Sērenes pagasta centrā nav ne skolas, ne bērnudārza, ne aptiekas, ne ārsta prakses, ne veikala, ne pasta... Kā iedzīvotāji pielāgojušies šādiem apstākļiem? Vai tiešām te ir kā klusā miera ostā – “Labi dzīvot Sērenē, te neviens mūs netraucē...”?
Sērenes pagasta centrs – ar Līvānu un trīsstāvu daudzdzīvokļu mājām, kādu varam skatīt mūsdienās, – galvenokārt izveidojies 20. gs. septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, toreizējā kolhoza “Sērene” laikā. Pēcāk par pajām varēja iegādāties īpašumus, celt mājas. Dažs, kam bija lielāks naudas žūksnis, iegādājās tik daudz paju, ka spēja nopirkt vai visu kolhozu... Aizkraukles novada pašvaldības Komunikācijas nodaļas vadītāja vietniece Evija Vectirāne stāsta: “Ar 2021. gadu Sērene ir Aizkraukles robežās, līdz tam bija Jaunjelgavas novadā. Tagad Jaunjelgava, Nereta, Skrīveri, Koknese, Pļaviņas un pati Aizkraukle nu ir kopīgā saimē. Vietvara cenšas attīstīt visas teritorijas, naudu sadala samērīgi, proporcionāli pēc iedzīvotāju skaita, ienākuma nodokļiem, kopīgiem pamatpakalpojumiem.”
Savulaik kolhozā “Sērene”, pateicoties priekšsēdētāja Jāņa Spūļa un vietnieka Pētera Kraševska iniciatīvām, darbojušās arī palīgnozares, piemēram, parfimērijas uzņēmumam “Dzintars” un apavu ražotājam “Pirmaden”, rūpnīcai “VEF” montētas telefonu klausules, kolhozs gādājis arī par vēderbaudām – audzēti šampinjoni, kūpinātas vistiņas, cepta maize... Nu – cits laiks un citi uzņēmumi, tagad Sērenē darbojas “ADG” – dzīvokļu īpašnieku kooperatīvā sabiedrība, kas veic ēku uzturēšanu un ekspluatāciju, vairāki grants, smilts karjeri, kokapstrādes ražotnes “Pro Wood” filiāle, SIA “Rekurss”, kura pārziņā galdniecības izstrādājumu ražošana un produkcija, ko veido namdari, SIA “VIK Auto” veic kravu pārvadājumus pa autoceļiem.
Sērenē strādā viena kafejnīca, ar Daugavas tuvumu, ainavisko vidi un kultūrvēstures objektiem pagasts aizvien spēj ieinteresēt tūristus. Lai gan Sērenē nav viesnīcas, tomēr naktsmājas var rast, kaut vai viesu namā “Baskervilu Muiža”, SIA “Iecav-Rūķi” – viesu mājās vai cita veida īslaicīgās apmešanās vietās. Turklāt vien rokas stiepiena attālumā ir pilsētas – Jaunjelgava un Aizkraukle.
Sērene atrodas ģeogrāfiski izdevīgā vietā, tāpēc vietējiem nav īpašu grūtību, piemēram, tikt uz skolu vai pie mediķiem, vai nosūtīt pastu, nokārtot kādus svarīgus dokumentus.
Pagasta pārvaldes struktūrā ir darba vietas apkopējai, traktoristam, remontstrādniekam, sporta un atpūtas centra darbiniecei, vietējās “Totēnu” kapsētas pārzinei, pārvaldes ēkā vienu reizi mēnesī ierodas kasiere, kas pieņem maksājumus par dažādiem pakalpojumiem.
Atkāpe vēsturē
Par tikšanos ar Sērenes pagasta uzņēmīgajiem ļaudīm pateicos enerģiskajai un atsaucīgajai pagasta bibliotēkas vadītājai Reai Voverei, kura intervējamos bija uzaicinājusi vietējā tautas namā, kas iekārtots vairāk nekā simts gadus senā “Vāverkroga” ēkā.
Pirmajā pasaules karā tā cietusi, pēc tam atjaunota. Ēka pamatīgi pārveidota 2005. gadā, iekštelpās – mūsdienīgs interjers. Senajā krogā iekārtots ne vien tautas nams, bet arī pagasta, tostarp bērnu bibliotēka.
Interesi piesaista Novadpētniecības istaba, kuru izveidojis un pārzina viens no bijušajiem kolhoza “Sērene” agronomiem Jānis Vovers.
Sērenes vēsture saistīta ar Jaunjelgavu, kura savā pirmsākumā esot saukta par Sēreni, Jaunpilsētiņu vai Jaunpilsētu (vācu Neustadtchen, arī Neustadt, saīsinājumā Nairi no jidiša Nai Riga), vēlāk par Jelgaviņu, Jauno Jelgaviņu, Lubu Jelgavu, kam Kurzemes hercogs Frīdrihs piešķīra miesta tiesības. Daugavas ūdensceļam bija liela nozīme Rīgas tirdzniecībā ar austrumiem, un Jaunjelgava bija preču pārkraušanas vieta. Polijas–Zviedrijas kara laikā (1600–1629) pilsētiņu nopostīja. 1646. gadā atjaunoto miestu hercoga Fridriha atraitne Elizabete Magdalēna nosauca par Fridrihštati un uzdāvināja tai lielus zemes īpašumus, piešķīra savu zīmogu, 1647. gadā miestam piešķīra pilsētas tiesības un ģerboni.