13. oktobris vēsturē un senās avīzēs. Jaunā Turcijas galvaspilsēta

1923. gada 13. oktobrī. Pirms 100 gadiem Turcijas parlaments ar balsu vairākumu par jauno valsts galvaspilsētu pasludināja Angoru jeb Ankaru, ar to atņemot valsts pirmās pilsētas godu senajai Stambulai jeb Konstantinopolei, kas tobrīd bija etniski raiba tirdzniecības un finanšu darījumu metropole.

Turklāt, tā kā Turcija bija bijusi ķeizariskās Vācijas un Austroungārijas sabiedrotā Pirmā pasaules kara laikā, pēc kara beigām pilsētu uz brīdi bija okupējis sabiedroto karaspēks. Turku nacionālistu kustība Mustafas Kemala Ataturka vadībā radās kā pretreakcija uz sabiedroto un Turcijas kaimiņu plāniem sadalīt sabrukušo sultānu impēriju. Kamēr lielākoties pret Grieķijas okupācijas karaspēku tika izcīnīts tā sauktais Turcijas Neatkarības karš, Ataturks par valdības sēdekli 1920. gadā izvēlējās tieši Ankaru zemes vidienē. Tāda tā palika arī pēc Lozannas miera līguma noslēgšanas 1923. gada jūlijā. Reformatoram Ataturkam nepatika Stambula, kas asociējās ar sultānu laikiem un pagātni. Jaunajai, pēc Rietumu parauga veidotajai un sekulārajai valstij arī galvaspilsētu vajadzēja jaunu. 

Kā apdzīvota vieta Angora/Ankara bija vismaz 4000 gadu sena, taču 20. gadsimta 20. gadu sākumā tā skaitījās "maza, nenozīmīga pilsēta" ar 20 tūkstošiem iedzīvotāju, turklāt daļēji nodegusi 1917. gada ugunsgrēkā. 

29. oktobrī Ankarā tika pasludināta Turcijas republika, noslēdzot vairāk nekā 600 gadu ilgo Osmaņu sultānu dinastijas valdīšanas periodu. Ataturks aizliedza tradicionālos turku musulmaņu tērpus, ieviesa eiropeisko kalendāru un metrisko mēru sistēmu, arābu rakstību aizstāja ar latīņu burtiem un jaunās Ankaras būvniecībā plaši iesaistīja vācu arhitektus un pilsētbūvniekus. Uz jauno centru pārcēla visas ārvalstu vēstniecības un valsts iestādes. Tikmēr viens no pirmajiem darbiem, ko tā sauktā jaunturku valdība paveica Stambulā, bija pavēle par visu ielu nosaukumu uzrakstu, paziņojumu, veikalu izkārtņu un tamlīdzīgi atainošanu tikai turku valodā. Stambula palika kā komerciāls centrs, bet Ankara demonstrēja ārkārtīgi strauju iedzīvotāju pieaugumu un 1950. gadā tajā bija jau 287 tūkstoši ļaužu; mūsdienās kopā ar priekšpilsētām – ap 4,5 miljoni. Ankara šobrīd ir otrā lielākā Turcijas pilsēta, atpaliekot tikai no Stambulas.

Dienas Lapa, 1923. gada 13. oktobrī

Balto ķieģeļu rūpniecība priekš kara Liepājā stipri bij attīstījusies, bet toreiz pret viņiem pastāvēja aizspriedums, ka viņiem trūkstot sarkano mālu ķieģeļu izturības. Viņus fabricēja no vietējām smiltīm un Zviedrijas kaļķiem, tā kā Liepājai toreiz nebij satiksme ar bagātajām Ventas piekrastes plieņu lauztuvēm. Pasaules karš iznīcināja pēdējos aizspriedumus pret baltajiem ķieģeļiem, kas zem laika zoba iespaida ir mūros, ir bruģos pārvērtušies par neiznīcināmākajiem akmeņiem. Tagad šo ķieģeļu fabrikācija ir pārtraukta, jo kaļķu pievešana no Zviedrijas augsto kuģu frakču cenu dēļ vairs neatmaksājas un kaļķu pievešana no Ventas lauztuvēm pa Saldus–Aizputes un Aizputes–Liepājas dzelzceļiem vēl nav uzsākta.