15 °C
Valsts kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" diriģenta Normunda Šnē un solistes Ievas Salietes priekšnesumā 2023. gada 3. novembrī Lielajā ģildē pirmatskaņots Andra Dzenīša koncerts klavesīnam un stīgu orķestrim "Strēles".
Iedvesmu komponists guvis no Rūdolfa Pērles daiļrades (piesaukts pat konkrēts darbs – 1916. gada glezna "Saule"), un vēl kāda negaidīta paralēle – šis notikums burtiski divas dienas vēlāk sasaucās ar Sigvarda Kļavas vadītā Latvijas Radio kora, Viļa Daudziņa, Jāņa Šipkēvica un Riharda Plešanova veidoto koncertuzvedumu "Ansis Cīrulis. Ģēnijs. Latvietis". Tātad – atmiņā paliekoši mākslinieciski vēstījumi bijuši gan Rīgā, gan Dzintaros. Līdz ar to viena ceturtā daļa no aktuālā vēlmju saraksta ir izpildīta – tagad atliek Andra Dzenīša koncerts ērģelēm un orķestrim un Jāņa Petraškeviča partitūras klavesīna koncerta un ērģeļkoncerta žanrā. Un
jau pašā sākumā jāteic, ka cerības uz vērtīgu jaundarbu īstenojās vislielākajā mērā – ar šo Dzenīša opusu noteikti jāiepazīstina arī ārzemju klavesīnisti un orķestri, jo nepieciešamas vēl citas interpretācijas.
Šoreiz 3. novembra vakars sākās ar 18. gadsimta klasicismu. Protams, arī tur ir ko spēlēt līdzās labi pārbaudītam repertuāram – Mocarta un it īpaši Haidna vēlīnajām simfonijām, kurām Normunds Šnē pievēršas aizvien no jauna. Vienmēr vērts atgādināt par mūziku, ko radījuši Jans, Karels un Antonīns Stamici, vienmēr vērts pieminēt ukraiņu meistara Maksima Berezovska skaņdarbus. Taču patiesi priecēja arī šajā programmā veiktā izvēle – vēl jo vairāk tādēļ, ka Jozefa Martina Krausa simfonija do minorā un Johana Kristiāna Baha koncerts klavesīnam un orķestrim fa minorā bija kaut kas vairāk par "Vētras un dziņu" laikmeta standartparaugiem.
Abos gadījumos – ar Normundu Šnē pie diriģenta pults un Ievu Salieti kā atskaņojuma vadītāju – interpreti prata ieraudzīt šīs mūzikas oriģinalitāti un pārradīt komponistu atstātās nošuzīmes spilgtos un laikmetīgos tēlos. Drošības pēc uzreiz jāpiebilst – stila izjūta un integritāte šeit tika saglabāta, un grūti arī iedomāties citu variantu orķestrī, kurā spēlē Agnese Kanniņa un Māra Botmane. Taču jau Krausa simfonijā izteiksmīgi muzicēja viss ansamblis kopā ar obojistiem, fagotistiem un mežradzniekiem, un tembrālās saskaņas, emocionālo skatpunktu maiņas un izsvērts dinamiskais balanss šeit bija tikai daži no parametriem komponista paustā dramatiskā sprieguma un psiholoģiskās ekspresijas atklāsmē. Cita lieta, ka šādi izpaudās tieši Normunda Šnē iecerētais skaņas ideāls, un citu diriģentu redzējumā gan senlaiku, gan mūsdienu mūzikā "Sinfonietta Rīga" mākslinieki varbūt uzsvērtu gaišāku nianšu spektru. Katrā ziņā Johana Kristiāna Baha partitūras lasījumam izsmalcinātības un lirisma netrūka, un 3. novembrī tas bija pirmais piemērs Ievas Salietes interpretācijas mākslas spozmei, kur
soliste teicamā sadarbībā ar kamerorķestri klausītāju aizveda negaidītos skaņuraksta pavērsienos un kompozicionālās domas risinājumos, kas suģestēja ar detaļu precizitāti un kontrastu bagātīgumu.
Iepriekš Lielajā ģildē atskaņotāji dāvāja iespēju klātienē dzirdēt Vītezslavas Kaprālovas un Lilī Bulanžē mūziku. Un tagad jāraksta līdzīgos vārdos – viņi atcerējušies par Baceviču, viņi patiešām atcerējušies par Gražinu Baceviču. Un, ja Ansis Cīrulis nosaukts par ģēniju, tad Gražina Baceviča pavisam noteikti ir ģēnijs. Šajā saulē poļu komponiste un vijolniece aizvadīja 60 gadus – necik daudz, bet tomēr stipri vairāk par Bulanžē un Kaprālovas nieka divdesmit pieciem un vairāk arī par Kazimeža Serocka un Tadeuša Berda pusmūžu. Viņas septiņu vijoļkoncertu vai septiņu stīgu kvartetu atskaņojumi Latvijā vēl tikai gaidāmi. Taču tagad Normunds Šnē iedziļinājās 1948. gada nošulapās koncertam stīgu orķestrim – gan stilistiski, gan hronoloģiski tas ir viduspunkts starp Bartoku un Ligeti, un, tāpat kā iepriekšminētie ungāru meistari, Baceviča spēja skaņās ietvert laikmeta garu un piešķirt savam rokrakstam kolorītu dzīvīgumu, kur neoklasicisma prizma būtu tikai pirmā no kaleidoskopa šķautnēm. Diriģents un orķestris to redzēja, dzirdēja, saprata.
Uz Normunda Šnē un "Sinfonietta Rīga" pieredzi un intuīciju varēja paļauties arī Andris Dzenītis, un te klāt vēl nāca Ieva Saliete, ar kuras dalību priekšnesums kļuva par interpretācijas virsotni – krāšņu, jūtīgu un saliedētu. Ja jāmin kādas papildu asociācijas, tad izvērstā solokadence atkal lika uzplaiksnīt Ģērģa Ligeti vārdam, taču tajā pašā laikā Dzenīša klavesīna koncerts "Strēles" nepārprotami ir individualizēts veikums. Tā atstātais iespaids līdzinājās komponista Ceturtajam stīgu kvartetam Mazajā Mežotnes pilī vien pāris mēnešus iepriekš – citiem vārdiem sakot, arī klavesīna koncerts saucams par šedevru. Skaņdarba formu raksturoja gudri būvēta mākslinieciskā dramaturģija – viens kompozicionālais pretstats un slāņojums izriet no otra, vidū virtuozs, enerģētisks un mirguļojošs solopartijas izvedums, precīzs noslēguma žests. Skaņdarba saturs? Ielūkošanās gaismas noslēpumos. Un cilvēciskās eksistences noslēpumos.
Ar dramatiskām zemstrāvām, ar enigmātisku un daudznozīmīgu vēstījumu, kura priekšplānā ir izlīdzinājums, apskaidrība un vissaistošākie poētiskās domas, poētiskās iztēles aspekti.
Šīs kvalitātes un raksturlielumi Dzenīša mūzikā ir klātesoši vismaz kopš Otrās simfonijas "Silts vējš" 2021. gadā.
Rezumējot – Andris Dzenītis pēc pāris gadiem sola Trešo simfoniju. Viņa Otrā simfonija pelnījusi jaunas interpretācijas, un klavesīna koncerts tāpat. Un, lai viss mūsdienu latviešu komponistu sarakstītais un vēl tikai gaidāmais repertuārs klavesīnam (galu galā jācer taču arī uz Pētera Vaska un Artura Maskata jaundarbiem) nepaliktu uzvelts vienīgi uz Ievas Salietes pleciem, varbūt ar viņu var dalīties Gerda Jerjomenko, Ernests Neimanis un Jana Zariņa?
