Pēteris Siksnis: Pasaule bez sporta būtu garlaicīga

Nesen kanāla TV3 sporta ziņu komandu papildinājis sporta entuziastiem pazīstamās balss īpašnieks Pēteris Siksnis, kurš nu būs ne tikai dzirdams, bet arī redzams televīzijas ekrānos, kur stāstīs par jaunākajām aktualitātēm un notikumiem sporta pasaulē. Sports viņa dzīvē ieņem svarīgu lomu, jo ar to saistās gan darbs, gan ikdienas gaitas. Jautāts par to, kādu sporta veidu izvēlētos profesionālās karjeras veidošanai, Pēteris bez gaidīšanas atbild, ka tas būtu teniss. "Droši vien tāpēc, ka tas ir individuāls sporta veids," viņš skaidro savu izvēli, pieminot, ka sava prieka pēc cenšas pievērsties tenisam vismaz reizi nedēļā. Sarunā Pēteris dalās stāstos par saviem mīļākajiem sporta notikumiem un komentētāja darba specifiku.

Vai aizraušanās ar sportu ir klātesoša jau kopš bērnības?

Jā – cik vien sevi atceros, vienmēr manā dzīvē ir bijušas kādas fiziskas aktivitātes. Mans tēvs bija skolas fiziskās audzināšanas vadītājs un skolotājs, visa mana bērnība pagāja sporta laukumos, iesaistoties visos sporta veidos pēc kārtas. Vasarā tas bija futbols, basketbols, vēlāk arī teniss, bet ziemā tā bija gan distanču, gan kalnu slēpošana un noteikti arī hokejs.

Kā var kļūt par sporta lietpratēju? Vai kaut kur mācījāties?

Profesionāli nē. Es teiktu, ka tas veidojas no intereses, pieredzes un informācijas bagāžas, kas laika gaitā kļūst arvien lielāka. Piemēram, runājot par tenisistiem, nu jau es viņus visus varu nosaukt – kā sauc, no kurienes, cik vecs, kādi ir sasniegumi un vieta rangā.

Pēteris Siksnis: Varbūt ir jābūt arī labai atmiņai. Protams, ir reizes, kad nekas cits neatliek kā sēdēt un mācīties. Piemēram, vieglatlētikā parasti ir ļoti daudz dalībnieku, kuri arī bieži mainās. Vienā skrējienā ir astoņi vai deviņi dalībnieki. Divu stundu garumā ir ļoti piesātināta programma – daudz skrējienu un citas disciplīnas. Tad es eju viņiem visiem cauri un iemācos, lai būtu spējīgs par viņiem kvalitatīvi runāt un stāstīt. Protams, visu es savā galvā nevaru paturēt, tāpēc dažreiz veidoju pierakstus, bet ir jāprot tajos ātri orientēties.

Kāpēc, jūsuprāt, cilvēkus aizrauj sporta sacensību skatīšanās?

Man šķiet, ka sportistu atbalstīšana, īpaši, ja viņi startē starptautiskā līmenī, zināmā mērā ir saistīta ar patriotismu. Sports jau kopš antīkās pasaules laikiem ir ieņēmis nozīmīgu vietu sabiedrības dzīvē, un tas vieno cilvēkus. Daudzi bērnībā un jaunībā ir nodarbojušies ar kādu sporta veidu, parasti interese par konkrēto sporta veidu seko līdzi visa mūža garumā.

Kādas ir sajūtas par drīzumā notiekošajām vasaras olimpiskajām spēlēm Parīzē?

Noteikti sekošu tām līdzi un atbalstīšu mūsējos, kā arī gatavošu ziņas, lai informētu skatītājus par svarīgāko. Man būs prieks par visiem, bet lieku lielas cerības uz Latvijas vieglatlētiem.

Lielākoties par sportu runājat aiz kadra. Vai esat jau iepriekš strādājis televīzijas kameru priekšā?

TV3 Sporta ziņu vadīšana, ko nesen uzsāku, nav mans pirmais izgājiens ēterā. Esmu strādājis Latvijas Radio, kur biju ziņu redaktors un diktors. Ja runā tieši par televīziju, savulaik esmu bijis ziņu reportieris Latvijas Televīzijā LNT, kā arī BNS, kad šī aģentūra vēl bija Latvijā. Īsu laiku esmu vadījis arī raidījumu, kā arī ziemas olimpisko sporta spēļu ziņu speciālizlaidumus, tā ka tik traki ar mani nemaz nav – zināmu pieredzi esmu paspējis uzkrāt.

Runāšana, vai tā būtu aizkadrā vai televīzijas ekrānos, nav tik vienkārša, kā cilvēkiem varētu šķist – jebkurš nevar atnākt, apsēsties un sākt runātmikrofonā. Kur un kā apguvāt savu runas prasmi?

Par savu runātprasmi varu teikt lielu paldies Latvijas Radio skolai un nodarbībām pie Antonijas Apeles, Ainas Matīsas un Silvijas Miezes.

Vai vēl joprojām veicat vin­grinājumus, ko no šīm dāmām iemācījāties?

Reizēm jā, es pat to rekomendēju arī saviem kolēģiem. Ne jau tāpēc, ka viņiem kaut kas nav kārtībā ar dikciju vai valodu, bet gluži vienkārši tāpēc, ka tie ir tādi elementāri vingrinājumi, kas palīdz iekustināt visu runas aparātu. Ikvienam tas ir lietderīgi, īpaši agros rītos.

Tā kā izstaipīties, tikai ar balsi!

Līdzīgi, jā.

Pastāstiet par kādu sporta notikumu, kas īpaši palicis atmiņā!

Manuprāt, tas bija 2005. gads. Tobrīd vēl esošajā Rīgas Sporta pilī notika olimpiskais kvalifikācijas turnīrs hokejā, kur Latvija spēlēja pret Baltkrieviju. Neticamā Latvijas uzvara un atspēlēšanās patiešām bija viens no iespaidīgākajiem notikumiem, ko esmu pieredzējis. Šo spēli skatījos pa televizoru, bet sajūtas bija grandiozas. Ja runājam par nesenākiem laikiem, manuprāt, viens no nozīmīgākajiem sporta sasniegumiem atjaunotās Latvijas neatkarības vēsturē bija mūsu tenisistes Aļonas Ostapenko uzvara "French Open" turnīrā 2017. gadā.

Latvijas–Baltkrievijas spēli skatījāties pa televizoru, bet citās intervijās esat minējis, ka mājās televizoru neskatāties. Tas šķiet loģiski, jo televīzijas pārraides jums, visticamāk, asociējas ar darbu. Kā pavadāt savu brīvo laiku un atslēdzaties no domām par strādāšanu?

Atrodoties dabā un kustībā. Regulāri dodos uz laukiem, kur, īpaši tagad, daudz laika paiet zāles pļaušanā. Dažreiz pamakšķerēju zivtiņas un sēņoju. Regulāri cenšos spēlēt arī tenisu.

Pastāstiet mazliet par savu sporta komentēšanas pieredzi! Vai vienmēr viss notiek tā, kā plānots?

Pārsvarā viss ir kārtībā. Vienreiz gan nekādi nevarēju pabeigt iesākto teikumu, jo gluži vienkārši neatceros, kā es to iesāku. Iesākto teikumu tā arī nepabeidzu – vienkārši apklusu. Tas notika dziļā naktī, kad komentēšanas kabīnē bija pavadītas kādas astoņas stundas.

Droši vien uzskats, ka katra spēle ir notikumiem bagāta un vēsturiska, būtu visai aplams. Tāpat noteikti ir arī dienas, kad jākomentē vairāki mači pēc kārtas. Kā jums izdodas saglabāt pašam savu un skatītāju uzmanību?

Dažreiz sportā patiešām notiek kaut kas garlaicīgs vai nekvalitatīvs, un, protams, ka es nedrīkstu teikt, ka spēle ir šausmīga. Neatkarīgi no tā, ko es jūtu par spēli vai kādu ikdienas notikumu, vienmēr ēterā esmu priecīgs un cenšos uzburt intrigu. Tikai tā skatītājiem ir interesanti sekot līdzi. Dažreiz tas palīdz arī man pašam. Ir bijis, ka pēc vairākiem novadītiem mačiem kāds paprasa, kā beidzās kāda no spēlēm, bet es nespēju atbildēt, jo, kaut arī tikko konkrēto spēli skatījos un komentēju, no manas galvas tā ir izgaisusi. Parasti gan nākamajā dienā atkal visu atceros. Tas laikam no noguruma.

Cilvēkiem ir tendence sevi šaustīt, ja kaut kas neizdodas perfekti, kaut gan "perfekti" ir visai neaizsniedzama virsotne. Vai jums ir gadījies saskarties ar šādu sajūtu pēc savām translācijām?

Ir bijušas reizes, kad es kādu neparedzētu iemeslu dēļ esmu ieradies uz translāciju pēdējā brīdī. Ir bijušas arī reizes, kad esmu gandrīz vai kā balta lapa, jo nav bijis laika pienācīgi sagatavoties. Protams, tā ir liela diskomforta sajūta, nav pašpārliecinātības par to, ko daru. Ja esmu pirms tam papētījis spēlētājus, kā to parasti daru, tad jūtos nesalīdzināmi labāk un pašpārliecinātāk. Tomēr ir grūti pateikt, kas padara spēli par labi novadītu. Dažreiz, kad izeju no kabīnes ar sajūtu, ka varēja būt labāk, saņemu ļoti pozitīvus komentārus un atsauksmes par lieliski un interesanti novadītu spēli. Citreiz gadās arī tā, ka pašam ir milzu gandarījums par komentēto spēli, bet nekādas atsauksmes nesaņemu. Un, atskatoties, tās nemaz nav bijušas tik labas spēles, kā man tobrīd likās.

Iedomājieties pasauli bez sporta. Ko jūs darītu?

Tā nu gan būtu garlaicīga pasaule. Es nemaz nezinu, ko darītu. Varbūt vairāk nodarbotos ar mūziku. Es mazliet spēlēju ģitāru. Mamma bija mūzikas skolotāja. Bet ne tāpēc es to spēlēju. Šad un tad esmu arī uzdziedājis. Jaunībā vairāk, tagad vairs ne tik daudz. Tā ka, ja manā pasaulē nebūtu sporta, droši vien būtu vairāk mūzikas.

Pēteris Siksnis.

Foto: No personiskā arhīva

Pētera Sikšņa PIETURZĪMES

Trīs vārdi, kas jūs raksturo?

Humors, neatlaidība un atbildība.

Bez kā jūs nevarat iedomāties savu dienu?

Bez ģimenes, draugiem un rīta kafijas.

Būtiskākais sasniegums darbā?

Manuprāt, tā ir labi padarītā darba sajūta un cītīga gatavošanās translācijai. Brīži, kad es pats jūtu, ka ir bijis forši un interesanti.

Labākā izklaide?

Kopā ar tuvajiem pavadīts laiks.