14 °C
Ikviens dzirdējis atziņu: “Stress ir gadsimta slimība.” Un līdz ar to gluži dabiskā kārtā apziņā nostiprinājies krietni vien negatīvs šīs parādības veidols – ja jau stress ir slimība, tad kas gan tur var būt labs? To vienkārši vajag ārstēt, nevis to apcerēt. Taču mūsdienās jau vairs ne gluži visi speciālisti piekrīt atziņai, ka saistībā ar stresu pielietojamas tikai drūmas un nepatīkamas noskaņas.
I
Austroungārijas impērijā dzimušais un lielāko daļu darba mūža Kanādā nostrādājušais endokrinologs Hanss Selje (1907–1982) stresa jēdzienu izvērsa plašāk. Viņš uzskatīja, ka ikviens organisms, savā dzīves ceļā sastopoties ar dažādām problēmām, izjūt fizioloģisku stresu. Un tāda reakcija ir visnotaļ dabiska, turklāt pat ļoti nepieciešama. Selje uzskatīja, ka stress palīdz organismam izdzīvot smagās situācijās. Šeit viss atkarīgs no tā, kādus stresorus jeb reakciju uz grūtībām organisms izvēlēsies: aktīvo jeb tātad cīņu un problēmu pārvarēšanu (“lauvas stress”) vai pasīvo jeb bēgšanu prom no grūtībām un samierināšanos ar tām (“trusīša stress”).
Par stresoriem var kalpot gan fiziskie, gan psiholoģiskie, kā arī reālie, varbūtējie un arī tikai iedomātie kairinājumi. Diemžēl cilvēkam atšķirībā no dzīvnieka ne gluži vienmēr ir iespēja uz stresu reaģēt ar bēgšanu vai jebkādu adekvātu agresiju, tāpēc
stresa negatīvā puse izpaužas tā, ka tas, ilgstoši pārdzīvots “no iekšienes”, noved līdz hroniskai slimībai.
Selje rakstījis: “Stress ir nevis tas, kas ar jums noticis, bet gan tas, kā jūs to uztverat.” Proti, katrs cilvēks dažādi reaģē uz vienu un to pašu stresoru. Ja cilvēks ir fiziski vesels un psiholoģiski noturīgs, ja viņa organismam piemīt labas adaptēšanās spējas, viņš vispār var pat nepamanīt vieglas vai pat vidēji spēcīgas izpausmes stresoru. Bet, ja stresors tomēr ir pietiekami spēcīgs, organisms, nemaz neprasot atļauju smadzenēm, automātiski iedarbina stresa fizioloģiskās un psiholoģiskās reakcijas.
Vispirms sāk darboties Seljes noteiktā pirmā stresa fāze: organisms mobilizē noteiktas aizsardzības sistēmas un sāk darboties lielākā sasprindzinājumā, taču vienlaikus vēl neķeroties klāt dziļākām rezervēm un neveicot strukturālas pārbūves. Biežāks kļūst sirdsdarbības ritms. Viegli palielinās aknas, liesa un dažu citu iekšējo orgānu izmērs. Paaugstinās asins recēšana un pazeminās hlora jonu saturs asinīs, savukārt ceļas slāpekļa, fosfātu un kālija līmenis. Tiem cilvēkiem, kuri uz stresu reaģē “kā lauva”, pirmās fāzes noslēgumā palielinās darba un koncentrēšanās spējas un pats grūtību pārvarēšanas process pārsvarā iemanto pat pozitīvu emocionālo iekrāsu.
Pirmajai fāzei seko otrā fāze – stabilizācija. Mēreni iesprindzis, organisms pats savu adaptācijas resursu patēriņu sāk uzlūkot kā normu. Un, ja jau tā kļuvusi par normu, vairs nav iemesla satraukties... Un šajā momentā organismam jau vairs nav taisnības, jo tā rīcībā esošās rezerves nav bezgalīgas. Ja stresora iedarbība turpinās, enerģētiskās un psihofizioloģiskās rezerves sāk izsīkt, kā rezultātā organismam nākas izšķirties par ārkārtas pasākumiem, proti, uzsākt strukturālo pārbūvi. Jeb, tēlaini izsakoties, lai iespētu arī turpmāk pretoties stresoram – vienalga: reālam vai iztēlotam –, organismam, kurš cīņā ar stresoru iztērējis visas savas “stratēģiskās rezerves”, turpmāk nākas upurēt visu citu nepieciešamo. Un tā rezultātā neizbēgamas sekas ir hroniskas slimības un Seljes noformulētā trešā fāze – organisma vispārēja novājināšanās.
Jau Selje savulaik bija izpētījis un izanalizējis apjomīgu medicīnisko datu krājumu, savukārt viņa sekotāju tikpat rūpīgais pienesums šajā virzienā deva iespēju izveidot pietiekami pilnvērtīgu sarakstu ar tām hroniskajām slimībām, kādas mēdz rasties ilgstoša stresa rezultātā, t. i., otrās fāzes beigās un trešās sākumā.
II
Vispirms tās ir hipertoniskās un čūlas slimības. Tāpat arī asinsvadu patoloģijas, turklāt dažādās to galējību izpausmēs – aritmija, stenokardija, infarkts, insults. Niknums un dusmas kopā ar vissliktāko, kas tādos gadījumos vispār var notikt, proti, to apspiešanu, ne tikai sekmē skābes daudzuma palielināšanos kuņģī, bet arī izraisa reimatisko artrītu, psoriāzi, hipertoniju un migrēnu. Ne ar ko īpašu labākas nav arī sirdēstu raisītas skumjas, vispār ilgstoša bēdāšanās saistībā ar kaut kā zaudēšanu vai apzinātu kaut kā iegūšanas neiespējamību. Tieši tāpēc mediķi bieži mēdz teikt, ka kuņģa čūla rodas ne tik daudz no tā, ko cilvēks ēd, bet gan no tā, kas “apēd” viņu pašu.
Tas, vai stresa situācijas, no kurām nav pasargāts pilnīgi neviens cilvēks, patiešām novedīs līdz nopietnai saslimšanai un atsevišķos gadījumos pat līdz nāvei, vienmēr būs atkarīgs no katra cilvēka psiholoģiskās stājas, no viņa kopējās dzīves pozīcijas. Faktiski varot apgalvot tā: no tā, vai viņš spēj vadīt savas negatīvās emocijas vai arī neglābjami nokļūst to jūgā.
Var piebilst, ka savos pētījumos Selje balstījās galvenokārt savulaik ievērojamā krievu un padomju neiropatologa Mihaila Astvacaturova (1877–1936) pētījumos un tajos gūtajos secinājumos. Un Astvacaturovs bija tieši norādījis uz to, ka cilvēka sirdi visvairāk bojājot bailes, aknas – niknums un ienaids, kuņģi – apātija un nomāktība, savukārt nepārejošas trauksmes stāvoklis var novest līdz periodiskai vemšanai.
Mūsdienās konstatēta tieša hronisko slimību saikne ar dažādām cilvēka personības īpatnībām, piemēram, pašvērtējuma un pretenciozitātes līmenis. Ja cilvēkam piemīt nosliece sabiedrībā ieņemt vietu, kas neatbilst viņa reālajām spējām, jeb tātad viņam ir paaugstināts pretenciozitātes līmenis, viņš lielā mērā ir pakļauts riskam saslimt ar sirds asinsvadu slimībām. Neiecietība pret citu cilvēku trūkumiem un ļaunatminība savukārt noved pie hroniskas hipertonijas. Bet paaugstināta trauksmainība, aizdomīgums, pārliecības pašam par sevi trūkums, pārspīlēta pienākuma apziņa un hipertrofēts atbildīgums, proti, tas, kas raksturīgs cilvēkiem ar pazeminātu pašvērtības apziņu, noved jau pie veselas buķetes ar čūlām saistītu problēmu. Savukārt tajos gadījumos, kad cilvēkam nākas ciest no netaisnīguma, pārliekām psiholoģiskajām slodzēm darbā vai mājās (taču viņš izvēlas neko nemainīt, atstājot visu, kā ir), var attīstīties bronhiālā astma vai cukura diabēts.
Visdrīzāk, secinājums šeit ir gluži skaidrs: lai stress neizietu ārpus pirmās fāzes ietvariem, lai nepārvērstos, kā to nodefinējis Selje, “distresā” un tādējādi neradītu organismam neatgriezenisku kaitējumu, jārīkojas ļoti vienkārši – jāiemācās... saudzēt nervus. Vai tas ir tik vienkārši un iespējami? Iespējami – jā, bet vai arī vienkārši? Tiesa, esot vēl arī citi pieejamie paņēmieni.
Piemēram, varot pacensties savu dzīvi iekārtot tā, lai nāktos iespējami retāk piedzīvot stresu. Katrā ziņā ir labi zināms, ka tas visbiežāk rodas vai nu ģimenes, vai profesionālajā cilvēka darbības sfērā. Saistībā ar ģimenes dzīvi tas, protams, ir ārkārtīgi sarežģīts un neviennozīmīgs jautājums. Savukārt izvēlēties sev tādu profesiju, kas noturētu maksimāli tālu no jebkāda veida stresa un vispār kādiem satraukumiem – tas principā jau ir reālāks variants. Turklāt faktiski tas iespējams tikai tad, ja cilvēks ir pārliecināts par to, ka viņam kādā brīdī nekļūs bezgala garlaicīgi. Jo garlaicība, dzīves ritējuma monotonums – tie ir procesi, kas arī jau paši par sevi spēj atraisīt negatīvas emocijas...
Stresu izraisošo profesiju klasifikācija
Patlaban spēkā esošā vispilnvērtīgākā klasifikācija par tām profesijām, kas spēj izraisīt stresu, izveidota jau pagājušā gadsimta pašās beigās, un to izstrādājuši britu mediķi un psihologi no Mančestras universitātes. Izmantota 10 ballu skala.
- Un šeit līderos (vairāk par 9 ballēm) ir šādas profesijas: aviodispečeri, ogļrači un sapieri (arī (at)mīnētāji).
- Tālāk seko policisti, ķirurgi un ugunsdzēsēji (7–8 balles). Mazliet zemāk atrodas piloti, žurnālisti un sabiedriskā transporta vadītāji
- (5–6 balles). Praktiski visas pārējās profesijas ierindojas kategorijā “vidēja stresa bīstamība”
- (2–5 balles). Bet sarakstu noslēdz arhivāra, bibliotekāra un muzeja darbinieka profesija (1–2 balles).
Piebilsts, ka dažādās valstīs šie rādītāji var atšķirties, taču kopumā ne izšķiroši kardināli.
