16 °C
Moskvinas vecticībnieku lūgšanu nams netālu no Preiļiem ir draudzes garīdznieka Ivana Larionova pārraudzībā – viņš te dzīvo kopš 2006. gada un rūpējas ne tikai par savu garīgo bērnu dvēselēm, bet arī par ēku un vecticības fenomena izskaidrošanu.
Dievnamus, par kuriem stāstīsim un kur patlaban, pateicoties Nākotnes atbalsta fondam, atjauno sakrālās vērtības, vieno fakts, ka tie ir darbojušies bez pārtraukuma un, pateicoties sakrālās dzīves nepārtrauktībai, ir labi uzturēti, kopti un godāti.
Finansējums paredzēts Lašu baznīcas altārgleznas restaurācijai, Grīvas katoļu baznīcas svētbildes/ikonas tīrīšanai, konservēšanai un restaurācijai, Moskvinas vecticībnieku lūgšanu nama logu restaurācijai un Drustu baznīcas ērģeļu atjaunošanai.
Peldot pa laicīgo dzīvi
3000 eiro koka logu restaurācijai
"Esam svētceļnieku maršrutā Rīga–Aglona. Daudzi te iet un nāk. Gribas, lai viņiem ir soliņš, kur apsēsties, kur par sevi un mūžību padomāt. Lai ir tā, ka – roku izstiepsi un Dievs ir blakus, svecīti varēsi nolikt. Palūgties. Paslavēt. Sevi dvēseliski stiprināt. Atslēdzu un rādu," tiekoties stāsta viesmīlīgais Moskvinas saimnieks, kura dievnamā par Nākotnes atbalsta fonda līdzekļiem tiek restaurēti logi – lai vējš nepūš cauri un vienmēr iespīd patiesā gaisma.
Pēc viņa iniciatīvas lūgšanu nama priekšā 2009. gada uzstādīts simbolisks piemineklis. Te, lielceļa malā, pie dievnama bieži apstājas garāmbraucēji, tāpēc gribējies nezinātājus apgaismot.
"2009. gadā tika atzīmēti 280 gadi, kopš te ieradušies pirmie Krievijas impērijā vajātie vecticībnieki. Biju pārcēlies no Rīgas, enerģisks un spēka pilns, izdomāju, ka vajag pieminekli. Citur nav. Tikai pie paša pirmā mūsu lūgšanu nama Liginišķos ir piemiņas krusts.
Laiva kristietībā simbolizē cilvēka peldējumu pa laicīgo dzīvi. Tāpēc te ir īsta laiva, lai ir nepārprotami.
Peldam, peldam, šūpojamies dzīves vētrās... Cenšamies pagriezt stūri pa labi vai pa kreisi… Domājam – tajā krastā viss būs labi, bet nekā. Griežam stūri uz otru krastu, cerot tur labāku "doļu" atrast, bet nekā. Dzīvē ir tā, ka daudz no paša cilvēka atkarīgs. Deviņdesmit deviņi procenti. Bet tas viens zelta procents, vissvarīgākais, pieder Jēzum Kristum."
Vecticībniekiem ir apbrīnojama spēja nesteigties, radīt mieru, darīt visu lēni un pamatīgi. Tāpēc nesteidzos arī es, jo citādi šajos lūgšanu namos caurskriet nav vērts.
Moskvinai ir palaimējies, ka lūgšanu nams atrodas ceļa malā un laikus ir pieslēgts signalizācijai, tāpēc ir viens no retajiem, kas nav apzagts. Tāpat, atrodoties laukos, tas ir pilsētas dievnama izmērā un ir celts netipiskā laikā. T
ā kā vecticībnieki Krievijas impērijā bija vajāti, tad viņu lūgšanu namiem ilgstoši nebija atļautas ārējas atpazīšanas zīmes. Šīs pulcēšanās vietas atgādināja parastas mājas vai šķūņus. Bet, tāpat kā Rīgā ir pasaulē lielākais (un skaistākais!) Pomoras vecticībnieku lūgšanu nams pasaulē (Grebenščikova), tāpat Moskvinā dievnams tapis pirms cara izdotā reliģiskās iecietības manifesta 1905. gadā. Vecticībnieki bija ne tikai spītīgi un pārliecināti lūdzēji, bet arī ļoti strādīgi, uzņēmīgi un līdz ar to turīgi ļaudis, tāpēc arī reizēm notika it kā neiespējamais. Arī Moskvinas pamata celtne bijusi no 19. gadsimta sākuma, bet 1883. gadā apstiprināts paplašināšanas plāns. Dievnamu vajadzēja lielu, jo līdz Pirmajam pasaules karam apkārt bijušas 50 vecticībnieku mājas un pie ikgadējās grēksūdzes nāca 3500 cilvēku.
"Pirmie te bija pārbēdzēji no Maskavas, tāpēc arī nosaukums Moskvino. Vēl no Pleskavas, Novgorodas… Nekad dievnams nav bijis slēgts. Tagad man ir labi ja 150 cilvēki, bet ar tiem arī lepojamies. Man bija jāizšķiras – lūgties pēc lauku vai pilsētas kārtas. Līdz Preiļiem ir piecas minūtes. Laukos lūdzas naktī vai 9.00, jo citādi nav iespējams tikt galā ar lopiem. Pilsētā 7.00. Paliku pie pilsētas laika, jo maz jau aktīvu saimniecību, cilvēki gados…"
Ivans tomēr neļaujas būt pesimists. Pašam stipra ģimene un pieci bērni, gan jaunie nepazudīs. Viņš ar labvēlību domā par ceļiniekiem un ir gatavs tiem atvērt durvis.
