15 °C
Trīs rīti Liepājā. Ja priekšā nedaudz garākas brīvdienas, kurās var pieķert klāt piektdienu, tad viena no dienām pilnā garumā ieplānojas copei. Un pilnībā atkrīt jautājums, kur lai dodas, ja esi Liepājā. Lielisks piedzīvojums oktobra nogalei.
Pēc iepriekšējā piedzīvojuma bija pilnīgi skaidrs, ka visu dienu nodošos asarim Tirdzniecības kanālā. Viss jau būtu labi, ja ceturtdienas vakarā neatnāktu izlūkošanas uzdevums no kolēģiem, kuri arī būtu gatavi atbraukt pacopēt, bet jābūt skaidrībai, ka zivis ir un nebūs “abloms”. Ja Māris Cīlītis ir gatavs atbraukt no Ventspils, tad ir jāizdara viss, lai nebūtu rūgtas pieredzes pilns brauciens. Viena iespēja ir konsultācija ar vietējiem – asaris ir. Dubults neplīst, tāpēc tiek uzlikts agrais rīta modinātājs, lai jau piektdienas rītā varētu uz dažām stundām izrauties patestēt ūdeņus.
Piektdiena
Miegs caurs, beidzot atskan modinātājs un esmu gatavs. Esmu mācījies no kļūdām un pie ūdeņiem esmu vēl tumsā, jo iepriekšējā reizē startu nogulējām. Pie kanāla jau pirms manis darbojas onkuļi ar pludiņiem, kuriem interesē baltā zivs. Un viņu sarodas arvien vairāk un vairāk. Man liels prieks, ka ļaudis izvēlas veselīgus āra izklaides veidus, īpaši ja tā ir cope.
Kamēr darbojos pustumsā, nemaz nemanu, ka kolēģu jau tik daudz, ka nemaz netiec vietās, kur gribas ķert, – jāķer tur, kur var iespraukties.
Es aktīvi pārvietojos, jo sākuma punktā nekā nebija, bet atrodu mikrovietu, kur trīs metienos seko trīs copes, divas realizēju. Viens standarta ēdamais izmērs, bet otrs – nedaudz druknāks. Nu kā lai neesmu nedaudz ļauns?
Paralēli copei rokā turu telefonu un bildēju zivis, skatus, un dalos draugu čatā. Piektdienas rītā tas ir liels ļaunums. Bet ko lai dara, ja ir uzdevums sakūdīt kompāniju uz kopīgu sestdienas copi? Un tas arī izdodas, jo viss rezultējas ar turpinājumu sestdienā.
Par piektdienu var teikt, ka asaris bija meklējams, ja izdevās atrast pulcēšanās lokāciju, tad katrā metienā sekoja pa copei. Un vēl jāpiebilst, ka asaris aktivizējas līdz ar gaismu, tumsā – klusums. Visas zivis uz dropšota tehniku, kura man kļuvusi par TOP metodi asarim, atvadu pat neuzsēju, jo man tā ir par lēnu. Redzēju, ka blakus kolēģi darbojas arī ar mikrodžigu, bet biežāk bija problēmas ar ķērājiem.
Sestdiena
Sarunājam ar Māri, ka jāsāk vēl drusku agrāk. Kāpēc? Zandarts! Lai arī pašam nav sanācis, tomēr nereti lomos trāpās arī šis plēsējs. Ierodos pirmais. Vakars noslēdzas ar rupjāka dropšota kāta sagatavošanu. Un pārliecinos par modinātāju! Caurs miegs, un jau pirms modinātāja esmu apģērbies. Laiks gan draņķīgs – lietu nesolīja, taču līst. Vēju solīja, bet rīta agrumā tas vēl ir ciešams.
Ierodos pirmais, neviena vēl nav, bet, kamēr sagatavojos pirmajam metienam, tikmēr atkal balto zivju tīkotāji jau uzstādas. Forši! Kamēr gaidu Māri, darbojos ar zandarta uzparikti. Daži metieni, mainu mānekli. Nomainu krāsu, nomainu izmēru. Un vienā no metieniem rokā “atskan” pazīstamais, nekādi nepārprotamais elektriskais zandarta blieziens. Ir! Iekšējais prieks, ka beidzot varēšu parādīt džekiem, ka te mīt laba izmēra žanis! Dažu sekunžu prieks, un nost ir! Iekšēji pārskaitu lamuvārdu leksiku, bet ātri nomierinos, jo ir tikai sākums un jāturpina iesāktais.
