"Priecājos, ka Smiļģis tagad ir šeit!" Saruna ar leģendāro aktrisi Lidiju Pupuri

Pēc trim dienām "Spēlmaņu nakts" balvu "Par mūža ieguldījumu skatuves mākslā" – šogad uz Valmieras teātra skatuves – saņems Dailes teātra aktrises Lidija Pupure un Ilze Vazdika.

Ienākusi uzreiz pēc III studijas beigšanas 1962. gadā Dailes teātrī, Lidija Pupure arī pēc 62 tur nostrādātiem gadiem ir aktrise, kam piemīt dāmas stāja, meitenes enerģija, bērna rotaļība, dzīves gudrība un pieredzē kaldināta amata prasme.

Viņa spēlējusi daudz un dažādu režisoru izrādēs un plašā dramatiskā amplitūdā: "gaisā parauto" Serafimu Iļjiņičnu Aleksandra Morfova vērienīgajā padomju absurdā "Finita la commedia", sausnējo Bahu Dmitrija Petrenko iestudējumā "Iespējamās satikšanās", pie Viestura Kairiša – Smiļģa māti "Smiļģī", joprojām vienu no dvīņu māsām "Brandā" un Anniņu "Spīdolas naktī", Emīliju Džona Malkoviča uzvestajā "Leopoldštatē". Un tagad viņas parādīšanās uz skatuves jau ir kas vairāk par vienkārši labu aktierspēli. Tā ir etalons.

… Ejot gar teātra priekšā uz postamenta novietoto "Volvo", aktrise noteic, ka ar tik smalku auto viņas abas ar Ilzi Vazdiku solās aizvizināt uz Valmieru.

"Priecājos, ka Smiļģis tagad ir šeit," saka Lidija Pupure, uzmetot skatienu Dailes teātra fasādei. Pieļāvām kļūdu, kad jau 1975. gadā, pārceļoties uz ēku Brīvības ielā, Gunāra Bindes uzņemto slaveno Smiļģa bildi nepaņēmām līdzi, bet atstājām Lāčplēša ielā, aktrise piebilst. Bet viss notiekot, kā tam jānotiek. Smiļģis Lāčplēša ielā sargājis veco Dailīti, bet tagad atgriezies savā īstajā un savulaik paša iecerētajā ēkā, kur nu sācis renovāciju un ēkas uzlabojumus.

Lidija Pupure pati Donalda Lī Koburna lugas "Kāršu spēle" plakāta bildē redzama ar karaļkroni galvā. "Ne visiem tas piestāv!" saka viņas skatuves partneris šajā izrādē Juris Bartkevičs. "Lidijai gan! Profesijas rutīna viņu nav apsēdusi, sīksta, jaudīga, gudra, pilna spēles prieka un azarta. Karaliska aktrise!"

Lidija Pupure: "Lielās idejas no skatuves īpaši svarīgas ir šajā laikā, kad pasaule vārās, kad nav nekādas skaidrības, kurp pagriezīsies, ar ko viss beigsies."

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

– Lidija, šoreiz patiešām uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt, cik vairs Dailes teātrī ir to seno, jūsu paaudzes dailēniešu…

L. Pupure: – Tā laikam sanāk, ka pietiek ar vienas rokas pirkstiem. Olga Dreģe, Strenga Juris un es. Mēs Dailē vēl esam Smiļģa laika kolēģi. Placēns Gunārs tagad retāk atnāk uz teātri noskatīties kādu izrādi. Tas jau vairs nav tik vienkārši vairāk nekā deviņdesmit gadu vecumā, bet mēs sazināmies, sazvanāmies. Un vēl, protams, Vazdika Ilze, ar kuru mums šogad tie kopīgie svētki. Ilze arī nu uz teātri nāk reti, bet tiekamies. Mums palaikam ir tādas kopējas pusdienas.

– Jūs teātrī ienācāt vēl Smiļga laikā, pieredzat nu jau septīto māksliniecisko vadītāju Viestura Kairiša personā. Bet kā vispār vienam cilvēkam, jums aktrisei, to visu vienā mūžā iespējams piedzīvot, pārdzīvot, izdzīvot…

– Tas patiešām nav vienkārši. Katrs režisors nācis ar savu redzējumu, programmu. Smiļģa elpa bija tāda – "Uz Marsa zied ābeles! Skaties pāri horizontam, domā plaši." Tas tika mūsos ielikts uz mūžu. Pēc Smiļģa nāca Pētersons, kas arī bija Dailes cilvēks no jaunības. Tajā laikā teātrī un arī dzīvē ļoti ilgi izmantojām tā dēvēto Ēzopa valodu. Iemācījāmies domāt daudz filozofiskāk, līdzībās, metaforās. Arī visi lielie darbi, klasiķi, visas lielās idejas prasa filozofiskāku domāšanu. Pēc tam nāca izteiksmē mazliet reālistiskāki, piezemētāki teātra valodas posmi. Arnolds Liniņš ieviesa reālistiskāku teātra spēles stilu, viņš bija perfekts skatuves runas pedagogs. Savs redzējums bija Kārlim Auškāpam, Mihailam Gruzdovam. Katram režisoram bija tieksme audzināt savus aktierus. Jāteic, ļoti sarežģīts uzdevums. Smiļģis gan ar pedagoģiju nenodarbojās. Smalko, skrupulozo "melno" darbu ar aktieri viņš uzticēja citiem kolēģiem, bet savās režijās – Felicitai Ertnerei.

– … pie kuras jums tika arī pirmās lielās lomas.

– Jā, mans liktenis tiešām ļoti stipri saistās tieši ar Felicitu Ertneri. Šķiet, viņa izjuta mani un redzēja to, ko pati neapzinājos. Jāteic vislielākā pateicība tās paaudzes pedagogiem. Mēs teātrī ienācām un dzīvojām jau pavisam citā laikmetā, kad skolām diktēja, kā domāt un runāt. Bet mūsu pedagogi mums mācīja vēl iepriekšējās, pirmās Latvijas brīvvalsts vērtības, kuras no aprites padomju laikā tika izņemtas. Mūsu pedagogi pazina pasauli, bija auguši, domājuši pavisam citās kategorijās, citā vērienā, ar citiem – brīvvalsts ideāliem. Un vēl tās paaudzes izglītība ļāva sajust otra cilvēka būtību. Arī Ertnerītes, kā mēs viņu saucām, devīze bija "man kā režisorei vai pedagoģei ir jāizkūst aktierī, lai skatītājs neredz mani, bet aktieri". Fantastiska prasme it kā palikt "aiz", kaut, protams, ikviens cilvēks, kurš skatās, saprot, ka aktiera veikumā ir arī režisora nopelns un izkārtojums.

– Vai kādreiz jaunībā jums varēja ienākt prātā, ka reiz spēlēsit Smiļģa māti? Vai iejusties lomā palīdzēja tas, ka bijāt satikusi pašu Smiļģi?

– Kad es ienācu teātrī, Smiļģis jau bija krietni gados. Un, tā kā viņš nebija mūsu pedagogs, ar privāto nedalījās. Bet, zinot Smiļģa raksturu, man bija daudz jādomā par to, kāda varējusi būt viņa māte. Katrā ziņā Smiļģa mātes loma ir liels pagodinājums. Es būtu vēlējusies, varbūt nedaudz savtīgi, lai šī izrāde un citas izdevušās paliktu repertuāra zelta fondā. Atsvaidzināt var viegli.

Kā jau kara laikā dzimis bērns atceros gan izvešanas, gan pēckara paaudzes dzīvi, kurai viens otrs tagad pārmet konformismu. Šobrīd notiekošais ir tik aplams! Tiem visgudrajiem kritizētājiem gribētos pavaicāt – vai jūs vispār spējat kaut mazliet izprast to laiku, kuru paši uz savas ādas neesat izjutuši? Lielākā daļa, kas uzdrīkstas skaļi spriest par pēckara un vēlākiem padomju gadiem, turklāt vēl kategoriski nosodošā tonī, būtībā par to laiku neko īsti nezina. Visos laikos eksistējuši dažādi viedokļi. Tāpat kā šodien. Dažs peldas visaugstākajā komfortā un bagātībā, un turpat līdzās ir absolūta nabadzība. Tas rada pilnīgi pretēju nostāju, pretēju attieksmi, pavisam citu sajūtu. Atjaunotajā brīvvalstī esam nodzīvojuši jau ilgāk nekā starpkaru Latvijā. Visādi joprojām iet. Nu, kāpēc neklājas tā, kā gribētos? Man vienmēr licies, ka, pirms doties tālāk, valstij un tautai jānosprauž ļoti skaidrs mērķis. Varbūt tas nebūs sasniedzams paaudzēm. Bet būs kurp tiekties!

– Viesturs Kairišs tiecas atgriezties pie Smiļģa postulētajām vērtībām par skaidrību, vienkāršību un kaislību, protams, mūsdienīgā teātra valodā.

– Un lai viņam izdodas! Šī Viestura Kairiša vēlme, manuprāt, ir ļoti apsveicama. Ja vēlas vērienīgas, lielu ideju lugas kā "Brands", "Smiļģis", "Spīdolas nakts", tas ir ļoti skaisti. Un es novēlētu, lai uz starptautisku festivālu, kādā viesojās "Rotkho", aizbrauktu arī kāds no Viestura Kairiša labākajiem iestudējumiem. Taču – cik liels ir skatītāju pieprasījums lielo ideju iestudējumiem? Tāds ir jautājums. Bet lielās idejas no skatuves īpaši svarīgas šajā laikā, kad pasaule vārās, kad nav nekādas skaidrības, kurp pagriezīsies, ar ko viss beigsies, par ko liecina arī prezidentu vēlēšanas visās pasaules malās. Atkal notiek lielā pasaules varas dalīšana. Nezinām, kas notiks pēc pāris gadiem, pat pēc gada, mēneša.

Ārkārtīgi priecājos par to skatītāju reakciju, kuri atnākuši uz šo lielo ideju izrādēm "Spīdolas nakts" vai "Brands", ko nupat rādīja pēc lielākas pauzes, "Leopoldštate". Varbūt viens otrs bažījās, ka pie vizuāli spožiem iestudējumiem pieradušam skatītājam "Leopoldštate" var šķist garlaicīga. Bet es sev par prieku redzu un jūtu, cik aizrautīgi zāle izrādi klausās un domā tai līdzi. Un, protams, arī saturiski vērienīgi, jēgpilni darbi dod vislielāko izaugsmi aktierim. Jo jārokas dziļi, jādomā dažādos līmeņos. Priecājos par katru savu kolēģi, kas tādējādi izaudzis un veidojas, un saņem "Spēlmaņu nakts" balvas par savu māksliniecisko sniegumu.

– Esat laimīga par savu aktrises mūžu?

– Aktieris ir dīvaina būtne. Pirmkārt, viņam ļoti gribas strādāt. Lai augtu, izteiktu sevi, paustu to, ko esi sapratis. Jo katrā dzīves posmā arvien saprotam ko citu, vairāk un dziļāk. Ne velti agrāk gados jaunus varoņus spēlēja arī vidējā vecuma aktieri. Kāpēc? Tāpēc, ka bija dzīves pieredze. Nekas nav vērtīgāks par to. Daudzkārt teikts, ka aktiera profesija ir ārkārtīgi atkarīga. Šodien varbūt tā nav. Iespēju ir daudz, var viesoties citā teātrī, var teātrus mainīt. Mūsu paaudzes aktieriem tādas iespējas nebija. Ja esi ienācis vienā teātrī, tajā pagāja tavs mūžs. Katram teātrim bija sava kopēja doma, kopēja ideja un kopēji ideāli. Vienlaikus katrs aktieris teātrī bija liela un no citiem atšķirīga personība. Un mūsu kopīgos ideālus paudām pat savos personīgos uzstāšanās brīžos. Starp citu, kad režisors Ģirts Ēcis man savulaik piedāvāja spēlēt "Vigīlijā", kas bija lieliska sadarbība, pirmajā brīdī nemaz neaptvēru, ka izrāde nav mūsu, bet Jaunajā Rīgas teātrī. Šī sadarbība bija tik radoša, ka ieguvu pat "Spēlmaņu nakts" balvu.

Šobrīd mēs, no aktīvā darba aizejošā paaudze, varam tikai vērot, priecāties par jauno kolēģu veiksmēm un novēlēt, lai mīlestība uz teātri saglabājas ilgus gadus.

Esmu pateicīga Dieva rokai vai liktenim, ka tas man vispār ļāvis būt teātrī. Pati jaunībā nez vai sadūšotos, ja nebijuši nejaušie gadījumi, kā, piemēram, tas, ka Pēteris Pētersons uzaicināja atnākt uz eksāmeniem. Un tas beidzās ar to, ka esmu teātrī vēl tagad. Aktiera profesijā tu smoc, sāc pat slimot, ja netērē enerģiju, nedalies tajā, ja nevari izpausties. Tukšajos periodos tevī sakrājusies un tobrīd nevienam nevajadzīgā enerģija ir lielākā problēma. Tad jāmeklē, kā sevi izpaust, kā sevi tērēt. Esmu diezgan veiksmīgi šos dzīves posmus pārdzīvojusi, gan koncertējot, gan jaunībā paralēli teātrim desmit gadus nostrādājot Kultūras darbinieku tehnikumā, pasniedzot skatuves runu, un pēc tam desmit gadus vadot dramatisko pulciņu vakarskolā. Un man prieks, ka vēl šobrīd mani atceras kādreizējie audzēkņi un audzēknes, no kurām dažas kļuvušas par manām mūža draudzenēm. Dzīves grūtajos brīžos mans patvērums ir bijis teātris. Un teātrim esmu smēlusies no dzīves.