1873. gada 2. augustā. Pirms 150 gadiem Sanfrancisko, ASV tika izmēģināts pasaulē pirmais pilsētas ielu trošu tramvajs, angliski dēvēts par "keiblkāru" ("cable car"). Mēnesi vēlāk neparasto sabiedriskā transporta līdzekli nodeva publiskai lietošanai un mūsdienās viena no šā tramvaja līnijām joprojām darbojas kā tūrisma atrakcija un viens no pilsētas simboliem.

Reklāma

Ideja, ka transporta līdzekli varētu kustināt ielas klājumā iebūvēta, ar tvaika dzinēju darbināma metāla trošu un pārvades skriemeļu sistēma, vispirms 19. gadsimta 40. gados parādījās Anglijā, tad pārceļoja uz ASV, kur 1868. gadā to kā vilciena aizstājēju izmēģināja Ņujorkā. Taču trošu vilciena mūžs nekur nebija ilgs gan konstrukciju nepilnību dēļ, gan dēļ neizturīgajām tauvām, tāpēc allaž galu galā tos aizstāja ar izdevīgākām tvaika lokomotīvēm. Sanfrancisko īstenotais trošu tramvaja projekts izrādījās veiksmes stāsts. Pēc tā parauga veidotas sistēmas 19. gadsimta 80. gados izbūvēja ne vien daudzās ASV pilsētās, bet tāpat Danīdinā, Jaunzēlandē un Melburnā, Austrālijā, kur pēdējā izveidoja pat 15 tramvaja līniju sistēmu 103 km kopgarumā. Trošu tramvaji parasti aizstāja zirgu vai mūļu vilktos tramvaju vagonus un bieži tika ieviesti pilsētās ar paugurainu reljefu, jo pilsoņi vairs nevēlējās nolūkoties, kā dzīvnieki mokās, velkot vagonus kalnā. 

Trošu tramvaja gadījumā vadītājam ar sviras palīdzību bija tikai jāpieslēdz vagons trosei, kas kustējās aptuveni ar ātrumu 15 km/h, un jāļauj, lai tā aizvada vagonu līdz pieturai, kur notika atvienošanās un nobremzēšana, lai pēc tam atkal pieslēgtos. 

Turklāt sistēmu veidoja tā, lai vagoni, kas brauca lejup, ar savu smaguma spēku arī palīdzētu dzīt trošu tīklu. Eiropa "keiblkāru" etapu pilsētu sabiedriskā transporta evolūcijā praktiski izlaida ar dažiem izņēmumiem Anglijā, Portugālē un Francijā, jo trošu tramvajam vajadzēja garas, taisnas ielas, kamēr Eiropas senajās lielpilsētās tās bija līkumainas. ASV no tiem plaši sāka atteikties 30. gados par labu elektriskajam tramvajam. Kā jau minēts, mūsdienās vienīgā ielu trošu tramvaju līnija saglabājusies Sanfrancisko.

Latvija, 1923. gada 2. augustā

Prauliena. Inspektora kunga cepure. Kopiespaids no 8. jūlija skolas jubilejas bija ļoti labs. Visur retu svētku tērps un sajūta. Tikai tautskolu inspektors Osīša kungs bija uzlicis sev galvā krievu laiku inspektora cepuri ar samta loku un baltu virsu. Svaigais caurumiņš lokā it kā ilgoties ilgojās pēc ērgļa kokardes. 

Šo parādību bija ievērojuši nacionālie studenti un pieprasījuši apriņķa priekšnieka palīgam, lai minētam kungam krievu cepuri noņem, jo tā ienes nepatīkamu iespaidu svētku sajūtā. 

Viņi arī aizrādīja uz ministra rīkojumu par formas nēsāšanu. Lieta nobeidzās pie ministra kunga, kurš apmierināja uztrauktos prātus un solījās dot atgriezīgu papildrīkojumu. Bet praulenieši sprieda: "Ja jau mūsu svētku paviljons vien maksāja ap 150 000 rubļu, tad ja vien būtu paredzējuši, ka 7. algu kategorija inspektora kungam nenodrošina jaunlaiku cepuri, mēs to būtu nopirkuši un uzdāvinājuši."

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.