1934. gada 24. janvārī. Pirms 90 gadiem Jelgavā valdīja satraukums par daudzajiem saslimšanas gadījumiem ar vēdertīfu, ar ko parasti inficējas, lietojot neattīrītu ūdeni, ar pārtiku vai nemazgāto roku dēļ.

Reklāma

Līdz mēneša beigām slimnīcās ievietoto saslimušo skaits sasniedza 26. To, kuri ārstējās mājās, bija vismaz divas reizes vairāk. Tik masveidīga sasirgšana miera apstākļos 30. gadu Latvijā jau bija kļuvusi par retumu. Turklāt sākumā domāja, ka saslimšanām gadījuma raksturs, bet drīz kļuva skaidrs, ka darīšana ar epidēmiju. Valdīja pārliecība, ka slimība nāk no pilsētas ūdensvada, jo no Ziemassvētkiem līdz 1934. gada 3. janvārim ūdenim no agrāk izurbtajām pāris artēziskajām akām piejauca ūdeni no Svētes upes – tā parasti rīkojās, kad ūdens sistēmā sāka apsīkt. "Jelgavas pilsētas slimnīcas direktors Dr. K. Bušs noteikti saka, ka tīfs cēlies vienīgi no pilsētas ūdens. 

Pagājušā gada Ziemassvētkos remonta dēļ pilsētas ūdensvadā ielaists neliels daudzums Svētes ūdens. No šī laika taisni mēnesis – tas ir tik ilgs laiks, kādā vēdertīfs parasti parādās. Daudzi slimo smagā formā," 

šajā dienā vēstīja "Jaunākās Ziņas". Tiesa, Tautas labklājības ministrijas Veselības departamenta direktors Augusts Pētersons uzskatīja, ka vainojams inficēts un nevārīts piens, jo Latvijā vēdertīfa saslimšana visbiežāk ceļoties no tā. Tikmēr pašā Jelgavā daudzi dusmojās uz pilsētas sanitāro pārvaldi un neapzinīgiem pilsoņiem, "kuriem mājās guļ tīfa slimnieki, bet kas netraucēti staigā pa pilsētu un iestādēm, izvazādami sērgu: tā kāds mūzikas skolotājs, kuram mājā slims bērns, pasniedz stundas skolotāju institūtā un vietējā ģimnāzijā, bet viņa citi bērni apmeklē skolu. Rūpnieks un Jelgavas–Rīgas autobusu līnijas turētājs R., kuram mājā smagi slima meita, katru dienu ierodas darbā autobusu stāvvietā un savā rūpniecībā", dažas dienas vēlāk dusmojās sociāldemokrātu "Zemgales Darbs". Epidēmijas pozitīvais iznākums bija tāds, ka martā pilsēta nolēma ņemt kredītu, lai pabeigtu jauno ūdensvadu un ūdens ņemšanas vietu Ruļļu kalnos. Šīs artēziskās akas izmanto joprojām.

Latvijas Sargs, 1924. gada 24. janvārī

Tenisons un Rasputins. Nejauši iekūlos vietā, kur Budas priesteris Tenisons runāja par pareizticību, judaismu un Rasputinu. Patiesībā notika atkal jaunas ticības silta ieteikšana, pastāvošo Lutera un katoļticības pienācīga "apgaismošana", it kā tās visas no žīdiem izgudrotas. 

Tikpat labi "priesteris" prata publiku smīdināt ar bravūrīgām anekdotēm par jau minētām kristīgām ticībām un viņu dievkalpošanas veidiem, zināms, sevi izceldams varoņlomā. 

Bet runājot par bēdīgi skandalozo Rasputinu, "priesteris" to apgaismoja no vislabākās, no visideālākās puses un dēvēdams to par savu labu paziņu, nespēja vien beigt tam slavas dziesmas dziedāt. Mūsu jau tā lielais sektu un ticību mutulis plešas plašumā, ko vajadzētu reiz beigt ar šādu "priesteru" runu noliegšanu. Lai gan T. nav nopietni ņemams, tomēr mazāk attīstītiem ļaudīm, no kuriem arī pa lielākai daļai rekrutējas klausītāji, var viegli sagrozīt galvas ar veikli uzbūvētām runām. Tas būtu lielākais ļaunums, bet ir vēl otrs, ka šāds priesteris, nekā nesēdams, tomēr pļauj dažus labus tūkstošus par vakaru uz ticīgo rēķina.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.