par visu." 1903. gada vasarā varasiestādes nopietni ķērās pie lietas sakārtošanas. 21. maijā Vidzemes gubernators M. Paškovs apstiprināja maija sākumā Rīgas domes pieņemtos "Nosacījumus par braukšanu ar automobiļiem". 

Pārvietošanās Rīgas robežās automašīnās, pārvadājot pasažierus un kravas, varēja notikt vien ar Rīgas pilsētas valdes atļauju. 

Atsevišķi uzskaitīja ielas, kur auto satiksme aizliegta. Tās bija Tirgoņu, Kaļķu, Kungu, Šķūņu, Kārļa, Lielā un Mazā Kalēju iela, kam jūnija sākumā pēc Vidzemes gubernatora priekšlikuma pievienoja Lielo Smilšu un Lielo Pils ielu, "kas priekš tam par šaurām". Turklāt ar pilsētas valdes ziņu aizliegumu attiecināja arī uz ugunsdzēsējiem, kam 1903. gadā savu auto Rīgā vēl nebija, bet kādus tuvākā nākotnē plānoja iegādāties. Pilsētā ar 1903. gada jūniju automašīnās drīkstēja pārvadāt kravas, kas nepārsniedza 200 pudu (ap 330 kg), lai nebojātu bruģi. Auto vajadzēja būt tikai gumijas riepām, "pietaisei, kas atņem svešām personām iespēju laist automobili gaitā" un "pneimatiskai bumbiņai biedināšanas signālu došanai", bremzēm, vairākām laternām un pilsētas izdotai atļaujas numura zīmei. Automobili Rīgā drīkstēja vadīt "personas ne jaunākas par 18 gadiem un kuras neslimo ar kādiem organiskiem trūkumiem, kas traucē automobiļu vadīšanu, kā piemēram tuvredzība, kurlums utt.". Auto pārvietošanās notika pa ielas labo pusi "vienā rindā ar ekipāžām".

Kurzemes Vārds. 1923. gada 26. aprīlī

Priekule. Pavasars. Jau labu laiku pastāv jaukas un saulainas dienas. Strauti burbuļo, upes čalo. Cīrulis nirst mirdzošajā zilgmē nemitīgi risinādams savu dziesmu pērļu virkni. Un gāju putni nes pavasara sveicienus... Tikai māmuļa zeme nesteidz mosties no ziemas stinguma. Vēl vienmēr zeme ik rītus sasaluse, ūdeņi pārklājušies ar ledus kārtu. Zemkopji ne velti sāk bažīties par ziemas sējumiem. Sniegam nokūstot, rudzu zelmenis izskatījās spirgti zaļš, tagad tas kļuvis jau pelēki brūns. Tāpat no stiprajām nakts salnām cieš āboliņa lauki. Ja laiks vēl ilgāk pastāvēs sauss un auksts, ziemas sējas stipri cietīs. Tāpat drīz vien kļūs sajūtams lopbarības trūkums. Un zemkopim rūpju gana.