1994. gada 15. martā. Pirms 30 gadiem latviešu leģionāru piemiņas dienas priekšvakarā Latvijas policija pēc ģenerālprokurora vietnieka Ulda Strēļa lēmuma apcietināja Staļina perioda Latvijas PSR iekšlietu tautas komisāru un valsts drošības komisāru, atvaļināto čekas ģenerālmajoru Alfonu Noviku (1908–1996).

Noviks kļuva par prominētāko starp tiem dažiem padomju okupācijas laika darboņiem, kas saņēma sodu par genocīda īstenošanu pret Latvijas iedzīvotājiem un deportāciju organizēšanu. Pirms Otrā pasaules kara Ludzas apriņķa Mērdzenes pagasta Silagaiļu sādžā dzimušais komunistu pagrīdnieks strādāja par laukstrādnieku un darīja dažādus gadījuma darbus, taču 1940. gads ļāva viņam izpausties. Jau jūnijā viņu iecēla par padomiskotās Politiskās policijas Daugavpils rajona priekšnieku, bet augustā par Latvijas PSR iekšlietu tautas komisāru. 

Novika vārds kļuva par vienu no 1940./1941. gada represiju simboliem. Uz viņa sirdsapziņas bija teju 15 tūkstošu Latvijas iedzīvotāju deportēšana 1941. gada 14. jūnijā, 

neskaitot tos, kurus ar viņa rīkojumu un parakstu arestēja, spīdzināja, nogalināja. Līdzīgā kārtā Noviks turpināja darboties pēc atkārtotās Latvijas okupācijas 1944.–1953. gadā, kad kļuva par LPSR valsts drošības tautas komisāru. 1949. gada 25. martā 42 tūkstošu izsūtāmo sarakstus Noviks apstiprināja, vēl pirms tos, pildot Maskavas rīkojumu, parakstīja Latvijas PSR vadība. Viņa apsūdzības lietas apjoms bija tik liels, ka, pretēji plānotajam, izmeklētāji ar to līdz 1994. gada beigām netika galā. Apsūdzētais ne tikai neatzina savu vainu, bet pat apšaubīja, vai viņa paraksti zem deportācijas rīkojumiem ir īsti. Rīgas apgabaltiesa spriedumu pasludināja 1995. gada 13. decembrī, nolemjot Alfonam Novikam mūža ieslodzījumu par genocīda noziegumiem. Nākamā gada 12. martā viņš nomira Centrālcietuma slimnīcā.

Brīvā Zeme, 1924. gada 15. martā

Viktors Eglīts. Šodien klusībā, bez liela trokšņa, bez parādīšanās uz estrādes applaudējoša ļaužu bara priekšā, svin savas literāriskās darbības 25 gadu jubileju latviešu jaunākās literatūras ievērojamākais darbinieks Viktors Eglīts. Viņā mēs cienam ne tikvien lielu rakstnieku, bet arī lielu personību. Pēdējā ir tā, kura palīdzēja viņam radīt jaunu literarisku virzienu, un kā šī virziena garīgais tēvs, teorētiķis un taktiķis viņš to novedis līdz uzvarošam galam. Viņš bija tas, kurš pirmais iesāka cīņu mūsu rakstniecībā pret naturālistisko strāvu, kura dzeju gribēja nostādīt sociālistisko ideju kalpībā. Viņa ievērojamā monogrāfija "Poruks" pierādīja ne tikvien šī virziena domu un mākslas nabadzību, bet arī uzņemto programmu latviešu nākamai literāriskai gaitai. Sākot no šī laika, Eglīts arvien atradies mūsu mākslas cīņu centrā, sagaidīdams un atsizdams visus uzbrukumus, lai beidzot piedzīvotu savu ideju pilnīgu uzvaru. Ed. Virza.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.