9 °C
No 47 Latvijas vēsturiskajiem centriem, kas atzīti par pilsētbūvniecības pieminekļiem, UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā uzņemti divi – 1997. gadā Rīgas vēsturiskais centrs un šogad arī Kuldīgas vecpilsēta.
Kā nelielai Kurzemes pilsētai ar aptuveni desmit tūkstošiem iedzīvotāju izdevās nostāties līdzās ne tikai mūsu galvaspilsētai, bet arī tik senām vēstures liecībām kā Ēģiptes piramīdas un Senais Ķīnas mūris, kas atrodas izredzēto listē kopā ar teju 1200 dalībniekiem?
Skaidro Kuldīgas arhitekti – Aldis Orniņš, kurš pilsētas arhitekta amatā strādāja no 1978. līdz 2004. gadam, un viņa sekotāja no 2005. gada, tagadējā Būvvaldes vadītāja Jana Jākobsone.
Pat sapņos nerādījās
Kad Aldis Orniņš kļuva par Kuldīgas pilsētas arhitektu, viņam pat sapņos nevarēja rādīties, ka pēc 45 gadiem vecpilsēta tiks atzīta par pasaules līmeņa vērtību. Amatā nonācis pēc norīkojuma jeb t. s. sadales, pabeidzot studijas Rīgas Politehniskajā institūtā, jo Kuldīga bija vienīgā vieta, kas darba vietu piedā- vāja arī viņa dzīvesbiedrei arhitektei Anitai. Abi nākuši no mazpilsētas – A. Orniņš no Talsiem, dzīvesbiedre – no Aizkraukles, tāpēc Kuldīga nebiedēja.
Sapnis par UNESCO pirmo reizi parādījies kora "Rāte" braucienā uz Dāniju, kad aiz gara laika sākuši spriest par pilsētas nākotni. Koristu vidū bijis arī Edgars Zalāns, kas vēlāk kļuva par domes priekšsēdētāju. "Nedaudz pačalojām, ka nebūtu slikti, taču ar utopijas pieskaņu. Edgars atceras, ka gadu agrāk par šo tematu ar viņu jau runājusi ASV arhitekte, kas bija ieradusies misijā Latvijā. Tas bija 90. gadu sākums."
"Galveno lomu nospēlēja aizsargājamās zonas," spriež A. Orniņš. Kopš 1969. gadā vecpilsētai bija noteiktas aizsargājamās zonas (tādas bija arī Rīgas un Cēsu vecpilsētai. – I. P.), tiesa, padomju okupācijas laikā tās nespēja nosargāt mājas no nojaukšanas.
"Tolaik necimperlējās ar atdzīvināšanu un reanimēšanu, jo valdīja uzskats, ka veca, mūžu nokalpojusi ēka, īpaši, ja ir avārijas stāvoklī, jānojauc. Neko daudz tur nevarēju izdarīt, jo visos līmeņos tās uzskatīja par slogu un pretargumentos neieklausījās. Tika likvidētas vairākas, viena no tām bija divstāvu saimniecības ēka Liepājas ielā 20, kuru nojauca civilās aizsardzības mācību vajadzībām."
Vienu nojaukšanai paredzētu namu viņam izdevies saglābt arī pašam. "80. gados netālu no Kuldīgas tilta un Katrīnas baznīcas Upes ielā nopirkām māju, ko pilsēta piedāvāja iegādāties, citādi to nojauktu. Nospriedu – ja arī pats tajā nedzīvošu, vismaz būšu saglabājis no iznīcības." Orniņu ģimenei izdevās namu atjaunot, un tagad tā ir viņu mājvieta.
Domājot par vecpilsētas attīstību, A. Orniņš spriež, ka
pašvaldībai jāseko līdzi vērtību uzturēšanai, kā arī jārada jauni atbalsta instrumenti atjaunošanas darbiem, kuri privātajiem nav pa spēkam.
"Kuldīgas ēkām ir raksturīgas verandas, kas ar savu īpašo arhitektūru bagātina vidi, taču daudzas no tām ir zudušas un būtu jāatjauno. Varbūt pašvaldībai jānāk namīpašniekiem palīgā ar īpašu programmu, kā nonākt līdz rezultātam."
Vecpilsētā ēkas nejaucam
Arī Jana Jākobsone Kuldīgā ieradās pēc arhitektūras studiju beigšanas Rīgas Tehniskajā universitātē. Ar vēsturisko apbūvi bijusi maza saskare, tāpēc nācies ātri iepazīties ar iepriekš paveikto, jo pilsēta jau bija ierakstīta UNESCO pagaidu sarakstā. Pulcējusi arhitektus uz diskusijām par katru lietu – vai sinagogā ierīkot bibliotēku, kur izvietot peldbaseinu utt., tā nonākot līdz labākiem risinājumiem, taču vislabāk Kuldīgas gēnu uztvērusi pētniecībā. Paralēli darbam maģistrantūras un doktorantūras studijās izpētījusi Kuldīgas arhitektūru un pilsētbūvniecību, un 2014. gadā, kad piedalījusies vecpilsētas zinātniskajā izpētē kā līdzautore, zināšanu bagāža bija uzkrāta iespaidīga.
Sekoja UNESCO nominācijas pieteikuma izstrāde vairāku simtu lappušu apjomā septiņos sējumos, kur metodikas sadaļā viens no galvenajiem elementiem bija vecpilsētas vērtības unikalitātes raksturojums. Salīdzinot ar citām Baltijas valstīm, Skandināviju, Poliju un Baltkrieviju, neviena mazpilsēta šajā reģionā nav bijusi tik pasargāta kā Kuldīga Pirmajā un Otrajā pasaules karā, padomju laikā un mūsdienu attīstības ietekmē, tāpēc spējusi saglabāt tradicionālo viduslaiku mazpilsētu, skaidro Būvvaldes vadītāja. "
