Atmaskots. Dezinformācijas meistarstiķis Melnajā ezerā

1964. gada 15. septembrī Čehoslovākijas iekšlietu ministrs Lubomirs Strougals Prāgā sasauca preses konferenci, uz kuru ieradās arī valstī akreditētie ārzemju žurnālisti. Ministrs informēja par jau iepriekš izziņotu sensacionālu vēsti – kādā gleznainā Čehoslovākijas Šumavas kalnu ezerā atrastas un no dzīlēm izceltas vairākas kastes ar slepeniem nacistu dokumentiem. To publiskošana "dažiem Rietumos" sagādāšot daudz nepatīkamu brīžu. Vien šaurs personu loks zināja, ka sākusies viena no pārdrošākajām dezinformācijas operācijām, ko padomju nometnes specdienesti paveica aukstā kara periodā. To konstruēja, ievērojot PSRS un arī mūsdienu Krievijas specdienestu iecienīto principu, ka melus vislabāk izplatīt, piejaucot tiem daļu patiesības.

"20 gadu noslēpums"

Biedrs Strougals runāja veselu stundu. Nirēji no Melnā ezera (čehiski "Černé jezero") esot izcēluši četras kastes, ko vācieši tur slepus nogremdējuši 1945. gadā Otrā pasaules kara noslēguma nedēļās. Kastes saturējušas nacistiskās Vācijas Valsts drošības galvenās pārvaldes (RSHA) VI nodaļas dokumentus. Materiāli skarot nacistu darbības okupētajā Austrijā, Francijā, kā arī Itālijā un Anglijā. Televīzijas kameru priekšā tika demonstrēta sarakste starp Ādolfa Hitlera vietnieku Hermani Gēringu, RSHA priekšnieku Reinhardu Heidrihu un okupētās Polijas vidienes ģenerālgubernatoru Hansu Franku par "ebreju jautājuma galīgo risinājumu", tas ir, masu slepkavošanu okupētajās zemēs, dokumenti par sabotāžas aktiem Ziemeļitālijā un Itālijas pārvaldītajā Dienvidtirolē, kā arī SS struktūru ziņojums par to, kādēļ 1934. gada 24. jūlijā Vīnē izgāzies Hitlera Vācijas aģentūras atbalstītais Austrijas nacistu pučs pret autoritārā kanclera Dolfusa valdību. Strougals pieminēja arī "čehoslovāku kolaborantu sarakstu". Bet pagaidām tā saturs valsts drošības apsvērumu dēļ nevarot tikt atklāts. 

Toties drīz tikšot izpausti to bijušo nacistu slepenpolicijas Gestapo darbinieku vārdi, kuri Bonnā, tas ir, Rietumvācijas galvaspilsētā, ieņemot valstiski svarīgus amatus. 

Kā 1964. gada materiālos par šo notikumu skaidroja Latvijas PSR laikraksts "Cīņa": "Atrastie dokumenti ir daļa no Impērijas drošības galvenās pārvaldes slepenā arhīva, kas savā laikā atradās Berlīnē. Materiāli, kas nogulējuši ezera dzelmē gandrīz 20 gadu, palīdzēs ne tikai izskaidrot dažus vācu nacisma laika notikumus, bet tiem ir arī dziļāka nozīme un jēga." Daļu no Melnajā ezerā atrastajiem dokumentiem drīz nodošot čehoslovāku un ārvalstu vēsturnieku rīcībā, kā arī publicēšot.

Rietumu prese par šo atklājumu, kaut ar zināmu atturību, tomēr rakstīja. Tas taču šķita intriģējoši! Režīmu kontrolētie Austrumeiropas preses izdevumi par Čehoslovākijas iekšlietu ministra uzstāšanos turpretī ziņoja nākamās dienas pirmajās lappusēs. Plašāka aina par tobrīd īstenībā notiekošo parādījās tikai 70. gados, kad sāka runāt vairāki uz Rietumiem pārbēgušie Čehoslovākijas Valsts drošības dienesta (StB) virsnieki. Galīgi noslēpumainības plīvurs krita pēc PSRS un tās vadītā satelītvalstu bloka sairuma, kad pētnieku rokās nonāca 1800 lappušu biezā StB lieta par operāciju "Neptūns".

Perspektīvais Melnais ezers

Pagājušā gadsimta 60. gados nostāsti par kara noslēgumā paslēptām "nacistu bagātībām", nobēdzinātiem pārsteidzoša satura dokumentiem un slepenām veco nacistu organizācijām, kas to visu rūpīgi sargājot, publikā bija ļoti populāri. Tie aizrāva, turklāt tajos patiešām bija daļa patiesības. 

Konkrēti par Teplicas ezeru Austrijā netālu no Zalcburgas klīda baumas, ka nacisti kara noslēgumā tur nogremdējuši kastes ar zelta stieņiem.

Pirmo meklēšanas ekspedīciju bez panākumiem organizēja 1959. gadā. 1963. gadā sekoja otra, Austrijas valdības atbalstīta. Divu mēnešu laikā no ezera izcēla 12 kastes. Tajās neglabājās zelts, bet viltotas britu mārciņas, to izgatavošanai nepieciešamās tipogrāfiskās formas, kā arī viltoti zīmogi – lietas, ar kurām Hitlers un viņa līdzgaitnieki savulaik cerēja sagraut Anglijas ekonomiku.

Teplicas sižets uzkurināja mītus un aizrāva sabiedrību: kur vēl varētu būt paslēptas "nacistu bagātības"? Malā nestāvēja arī Čehoslovākijas valsts televīzijas dokumentālā raidījuma "Zvědavá kamera" ("Ziņkārīgā kamera") ļaudis. 1964. gada pavasarī viņiem radās ideja pēc Teplicas parauga pārmeklēt divus ezerus pašu zemē. Tie bija Melnais un Velna ezers. Par abiem klīda leģendas, ka pie tiem 1945. gada aprīlī aizdomīgi rosījušās nacistiskās Vācijas armijas un SS vienības, kas saimniekojušas kādā tobrīd jau nodegušā muižā Melnā ezera krastā.

Melnais ezers atrodas Čehijas Šumavas reģionā kalnainā apvidū; ir vairāk nekā 18 hektāru liels ar lielāko dziļumu 39 metri. Laikā, kad risinājās operācijas "Neptūns" notikumi, tas kopā ar Velna ezeru atradās slēgtajā pierobežas zonā ar īpašo režīmu. Tā bija ne tikai Čehoslovākijas–VFR robeža, bet "dzelzs priekškara" līnija starp ģeopolitiskajām Rietumu un Austrumu pasaulēm. Viss, kas notika pierobežas joslā, pakļāvās Čehoslovākijas Iekšlietu ministrijas un specdienestu kontrolei un bija nošķirts no parasto mirstīgo skatieniem. 

Jebkādām televīzijas ļaužu darbībām tur vajadzēja iekšlietu resora atļauju. Attiecīgi viss process no sākta gala būtu specdienestu kontrolē.

"Ziņkārīgā kamera" atļauju saņēma. Protams, varasiestādes TV komandai vēl piekomandēja vairākus savus vīrus. Viens no viņiem bija tobrīd 33 gadus vecais StB 8. nodaļas priekšnieka vietnieks Ladislavs Bitmans. Minētā nodaļa komunistiskās Čehoslovākijas specdienestā nodarbojās ar dezinformācijas operācijām, kas padomju nometnes kancelejas valodā tika dēvētas par "aktīviem pasākumiem". Aukstā kara apstākļos, līdzīgi kā mūsdienās, tas praksē nozīmēja meklēt un atrast pretinieka sabiedrības vājās vietas, politiskos konfliktus un vēsturiskas traumas, ko varētu izmantot savā labā. Bet televīzijas ļaudīm Bitmans bija vienkārši draudzīgs Iekšlietu ministrijas ierēdnis ar sporta nirēja licenci.

Bitmana triks

Kā 1972. gadā par šo ekspedīciju apgalvoja tad jau uz Rietumiem pārbēgušais Bitmans, pirmajā nirienā viņš 12 metru dziļumā dūņās pamanījis metāla kasti. Radusies ideja, ko virsnieks nekavējoties izklāstījis savam tiešajam priekšniekam, majoram Jirži Stejskalam. 

Ka nebūtu slikti, ja pirms televīzijas ļaužu nākamās ekspedīcijas ezerā nogremdētu vairākas kastes, kurās saliktu gan īstus nacistu laika, gan viltotus dokumentus. 

Piemēram, čekistu "papildinātus" nacistu kolaborantu sarakstus. Tad to visu varētu izcelt TV kameru priekšā, radīt uz Rietumiem orientētu publicitāti, ar ko vēlamajā virzienā manipulēt ideoloģisko pretinieku medijos un politiskajās aprindās. 2020. gadā intervijā izdevumam "Wired" idejas autors pauda: "Triks bija tajā, ka korektas detaļas jāsajauc ar viltojumiem, jo, lai dezinformācija būtu veiksmīga, tai vismaz daļēji jāatbilst realitātei vai sabiedrībā plaši pieņemtiem uzskatiem."

Operācijas "Neptūns" autors Čehoslovākijas Valsts drošības dienesta virsnieks Ladislavs Bitmans. 1968. gadā viņš pārbēga uz Rietumvāciju, vēlāk dzīvoja ASV.

Foto: Wikipedia.org

Rietumvācijā un ASV 1972. gadā ar nosaukumu "Geheimwaffe D" ("Slepenais ierocis D") un "The Deception Game" ("Maldināšanas spēle") izdotajā atmiņu grāmatā Bitmans ir izklāstījis operācijas "Neptūns" galvenos mērķus. Tādi bijuši trīs. Pati pasākuma konstruēšana saistījās ar Bonnā tajā laikā ritošajām debatēm par noilgumu attiecībā uz nacistu kara laikā pastrādātajiem noziegumiem. Proti, 1965. gadā apritētu 20 gadi kopš kara noslēguma, kas atbilda Rietumvācijas Kriminālkodeksa normai par slepkavības noilgumu. Rietumvācijā netrūka jau Hitlera laikos dažādus posteņus ieņēmušu amatpersonu, agrāko virsnieku, kas bija izgājuši denacifikācijas pārbaudes, taču kuriem gan pamatoti, gan nepamatoti joprojām lūkoja inkriminēt tādas lietas. Noilguma piemērošana nozīmētu, ka tās vairs neskartu ierobežojumi un tām ne par ko vairs nebūtu jāuztraucas. Turpretī jaunu materiālu demonstrēšana varētu noskaņot sabiedrību pret tādu samierināšanās soli. Turklāt no specdienestu viedokļa, un tas šajā situācijā nebija mazsvarīgi, šantažēts un, pamatoti vai ne, vajāts cilvēks ir vieglāk ietekmējams un savervējams. Otrkārt, dokumentiem, kuros bija pieminētas dažādas kara laikā vācu okupētās zemes, vajadzēja atjaunot un vairot pamazām dilstošo pretvācu noskaņojumu Rietumeiropā – Francijā, Itālijā, Austrijā, arī Lielbritānijā, tas ir, šķelt Rietumus. Un, 

treškārt, "Neptūna" papīriem un stāstiem par tajos uzietajiem kolaborantu sarakstiem – fikcija, kas dzīvē nemaz neeksistēja, – vajadzēja izbiedēt VFR izlūkdienestu BND un mazināt tā vēlmi uzturēt informatoru tīklu Čehoslovākijā. 

Pēdējais balstījās pieņēmumā, ka BND savu aģentūru veido no tiem čehiem, kas vācu varas gados bija sadarbojušies ar okupācijas režīmu. Ar bijušo aģentu sarakstu pieminēšanu vajadzēja panākt, ka šie kontakti tiktu ja ne sarauti, tad vismaz apturēti. Cik pieņēmums par nacistu laika kolaborantu sadarbošanos ar VFR dienestiem vispār atbilda īstenībai, informācijas trūkst, taču vācu vēsturnieki par to ir skeptiski.

Izbraukums pie dabas

Bitmana memuāros teikts, ka automašīna ar četrām nodarvotām un rūpīgi noslēgtām kastēm no Prāgas uz Melno ezeru izbrauca 1964. gada 19. jūnijā. Kravu pavadīja pats StB šefs Jozefs Houska, kā arī kāds no PSRS atsūtīts konsultants. Kastu nogremdēšanu no gumijas laivas pabeidza piecos no rīta. Procesā gadījās ķibele, jo viens no nirējiem pazaudēja savu pavisam jauno peldpleznu. To vajadzēja atrast par katru cenu – nodevīgas nejaušības nebija pieļaujamas. Oriģinālajās, bet mākslīgi vecinātajās kastēs bija salādētas tukšas papīra lapas un vēl dažādi smagumi.

25. jūnijā specdienestu pavadībā pie ezeriem atgriezās Čehoslovākijas televīzija. Čekisti parūpējās, lai meklēšana sāktos ar Velna ezeru. 

Tajā, par pārsteigumu pat StB vīriem, vispirms atrada vācu laikā nogremdētas sprāgstvielas. 

Scenārijs to neparedzēja, taču šāds pavērsiens pat padarīja stāstu vēl dramatiskāku, tuvināja kulminācijai un bija tieši tas, kas vajadzīgs.

Pēc tam ekspedīcija pārcēlās uz Melno ezeru. Nedēļu tur neatklāja neko, un klātesošos jau pārņēma vilšanās. Un tad Bitmans ierosināja pameklēt "tajā" vietā... Guvumu izcēla ļoti uzmanīgi. Bija bažas, ka kastu saturu esesieši mīnējuši. Kad valdības atsūtītie speciālisti, kuri nebija informēti par izrādi, tās ieguldīja īpaši izraktās tranšejās un caurskatīja rentgenstariem, izrādījās, ka spridzekļu nav, bet iekšā viss piebāzts papīriem. Tad kastes rūpīgi atvēra un skatam pavērās haotiski samestu papīru blāķi, kā tam arī vajadzēja izskatīties, pieņemot, ka viss noticis atkāpšanās steigā. Papīros kastu atvērējiem rakāties neļāva. Atradums bija nekavējoties jānodod "ekspertu grupai".

16. jūlijā Čehoslovākijas valdība izplatīja paziņojumu, ko jau nākamajā dienā pavairoja Rietumu lielākās informācijas aģentūras un laikraksti: atrastas kastes ar informāciju par nacistu noziegumiem un kolaborantiem. Kaut ne gluži pilnībā gludi, viss ritēja pēc plāna.

"Plāns – S" un citi

Pirms paredzētās izrādes kā čehoslovāku, tā padomju čekisti bija veikuši pamatīgu vairāku mēnešu sagatavošanās darbu. Bija izrādījies, ka vajadzīgā daudzuma un satura oriģināli nacistu dokumenti nemaz apkārt nemētājas. Tiem vajadzēja būt intriģējošiem, tādiem, kas saturētu plašam lokam līdz šim nezināmus faktus. Čehoslovākijas arhīvi te bija par trūcīgu, tādēļ pieslēdzās kolēģi no PSRS VDK. Tie no PSRS arhīviem līdz Prāgai solīja atgādāt ap 30 tūkstošus lappušu trofeju dokumentu, kam savu daļu no pašmāju arhīvu apcirkņiem vēl pievienotu StB. 

Kad PSRS biedri ar solīto dokumentu sūtīšanu nesteidzās, izveidojās dīvaina situācija – par "dokumentu kastu" izcelšanu no ezera gan bija publiski izziņots, taču kastu saturs no Maskavas vēl nebija pienācis. 

Tādēļ starp preses relīzi par vareno atradumu un iekšlietu ministra preses konferenci iestājās divu mēnešu pauze. Bitmans ar kolēģiem jau bija sākuši nervozēt. Vajadzēja pasteigties. No kopkatla vajadzīgo atlasīja Bitmans un viņa palīgi no dezinformācijas nodaļas. Pret atlasi izturējās ļoti rūpīgi. Par spīti VDK apgalvojumiem, StB 8. nodaļa nebija simtprocentīgi pārliecināta, ka visi atsūtītie dokumenti patiešām ir autentiski (pat mūsdienās par to nav pilnīgas skaidrības). Kā par nelaimi, daļā jau bija izdarītas piezīmes kirilicā – tādi atkrita uzreiz. Ekspertiem būtu acīmredzami, ka te nav runa par 1945. gadu. Turpretī, ja no pirmās reizes pārliecinātu rietumniekus, ka viss ir pa īstam, nākamos jau varētu ieplūdināt viltotus dokumentus ar mērķi diskreditēt konkrētas VFR amatpersonas.

Visbeidzot atlasīja 160 dokumentu lappušu, kam vajadzēja atstāt iespaidu uz Rietumu publiku. Piemeta arī Otrā pasaules kara laiku vācu ģeologu grupas priekšlikumu veikt Kalē rajonā Francijā dziļurbumu un uzspridzināt tajā tik lielu daudzumu sprāgstvielu, lai izraisītu mākslīgu zemestrīci Lamanša apkaimē, kuras dēļ daļa Anglijas dienvidu nonāktu zem jūras līmeņa un ciestu arī Londona. Tas bija tā sauktais "Plāns – S". Čehoslovākijas arhīvi tik aizraujošu materiālu piedāvāt nevarēja. No tiem atlasīja dokumentus, kas atainoja epizodes no nacistu īstenotā ebreju holokausta okupētās valsts teritorijā.

Ezerā nogremdētās kastes specdienesta nirēji "senuma" vārdā apklāja ar dūņām. Arī krastā visas operācijas pēdas tika dzēstas.

Foto: No Čehijas Drošības dienesta arhīva

Kalpoja kā iedvesmas avots nākamajām dezinformācijas kampaņām

Vai dezinformācijas operācija sasniedza mērķus? Domas ir dažādas. Vairums vēsturnieku uzskata, ka īslaicīgas sekas kampaņai bijušas, kaut ne tādas, lai ietekmētu procesus Rietumvācijā, Austrijā un plašāk Rietumos. Galu galā Čehoslovākijas specdienests un diplomāti ļoti centās diskrēti piespēlēt dokumentus Rietumeiropas valstu vēstniecībām un Sīmona Vīzentāla centram. 

StB rūpīgi monitorēja un uzskaitīja publikācijas, kas pēc 1964. gada 15. septembra preses konferences un dokumentu laišanas apritē parādījās Rietumu medijos. 

Tādu bija tuvu simtam. Vismaz 1965. gada sākumā StB un tās "vecākais brālis" PSRS VDK bija pārliecināti, ka operācija "Neptūns" ir veiksmes stāsts un vajadzīgie politiskie mērķi sasniegti. Aukstā kara pētnieki gan spriež, ka tā bijusi vairāk pašslavināšanās, ne realitāte. Jā, VFR Bundestāgs 1965. gadā nolēma uz četriem gadiem atlikt noilguma ieviešanu nacistu noziegumu gadījumā, taču tam nebija sakara ar "Neptūna" papīriem, jo lēmums veidojās niknās parlamentārās debatēs. Tāpat arī nekādu pretvācu noskaņojumu padomju nometnes specdienestiem Rietumvalstu sabiedrībās izsaukt neizdevās. Tiesa, uz neilgu brīdi pasliktinājušās Vācijas un Itālijas attiecības, jo PSRS VDK piespēlētajos dokumentos bija personas, kas kara laikā izrādījās darbojušās pret Itāliju un joprojām dzīvoja Rietumvācijā. Taču tas bija vien mirklis. No Maskavas atvestie dokumenti gan meta ēnu uz atsevišķiem Bundestāga deputātiem un organizāciju vadītājiem par viņu sadarbošanos ar Gestapo un SS Otrā pasaules kara gados. Taču tur varēja runāt par dzīves un karjeras sabojāšanu atsevišķām personām, ne par procesu ietekmēšanu. Uzskata, ka no "Neptūna" afēras sekām cieta viens no tā laika labējās Austrijas Brīvības partijas (FPÖ) līderiem Frīdrihs Peters. Kara laikā viņš bija karojis kā virsnieks SS kājnieku vienībās Austrumu frontē. Petera karaspēka daļa 1941. gadā piedalījās ebreju un padomju karagūstekņu slepkavošanā, taču pats politiķis vienmēr apgalvoja, ka nav nedz piedalījies šajās eksekūcijās, nedz tolaik zinājis par tām. 1975. gadā, balstoties minētajos dokumentos, Sīmona Vīzentāla centrs atkal apsūdzēja bijušo SS oberšturmfīreru līdzdalībā kara noziegumos. Pierādījumu tam vienalga nebija, un par Peteru iestājās tālaika Austrijas kanclers, sociāldemokrāts Bruno Kreiskis. Tomēr pēc šiem pārmetumiem politiķis aizgāja ēnā.

No Latvijas PSR preses ziņām izriet, ka 1965. gadā, balstoties "Melnā ezera atradumā", Čehoslovākijas varasiestādes solījušās publicēt 300 personu vārdus, kas esot pastrādājušas kara noziegumus Otrā pasaules kara gados.

Starp tām acīmredzot bija, piemēram, VFR diplomāts Nisleins, kuru Rietumvācijas varasiestādes tiešām pārbaudīja, taču apsūdzības atzina par nepamatotām un atjaunoja amatā. Līdzīgi notika ar VFR vēstnieku Argentīnā Ernstu Ginteru Moru, kurš jaunībā arī bija kalpojis nacistu diplomātiskajā dienestā, taču pēc kara reabilitēts. Vēsturnieku ieskatā, kaut nekādu apvērsumu "Neptūns" neradīja, tas tomēr kalpoja kā pieredzes un iedvesmas avots vēlākajām dezinformācijas un nomelnošanas kampaņām. Piemēram, pret VFR prezidentu Heinrihu Lībki. Viņu, bijušo nacistu laika būvinženieri, 1966. gadā, pamatojoties uz viltotiem dokumentiem, mēģināja padarīt par "koncentrācijas nometņu būvnieku".

Atmaskots

Foto: Latvijas Mediji

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Mediji".