2.3 °C
Daugavgrīvas galvenajā, Parādes, ielā piecdesmito gadu vidū celtās kazarmas, kuras uzcēla padomju armijas vajadzībām, privātīpašnieks pārveidojis par dzīvojamo māju. "Pēc tam, kad bijām atguvuši zemi, mums nācās par māju cīnīties astoņpadsmit gadus, jo kazarmas bija cēlusi militārā daļa un nekādi dokumenti nebija atrodami," skaidro īpašuma saimniece Ināra Vēvere. Nu viņa var lepoties, ka saviem trīs bērniem, sešiem mazbērniem un diviem mazmazbērniem ir vieta, kur biežāk būt kopā.
Vēveru dzimtas īpašums ir plašs, zeme – 2500 m2. Uz tās divas dzīvojamās ēkas – viena tuvāk pie ielas žoga, kas uzcelta līdzās bijušai, pirmajai mājai, kas būvēta 19. gs. Laika zoba dēļ tā nojaukta un uzcelta mūsdienīga ēka, kuru ieskauj puķu, košumkrūmu un augļukoku stādījumi. Otra ēka – dziļāk pagalmā – ir bijusī kazarma, kurā mituši padomju armijnieki. Lai gan nav tālu intensīvas satiksmes iela, tomēr pagalms ar dārzu ir tik relaksējoši pieklusis, ka sadzirdamas putnu balsis. Iepretim sētai – pagara saimniecības ēka, saglabājusies no senajiem laikiem, piemērota mūsdienu vajadzībām, bijis arī šķūnis, tas gan nojaukts.
Sākām no nulles...
"Deviņdesmito gadu vidū, kad atguvām zemi, kazarmu ēka bija dedzināta, pamesta, praktiski no tās bija palikušas vien sienas. Vajadzēja visu sākt no nulles. Tā kā ēku bija būvējuši militāristi un nekādus īpašuma dokumentus neizdevās iegūt, par īpašumu vajadzēja krietni pacīnīties. Labi, ka mums bija tiesības uz zemi. Toreiz bija tādi laiki, kad uzradās veiklie zēni, gribēja īpašumu izlikt izsolē, atceras Ināra.
Pirms Mātes dienas esam sasēduši pie saimnieces cienastu galda zem ziedošas ābeles, iepazīstamies ar mājas iedzīvotājiem. Ināras meita Indra Dundiniece aizraujas ar šūšanu, mācījusies arī astroloģiju.… Savukārt Ināras mazmeita – Vita Dundiniece, strādā Latvijas Jūras akadēmijā. Pateicoties viņai, arī varam uzzināt par šīs dzimtas saknēm un likteņiem. Ināra Vēvere dzimusi 1944. gadā, tātad kara laika bērns, kam nācies izciest laikmeta pārestības, vistuvākā cilvēka, tēva Jāņa Kalniņa, zaudējumu. Inārai bija tikai trīs mēneši, kad tēvu paņēma leģionā. Kurzemes katlā saņemts ciet, un "troika" Kuldīgā piesprieda desmit gadus, aizsūtot darbā uz Karagandas akmeņlauztuvēm, kur 1948. gadā miris bada nāvē... Ināru pusgada vecumā vācieši izveduši uz Vāciju, kur mammai likts strādāt fermā, tāpēc izsūtījuma laikā viņu pieņēmusi kāda vācu ģimene: "Mana pirmā valoda bija vācu. To lietot gan jau esmu piemirsusi."
Tā zied darbs
Kazarmu ēka, kas bijusi T burta veidā, pārveidota, ir ar apmēram 50 cm biezām mūra sienām, siltināta. Agrāk ēka apkurināta ar oglēm, tagad – briketēm un granulām. Mājas jumtā – logi, bēniņi ir tik plaši, ka tajos var izveidot istabas.
Ināra Vēvere kopā ar tuviniekiem iekopusi skaistu dārzu, pie verandas acis un sirdi priecē dzelteniem ziediem pilnais un smaržīgais mahoniju krūms. Dārzā pie mājas, kas tuvāk ielai, bagātīgi zied trīsdaivu mandele, šķirne 'Plena', līdzīga sakurai. Nokarenos zaros zied dekoratīvā paradīzes (krebu) ābelīte.
Pēc profesijas Ināra ir šuvēja, taču padomju laikā, lai labi pelnītu, divdesmit gadus strādājusi Daugavgrīvas cietoksnī par atslēdznieci – pārbaudījusi torpēdu galvas jutīgumu. Vai nav bijis bail, ka torpēda var eksplodēt?
"Jā, divreiz piedzīvoju baisus mirkļus – vienreiz, kad atbrauca jauni matroži un, mani nesagaidījuši, paši sāka balansēt torpēdu... Taču jāzina, kurā vietā tai uzlikt trosi, redzu, ka torpēda ar galvu slīd uz leju... Vienā mirklī biju augšā aiz vaļņa. Paldies Dievam, ka nesprāga. Otrreiz, kad biju tuvu ūdeņraža torpēdai. Redzu, ka, saulē sakarsusi, tā sāka "šūmēties". Labi, ka tuvumā gadījās virsnieks, kurš neapjuka un veikli aplaistīja ar aukstu ūdeni, tā atdzesējot korpusu."
