Kaut Latvija nav izteikti reliģiska valsts, kur piederība kādai konfesijai nosaka visu dzīves ritu, mēs katrā himnas dziedājumā lūdzam Dievu svētīt Latviju. Reliģisko organizāciju iesniegtie pārskati par 2021. gadu uzrāda 1 334 315 cilvēkus, kas oficiāli ir draudžu locekļi un paralēli lielākajām baznīcām pārstāv vēl 29 dažādu reliģisko konfesiju uzskatus. Lielākais ticīgo skaits ir tradicionālo draudžu savienībām – Latvijas Evaņģēliski luteriskajai baznīcai (LELB), Romas katoļu baznīcai, Latvijas Pareizticīgajai baznīcai un senpareizticīgajiem kristiešiem jeb vecticībniekiem. Šīs ir organizācijas, kas ilgstoši veidojušas mūsu zemes sakrālo telpu – gan garīgā, gan materiālā mantojuma kontekstā. Šo konfesiju kulta celtnes ir mūsu pilsētu un lauku ainavas neatņemama sastāvdaļa, arhitektūras un mākslas izcili piemēri, mūsu kopīga bagātība un arī atbildība. Valstiski rūpes par materiālo mantojumu pārstāv Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde, bet ar savu labo gribujau daudzus gadus finansējuma konkursu sakrālāmantojuma saglabāšanai izsludina "Rietumu bankas" dibinatais Nākotnes atbalsta fonds (NAF). Kāpēc?
Braucam iepazīt
Ar Rietumu bankas un vēlāk ar NAF labdarības projektiem ilgstoši darbojas fonda valdes priekšsēdētāja Inga Šīna – viņa atceras, kā sakrālais mantojums ienācis viņu uzmanības lokā.
"Kopš banka attīstījās par stabilu un pelnošu uzņēmumu, pie mums vērsās dažādu baznīcu pārstāvji ar lūgumiem pēc palīdzības savu objektu glābšanā. Vieniem tie bija neatliekami darbi, lai ēka varētu funkcionēt, citi vēlējās ko atjaunot, restaurēt vai pētīt. Sākotnēji mums nebija tāl- ejošu mērķu vai atsauces, piemēram, uz "desmitās tiesas" jeb kristietībā pieņemto ziedojuma principu. Mēs katru lūgumu izvērtējām atsevišķi, izejot no reālās situācijas. Pēc pāris gadiem sapratām, ka esam atbalstījuši jau vairākus sakrālos objektus – redzam atdevi un jūtam gandarījumu. Kopīgi izlēmām, ka tas varētu būt pastāvīgs un ilglaicīgs atbalsta mehānisms. Sapratām, ka sakrālais mantojums ir ļoti daudzveidīgs, restaurācijas vajadzības arī – mēs nevaram palīdzēt visiem, tāpat nevaram finansēt apjomīgus darbus. Princips, pie kura nonācām diskusiju un praktiskās darbības ceļā, ir samērā vienkāršs – vienlīdz atbalstām visas tradicionālās konfesijas (luterāņi, katoļi, pareizticīgie, vecticībnieki, jūdaisti) un nosedzam visus Latvijas reģionus. Tāpat mūsu finansējums ir skaidri definēts – tas tiek materiālo pieminekļu restaurācijai, summas ir norādītas jau nolikumā. Jāsecina, ka izvēlētais mehānisms ir bijis pareizs – vienmēr esam saņēmuši daudz vairāk pieteikumu, nekā spējam atbalstīt, un nekad neesam vīlušies rezultātā. Tas iepriecina."
Inga Šīna uzsver, ka fonda pārstāvji nekad nav jutušies kā sakrālā mantojuma eksperti, kas pārzina specifiskas restaurācijas nianses. Tāpat fonds apzināti uztur ekumenisko principu, tradicionālās reliģijas nešķirojot pēc kādām prioritātēm. Tās visas vienādi ir cietušas no padomju laika uzspiestā ateisma, to materiālais mantojums ir bojāts apzināti, neapzināti un iet bojā arī no neizbēgamās novecošanas – ir ļoti būtiski mākslas vērtībām atdot pirmreizējo izskatu.
"Jā, skaistums, bijusī godība ir viens no principiem, ko ļoti respektējam. Mūsu baznīcas ir tik skaistas! Kamēr tam pastiprināti nepievēršas, to var arī neuzzināt.
Mums ir izcili pieminekļi, augsta mākslinieku un amatnieku meistarība, kas noteikti ir saglabājama nākotnei un dod gaišumu arī šodien.
Kāpēc cilvēki apmeklē baznīcu? Acīmredzot viņi rod atbildes uz kādiem būtiskiem dzīves jautājumiem, sajūt patvērumu, lūdz palīdzību. Skaista, sakopta sakrālā vide noteikti veicina šo garīgo dzīvi, padara pilnīgu. Ne velti pasaules lielākie mākslas šedevri gadsimtiem ilgi ir tapuši tieši sakrālajās celtnēs vai garīgās tematikas iedvesmoti."
Latvijas situācija ir īpaša – mums vienlīdz daudz un mākslinieciski augstvērtīgas ir dažādu konfesiju baznīcas, kas celtas un krāšņotas vairākos vēsturiskajos stilos un to sintēzē. Lai apzinātu visu mūsu mantojuma daudzveidību, šīs mākslas vērtības ir jāskata tikai autentiskā vidē – jāapmeklē baznīcas, kad to durvis ir atvērtas. Mazajos lauku dievnamos tas var būt arī reizi mēnesī vai pat retāk, bet tas nemazina tur esošā interjera un mākslas priekšmetu vērtību. Tā kā Latvijā nav vienota reliģiju muzeja vai sakrālā mantojuma centra, tad šīs jomas apguve ir iespējama tikai divos veidos – vai nu klātienē apceļojot dievnamus, vai iepazīstot tos ar grāmatu, izstāžu, pētniecības materiālu palīdzību.
"Arī mēs kā fonds esam iestājušies par sakrālā mantojuma popularizāciju. Pirmkārt, mēs esam atbalstījuši vairāku Latvijas dievnamu arhitektūrai un māk-slai veltītu izdevumu tapšanu – tiem ir svarīga zinātniska un izziņas nozīme. Ir iespēja skatīt un apbrīnot mākslas vērtības, ko klātienē ne visi var apmeklēt. Esam domājuši arī par savu atbalstīto pieminekļu popularizāciju – kā tos parādīt plašākai sabiedrībai. Daļu esam apkopojuši kalendārā, citus grāmatā, kas būs veltīta fonda 15 gadu jubilejai. Katru reizi, kad izsludinām konkursu, tad saņemtos pieteikumus rūpīgi skatām. Sazināmies ar cilvēkiem, saprotam, kāda ir draudze, vai ir atbildīgi cilvēki īstenošanai un cik ļoti būtisks ir mūsu atbalsts. Jo ne visur un visiem objektiem ir labi projektu rakstītāji, bet pati vajadzība pēc restaurācijas varbūt ir lielāka. Tāpēc visur arī aizbraucam un apskatām objektu uz vietas. Tas vienmēr ir pārsteigums un jauna atklāsme, jo autentiskā vide vienmēr atšķiras no tā, kas redzams fotogrāfijās un aprak- stīts pieteikumā. Šīs tikšanās dievnamos arī ir pārliecinājušas mūs, cilvēkus ar pavisam atšķirīgu profesiju un darba vidi, ka sakrālais mantojums Latvijā ir bagātīgs, vērtīgs un ir pelnījis daudz lielāku sabiedrības uzmanību. Tāda institūcija kā muzejs vai kāds vienots sakrālā mantojuma izziņas centrs – tā ir valsts funkcija. Mēs darām to, ko uzskatām par būtisku un ko varam praktiski izdarīt – piešķiram finansējumu atsevišķu baznīcu un mākslas priekšmetu restaurācijai, kā arī savu iespēju un kompetences robežās rūpējamies par sakrālā mantojuma popularizāciju."