Saliedētas sabiedrības politika — sadrumstalota un neefektīva

Kultūras ministrijas (KM) īstenotā saliedētas sabiedrības politika nav mērķtiecīga un nesniedz izmērāmus rezultātus, tā ir neskaidra, sadrumstalota un neefektīva. Tā revīzijā secinājusi Valsts kontrole (VK).

Kā informēja VK Sabiedrisko attiecību un iekšējās komunikācijas daļas vadītāja Gunta Krevica, revīzijā izgaismojies tas, ka KM īstenotajai saliedētas sabiedrības politikai trūkst skaidras plānošanas, koordinācijas un konkrētu sasniedzamo rādītāju, kā arī nav pieejama pilnīga informācija par nozares finansējumu un tā izlietojumu.

Valsts kontrole aicina KM būtiski uzlabot politikas plānošanu un īstenošanu, nosakot skaidras prioritātes, efektīvi koordinējot iesaistītās institūcijas, kā arī ciešāk sadarbojoties ar pašvaldībām un iedzīvotājiem. Īpaša uzmanība jāvelta latviešu valodas apguves sistēmas pilnveidei pieaugušajiem, jo tas ir viens no būtiskākajiem sabiedrības saliedētības veicināšanas instrumentiem, secinājuši revidenti.

Kultūras ministrija par saliedētas sabiedrības politiku valstī ir atbildīga kopš 2011. gada. 

Saliedētai sabiedrībai vajadzētu darboties visu sabiedrības locekļu labklājībai, cīnīties pret sociālo atstumtību, veidot piederības sajūtu, veicināt uzticēšanos un nodrošināt tās locekļiem augšupejošu sociālo mobilitāti jeb līdzdalības un rīcības iespēju paaugstināšanos neatkarīgi no sociālā statusa. 

Saliedētas sabiedrības joma skar daudzas nozares, un tā ir noteikta par vienu no nacionālās drošības prioritātēm. 

Kā norāda VK padomes locekle Inga Vilka, Latvijas gadījumā saliedētas sabiedrības politika nav mērķtiecīga, bet gan vispārīga, nesniedzot izpratni par risināmajām problēmām, vēlamo situāciju un sagaidāmajiem rezultātiem.

Revidentiem ir daudz iebildumu un ieteikumu, viens no tiem arī par valsts valodas apmācību. Latviešu valodas mācības pieaugušajiem ir būtiskas sabiedrības saliedētībai, taču mācību sistēma nav jēgpilni koordinēta, atklājuši revidenti. Mācības nesaskaņoti organizē Izglītības un zinātnes ministrija, KM, Labklājības ministrija, SIF, Nodarbinātības valsts aģentūra, kā arī pašvaldības. Trūkst pilnīgu datu par mācību programmām, mērķgrupām, rezultātiem un finansējumu, norāda VK. Dažādās institūcijās noteiktie atšķirīgie nosacījumi radot nevienlīdzību un neskaidrību mācību dalībniekiem un izglītības iestādēm, turklāt bez centralizētas uzraudzības nevarot novērtēt programmu efektivitāti.