Pupiķis saka: upupup! Par "Viļņas grāmatu izstādi 2025"

Starptautiskais Viļņas grāmatu tirgus notika jau 25. reizi – šoreiz no 27. februāra līdz 2. martam. Skaista jubileja, ko apmeklēt. Ja šis pasākums varētu būt izteikts kā cilvēks, tad tā būtu 25 gadus veca, studējusi un gan pasaules siltos, gan skarbos vējus baudījusi sieviete, kas prot apieties ar bērniem, uzklāt nelielu kafijas galdiņu viesiem un nopelnīt ar suvenīriem; viņa arī ciena tradīcijas un palīdz tuvākajam.

Dažreiz šī dāma ir arī nevērīga pret apkārtējiem un pagrūstās vai domā tikai par sevi vien. Bet līdz ar to viņas tanka spēks tiek arvien apskausts un respektēts. Viņa ir kā traka uz grāmatām un nedaudz arī uz mūziku, apmeklē katoļu baznīcu un neaizraujas ar liberālismu, lai gan lasa un tāpēc visu klusām saprot. Viņa ir krāšņa un moderna no iekšpuses, jo lietuviešu grāmatu dizainu mēdz veidot ļoti talantīgi mākslinieki. Viņa ir arī klamzīgi izlaidusies izstāžu un konferenču centra LITEXPO teritorijā, pa vidu uzkožot kādu čebureku vai hotdogu. Kāpēc Viļņas izstāde varētu būt tieši sieviete? Tāpēc, ka viņa nerīko karus, bet tiecas radīt. (Un tomēr ir sajūta – ja vajadzēs ieņemt pusi karā, viņa pratīs izplānot arī ierakumus.)

Viļņas grāmatu tirgus ir kļuvis par nozīmīgu kultūras cilvēku pulcēšanās centru, katru gadu piesaistot desmitiem tūkstošu grāmatu mīļotāju.

Foto: Publicitātes

Vairāk nekā ceturtdaļgadsimta laikā Viļņas grāmatu tirgus ir kļuvis par nozīmīgu kultūras cilvēku pulcēšanās centru, katru gadu piesaistot desmitiem tūkstošu grāmatu mīļotāju un radot tradīciju, kas vieno kopienas un lasītāju paaudzes. Šis "tradīcijas slogs" noteikti ir gan smags un atbildīgs, tomēr ilgtermiņā ieguldītais darbs atmaksājas prestižā. Piemēram, Viļņas izstāde aktīvi iesaista brīvprātīgo spēkus, kas palīdz virzīt lielās apmeklētāju masas vajadzīgā gultnē. Lielam pasākumam brīvi risinājumi, laba prakses vieta. Tas notiek laikā, kad materiālas pašpietiekamības trūkuma dēļ pagaidām atmiris Ķīpsalā rīkotais grāmatu pasākums Latvijā, sadaloties apmēram divos līdzīgos – pavasara un rudens – pasākumos Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.

Jāpaskaidro, ka Latvijas izdevēji milzīgo "tirdziņu" dēvē par Viļņas izstādi, lieliski apzinoties, ka lielākoties varēs tikai apskatīt, satikt un pataustīt, bet ne pilnībā izprast nopērkamo un pieejamo izdevumu saturu. Bet mūs taču vieno ne tikai burti, bet arī tēli – literatūrā un mākslā. Šogad pasākums sagaida apmeklētājus ar saukli "Kukutis dodas uz tirgu". Kukutis jeb putns, ko pazīstam arī Latvijā kā pupuķi (latīniskais nosaukums – Upupa epops), ir lietuviešu dzejnieka Marcelija Martinaiša dzejas tēls, viena no spilgtākajām figūrām lietuviešu dzejā, kas iemieso brīvu garu, radošumu un drosmi domāt citādi. Tas ir arī rets un ekscentriska paskata putns – spilgts un nedaudz izaicinošs, ar panka pieskaņu pat savā īsziņas saņemšanas skaņai līdzīgā enerģiskā dziesmā: upupup!

Šogad Viļņa priecēja atnācējus ar tikpat spilgtu programmu, cik parasti: bija iespēja satikt vairākus ārvalstu viesus, tostarp Nobela prēmijas laureāti literatūrā, baltkrievu autori Svetlanu Aleksijeviču, kuras grāmatas ir lasāmas arī latviski pie mums, taču kura drošības apsvērumu dēļ, pamatoti sargājoties no Lukašenko specdienestu izdarībām, parasti bija ļoti rets putns mūsu pusē. Bija ieradies arī intriģējošā starptautiskā dižpārdokļa "Norvēģu malka" ("Hel ved" jeb viss par malkas sagatavošanu) autors norvēģis Lārss Mitings. Dažādi kriminālromānu autori, kuru pietiek arī pie mums. Ukraiņu autori, jo Lietuva joprojām arī kultūrā cenšas pievērst uzmanību karam Ukrainā un tā salauztajiem likteņiem. Baltijas autori, piemēram, dzejniece Anna Auziņa un Artis Ostups. Amerikāņu vēsturniece, rakstniece un vizionāre Anne Aplbauma dalījās par savu skatījumu uz Eiropas nākotni. Protams, lietuvieši labprāt ciemos redz tos, kuru teksti tikuši tulkoti viņu dzimtajā valodā un guvuši ievērību, iemantojot prāvu piekritēju pulku. Šis "mūžīgais tulkošanas, izdošanas un ciemošanās dzinējs" tad arī baro un dara Viļņas izstādi par starptautiski ievērojamu.

Kā atzīmē lietuviešu grāmatu blogeri, šoreiz esot bijis ko redzēt arī nišas literatūras lauciņā, piemēram, tika prezentēti vairāki grafiskie romāni un komiksi lietuviski. Īpaši iemīļoti esot Migles Anušauskaites darbi, un interesi var raisīt grāmata "Bībeles stāsti. Komiksi". Kā vēsta sena izstādes apmeklētāju paruna: "Tur, kur piedalās Tomass Venclova, nekad nav garlaicīgi." It īpaši tāpēc, ka Venclova šoreiz piedalījās Česlava Miloša grāmatas "Krievija. Transokeāniskie redzējumi" tulkojuma prezentācijā. Vai šāda grāmata var raisīt interesi arī Latvijā un to varētu tulkot? Pārāk ātri mainīgā pasaule latviešu izdevējam šobrīd drīzāk liek aizdomāties un nogaidīt, kamēr to izdos kāds cits, lai nedaudz kostu sev pirkstos.

Kaut ko līdzīgu – ar dzeju no ukraiņu valodas – latvieši izdod maz, ir burtiski tikai 1,5 tulkotāji, kas to pie mums spēj izdarīt kvalitatīvi. Tikmēr Viļņas izstādē prezentēja Ukrainas brīvības aizstāvja, nu jau nelaiķa dzejnieka Maksima Krivcova dzejas krājumu "Dzejoļi no šaujamlūkas". Dēvējot šo izdevumu par misiju, nostāju, cerību un mērķi, izdevniecība "Baziliskas" nolēma visus ienākumus no šīs grāmatas pārdošanas novirzīt Ukrainas armijai. Kamēr Ukrainā esot pārdoti vairāk nekā 20 000 krājuma eksemplāru, Lietuvā nodrukāti 800. Sen nav dzirdēts par līdzīgiem gadījumiem Latvijā, lai gan salīdzinājums noteikti nebūs korekts.

Literatūras kritiķe Aiste Paulina Virbickaite atzīmē, ka tieši autori un tulkojumi kļūst arvien nozīmīgāki Viļņas grāmatu tirgus tēlā. Tā jau sen nav tikai tirgošanās vien. Savukārt radiožurnālists Marijuss Eidukonis joko, ka pasākums aizrauj tik ļoti, ka rīkotājiem būtu jāsāk piedāvāt arī nakšņošanas pakalpojumu tiem, kas vēlas izbaudīt pilnu programmu un neko nepalaist garām: "Ja jau ir cilvēki, kas aizmieg koncertos, kāpēc nevar aizmigt arī gadatirgū?"