16 °C
Pagājušajā nedēļā Valsts robežsardzes koledžā Rēzeknē notika diskusija "Migrācija – ekonomikas dzinulis vai drauds drošībai?".
Diskusijā piedalījās Roberts Zīle (Nacionālā apvienība), Edmunds Zivtiņš ("Latvija pirmajā vietā"), Reinis Pozņaks ("Apvienotais saraksts"), Dr. theol. Anita Stašulāne (Daugavpils Universitātes profesore), Dr. paed., prof. Jānis Dzerviniks (Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas Izglītības, valodu un dizaina fakultātes dekāns), Mareks Hoņavko (Valsts robežsardzes Atgriešanas un patvēruma lietu nodaļas priekšnieks), Anna Griķe (biedrība "Gribu palīdzēt bēgļiem"), Diāna Selecka (Rēzeknes aktīviste), Eva Kiršteine ("mesesamkopa.eu" līdere). Diskusiju vada Romāns Meļņiks.
Ziemeļeiropas valstis gadiem bijušas atvērtas migrantu uzņemšanai. Kā būtu vērtējama viņu pieredze?
R. Zīle: Mēs atceramies 2015. gada milzīgo migrācijas vilni pāri Vidusjūrai uz Eiropu, kas neattaisnoja gaidas, ka tas atrisinās darbaspēku problēmas. Ir Eiropas Komisijas komisāri, kas apgalvo, ka Eiropai katru gadu vajagot miljons darbaspējīgu migrantu. Es kā ekonomists šādiem aprēķiniem nepiekrītu. Turklāt migranti rada iekšējās drošības problēmas, kas ietekmē politiku. Tikko atgriezos no Somijas, kur tikšanās laika šīs valsts iekšlietu ministre minēja, ka iepriekš migrācijas jautājumus risināja tikai no humānā viedokļa. Bet jāsaprot, ka ir bēgļi, uz kuriem patiešām attiecas dažādās konvencijās iekļautie humānie aspekti, bet ir arī ekonomiskie migranti un patvēruma meklētāji, kas rada draudus drošībai. Tāpēc nevar vienu likumu attiecināt uz visām šim trijām grupām.
A. Stašulāne: Atceros pagājušā gadsimta deviņdesmitos gadus, Romu. Zem tilta dzīvoja nelegālie bēgļi. Biju pārsteigta, ka Itālijas sabiedrība par to nebija sašutusi. Redzēju, ka no rīta šos cilvēkus ar busiņu savāc, pa dienu nelegāli nodarbina un vakarā atved atpakaļ.
Itāļi šausminājās, kādos apstākļos dzīvo bēgļi, bet neviens neuzdeva jautājumus par nelegālo nodarbinātību.
Acīmredzot kādiem klaniem, īpaši Dienvideiropas zemēs, bija izdevīgi šo nelegālo nodarbinātību attīstīt. Kur ir pieprasījums, tur ir arī piedāvājums. Brīvais tirgus.
Ziemeļvalstīs situācija ir citāda. Esmu veikusi pētījumu Somijā otrās paaudzes migrantu vidū, kā viņi integrējas sabiedrībā. Pieredze ir dažāda. Migranti ierodas no dažādiem sabiedrības slāņiem, un viņi varēs iedzīvoties tikai noteiktos sabiedrības segmentos. Tātad mums jābūt gataviem tam, ka jābūt dažādiem risinājumiem. Nezinu, kā Eiropas Parlamentā, tēlaini runājot, var izrakstīt vienu recepti visiem slimību gadījumiem. Deputātus sagaida ļoti smags darbs.
E. Zivtiņš: Nelegālā migrācija ir problēma. No citu valstu pieredzes maz ko labu varam pārņemt. Daudz vairāk varam mācīties no kļūdām. Zviedrijas kolēģi stāsta, ka nelegālie migranti izveidojuši savas kopienas, kurās pat policisti nevar normāli iebraukt un, ja arī iebrauc, tad bērni apmētā policistus ar akmeņiem. Migranti dzīvo pilnīgi atšķelti, tur aug noziedzības līmenis. Migrācijai jābūt kontrolētai.
Uzņēmējiem jābūt atbildīgiem, ko ņemt pie sevis strādāt, kā viņus integrēt. Bet par tiem, kas nekontrolēti nāk pāri robežām – jāsaprot, ka dzīvojam karu apstākļos.
Viens karš notiek Ukrainā, otrs, hibrīdkarš – uz mūsu un mūsu kaimiņvalstu robežām, kas saistās ar nelegālajiem migrantiem, un, kā rāda visas pazīmes, ar to nodarbojas mūsu tiešie pretinieki, Krievijas specdienesti, kam vienlaikus tas ir labs rūpals. Mūsu robežsargi ir malači – viņi strādā ļoti nopietni. Un šī migrantu novirzīšana – nevis atstumšana – no Latvijas robežas ir ļoti būtiska, un mūsu valsts ar to tiek galā.
A. Griķe: No malas viegli klasificēt cilvēkus, aizmirstot viņu perspektīvu. Patvēruma meklētājiem ir tiesības šķērsot robežu un lūgt patvērumu. Tāpēc aicinātu neapzīmēt cilvēkus šajā sakarā ar vārdu "nelegāli". Par segmentāro integrāciju piekrītu. Sabiedrība jau kā tāda dzīvo segmentāri, neatkarīgi no tā, esam vai neesam migranti. Tāpat nelegāli nodarbina ne tikai migrantus. Bet es nepiekrītu, ka Eiropas Savienībā migranti spēj veidot tādas kopienas, kurās nav valsts klātbūtnes.
Cik daudz migranti interesējas par izglītības iespējām?
J. Dzerviniks: Ir dažāda pieredze. Ir jāizšķir sociālais un pedagoģiskais konteksts. Tāpat jāņem vērā individuālie un starppersonu faktori. Kāda ir motivācija un vēlme izglītoties. Kā veidojas attiecības starp ģimenes locekļiem, citiem cilvēkiem, ar skolotājiem, ar sabiedriskajām organizācijām. Kāda ir mācību vide, kā tiek apzināta un pieņemta dažādība, cik kompetenti ir skolotāji.
Uz ko gatavi ir cilvēki, kas nelegāli šķērso Krievijas un Baltkrievijas robežas, kādi ir viņu mērķi?
M. Hoņavko: Cilvēki ir ļoti, ļoti dažādi. Tie, kas nāk no bijušās PSRS teritorijas, lielākoties kaut kādā mērā gatavai iekļauties sabiedrībā: kultūras, valodas ziņā. Saites, kas bijušas padomju gados, ir saglabājušās. Bet, ja cilvēki nāk no pārējās pasaules, pat nav būtiski, no kuras vietas tieši, tad kulturālās atšķirības ir būtiskas un vēlme palikt Latvijā ir minimāla, lai neteiktu, ka nav nemaz. Latvija tiek izmantota tikai kā tranzītvalsts.
