Plazmas dzīvība — zinātniskās fantastikas tēma

Tā dēvētā plazmas dzīvība faktiski uzskatīta par hipotētisku dzīvības formu, kas balstīta pieņēmumā par tikpat hipotētisko “matērijas ceturto stāvokli” jeb plazmu. Katrā ziņā šādas bezmiesīgas dzīvības formas iespējamība pamatā ir izplatīta zinātniskās fantastikas tēma.

Tomēr 2003. gadā fiziķiem izdevās izveidot tādus plazmas sabiezējumus, kas spēj augt, pašatražoties un pat savstarpēji sazināties, kas attiecīgi atbilst vairākumam bioloģiskajām šūnām izvirzāmo prasību. Saistībā ar to, ka to sastāvā nav ģenētiskā materiāla, tās lāgā nevar nodēvēt par dzīvām, taču pētnieki pauduši uzskatu, ka šīs savdabīgās sfēras ir spējīgas piedāvāt radikāli jaunu skaidrojumu tam, kā vispār radusies dzīvība.

Lielākā daļa biologu uzskata, ka dzīvas šūnas radušās sarežģītā un ilgstošā ķīmisko vielu evolūcijas procesā, kas ilga vairākus miljonus gadu, sākot ar parastām molekulām aminoskābēs un primitīvām olbaltumvielām līdz organizētu struktūru izveidei. Taču, ja rumāņu pētniekam Mirčam Sandulovičam un viņa kolēģiem no Kuzas universitātes ir taisnība, tad šo teoriju, visdrīzāk, nāksies būtiski pārskatīt. Šie ļaudis tagad nākuši klajā ar apgalvojumu, ka šūnām piemītošā pašorganizācija patiesībā varot īstenoties burtiski dažu mikrosekunžu laikā...

Rumāņu pētnieki izpētīja apkārtējās vides apstākļus, kas varētu būt līdzīgi tiem, kādi uz Zemes bija vēl pirms dzīvības rašanās, proti, kad planētu ieskāva elektriskās vētras, kas atmosfērā izraisīja plazmas veidošanos. Viņi ievietoja divus elektrodus kamerā, kurā bija zemas temperatūras argona plazma. Runa ir par gāzi, kurā atsevišķi atomi ir sašķelti elektronos un lādēti joni. Tad pētnieki novadīja uz elektrodiem augstu spriegumu, kā rezultātā radās enerģijas loks, kas līdzīgi miniatūram zibens spērienam izlidoja starp tiem.

Sandulovičs paudis, ka šī elektriskā dzirkstele izraisīja augstu jonu un elektronu koncentrāciju pozitīvi lādētajā elektrodā un tie spontāni izveidoja sfēras. Katrai sfērai bija robeža, ko veidoja divi slāņi – iekšējais negatīvi lādēto elektronu slānis un ārējais pozitīvi lādēto jonu slānis, bet robežas iekšienē atradās gāzes atomu veidotais iekšējais kodols. Enerģijas daudzums sākotnējā dzirkstelē noteica to izmēru un mūža ilgumu. Un Sandulovičam esot izdevies izaudzēt sfēras no dažiem mikrometriem līdz trim centimetriem diametrā. Skaidri noteiktais robežas slānis, kas iegrožo un nodala objektu no apkārtējās vides, ir viens no četriem pamata kritērijiem, kurus parasti izmanto dzīvo šūnu noteikšanai.

Sandulovičs tad izlēma noskaidrot, vai šīs šūnas atbilst arī citiem kritērijiem, proti: replikācijas spējai, informācijas noraidīšanai, metabolismam un augšanai. Un viņš konstatēja, ka sfēras patiešām var replicēties, sadaloties divās daļās. Piemērotos apstākļos tās arī palielina savus izmērus, aprijot argona atomus un sadalot tos jonos un elektronos nolūkā papildināt savus pierobežas slāņus. Un, visbeidzot, šie veidojumi varēja arī noraidīt informāciju, izstarojot elektromagnētisko enerģiju, piespiežot citu sfēru iekšienē esošos atomus vibrēt noteiktā frekvencē.

Sfēras, protams, nav vienīgās pašregulējošās sistēmas, kas atbilst visām iepriekš minētajām prasībām. Taču tās ir pirmās gāzveidīgās “šūnas”. Un Sandulovičs pat paudis uzskatu, ka tās varēja būt vispār pirmās šūnas uz Zemes, kas radušās elektriskajās vētrās, un, viņaprāt, tādu sfēru uzrašanās varētu būt uzskatāma par bioķīmiskās evolūcijas priekšvēstnesi.

Piebilsts, ka šo pētījumu rezultāti paver visnotaļ intriģējošu iespēju apgalvojumam, ka Visumā dzīvības pastāvēšanai varētu būt ievērojami plašākas izpausmes, nekā pagaidām pieņemts uzskatīt. Ja dzīvība plazmā var rasties dabiskā ceļā, tad tās meklēšanas vietas varētu būt zvaigžņu iekšējie slāņi, planētu magnetosfēras, dažādi īpaši augstu temperatūru apgabali un tostarp pat lodveida zibeņi.