5 °C
Piektdien, 9. jūnijā, ar Frančesko Čilea operas "Adriāna Lekuvrēra" pirmizrādi sāksies "Rīgas Operas festivāls 2023". Patiesos notikumos balstītā opera par mīlestību, greizsirdību un tās sekām 18. gadsimta Francijā Latvijas Nacionālajā operā būs iestudēta jau trešo reizi. Šoreiz izrādi veido režisors Vensāns Busārs un radošā komanda no Francijas. Operas galvenās varones prototips ir "Comédie-Française" zvaigzne Adriāna Lekuvrēra, kuras lomā iejutīsies soprāns Jūlija Vasiļjeva.
Šis māksliniecei, kura tika nosaukta "Lielajai Mūzikas balvai 2022" par izcilu sniegumu gada garumā, ir jubilejas gads – aprit desmit gadi, kopš viņa ir uz skatuves un īsteno vienu muzikālo mērķi pēc otra. Sapņiem ir ne vien jātic, bet arī neatlaidīgi jāstrādā, lai tos īstenotu, tāda ir Jūlijas šajos gados gūtā atziņa.
– Kā jūs raksturotu savu varoni Adriānu? Vai viegli iejusties šajā lomā?
J. Vasiļjeva: – Tēlu meklēju caur sevi, mēģinu to uz sevis uzmērīt kā kostīmu. Savu atslēgu atrodu tieši dabiskumā, jo, neskatoties uz to, ka savā laikā Adriāna bija dīva, gan mūzikā, gan tekstā viņa atklājas kā taisnīgs cilvēks. Viņa no sirds tic cilvēkiem, jo pati ir ļoti godīga. No pirmās dienas, kad sāku mācīties šo lomu, devu operai citu nosaukumu – "Uzticība". Adriāna ir ļoti uzticīga – tad, kad gatavojas iet uz skatuves, uz tās, kad spēlē, tad, kad runā gan ar kolēģiem, gan savu mīļoto cilvēku. Viņa ir cilvēks, kurš dara līdz galam, – pilnībā atdodas gan mīlestībai, gan darbam, vēlāk arī citām jūtām, piemēram, greizsirdībai.
– Kā notiek gatavošanās pirmizrādei? Radošajā komandā strādā kolēģi no Francijas, vai ir viegli sastrādāties?
– Man šī ir pirmā tikšanās ar režisoru Vensānu Busāru, kurš pie mums ir iestudējis arī Frānsisa Pulenka operu "Karmelīšu dialogi", kas ļoti patika publikai. Gatavošanās pirmizrādei ir ļoti iedvesmojoša. Var teikt, ka režisoram piemīt kaut kāda pārcilvēciska enerģija. Citreiz nedēļas beigās jau jūtamies nedaudz noguruši, bet viņam pietiek spēka. Ja kādam kaut kas tehniski neizdodas, viņš meklē un dod piecus variantus, kā tu varētu izpildīt uzdevumu. Darba process ir ļoti patīkams.
Režisori mēdz būt dažādi, bet Vensāns Busārs ir ļoti labvēlīgs, visu dara ar smaidu, ir ļoti atbalstošs.
Darbs notiek ļoti intensīvi, jo mums nav daudz laika sagatavoties. Skatuves mēģinājumi notiek sešas nedēļas, bet šoreiz no sākuma līdz pirmizrādei ir četras nedēļas, pa vidu vēl arī Vasarsvētki, brīvdienas. Tāpēc darba process ir gan patīkams, gan intensīvs, jo materiāla ir daudz – operā ir četri cēlieni.
– Pastāstiet nedaudz par kolēģiem, ar kuriem kopā būsit redzama uz skatuves!
– Mums ir tikai viena viešņa – mecosoprāns no Rumānijas Karmena Topčiu, kas ir Bujonas hercogienes lomas izpildītāja. Pārējie ir mūsu kolēģi, ar kuriem ceļojam kopā no izrādes uz izrādi. Ļoti patīkami ir sadarboties ar Rinaldu Kandalincevu, jo mums jau ir saspēlēts duets "Jautrajā atraitnē". Ir divi tenori – Raimonds Bramanis un Artjoms Safronovs –, kuri atveido Mauricio lomu. Lieliski kolēģi, tad, kad gadiem pazīsti šos cilvēkus, brīvības robeža uz skatuves ir daudz plašāka. Ja esi jau saspēlējusies citās izrādēs, ir patīkami kopā strādāt, jau ir sagatavota augsne nākamajam kopīgajam darbam.
– Operai ir spraigs sižets, kurā caurvijas mīlestība un kaislība, – skatītājiem būs aizraujoši vērot notikumus uz skatuves.
– Varu piebilst, ka kostīmi ir ļoti krāšņi, skatuve ir daudzfunkcionāla, kustīga, kas arī veido tādu interesantu, īpašu atmosfēru, – ir sajūta, ka apkārtējā vide arī piedalās stāsta atveidojumā.
Vizuāli opera izskatīsies ļoti skaisti – sieviešu lomu atveidotājām būs skaistas, kuplas kleitas, kas publikai parasti ļoti patīk.
– Stāstā simboliska nozīme ir vijolītēm, kas parādās vairākos cēlienos un ietekmē izrādes noslēgumu.
– Jā, tas mazais vijolīšu pušķītis ir vainīgs visos notikumos. Adriāna pirmajā cēlienā to kā mīlestības ķīlu uz tikšanos atstāj savam mīļotajam Mauricio. Un tas pušķītis ir arī tas, ko Bujonas hercogiene viņai atsūta atpakaļ. Bet tie ziediņi jau ir saindēti, un Adriāna mirst. Mauricio ir tāds diezgan nepatīkams tips, jo, neskatoties uz to, ka viņš mīl Adriānu un beidzamajā cēlienā pat piedāvā viņai savu roku, tas nekādā veidā viņu neapstādina satikties ar Bujonas hercogieni. Un to vijolīšu pušķīti, ko saņēma no Adriānas, Mauricio taču pārdāvināja hercogienei. Var teikt, ka Adriāna ir visu šo cilvēku, notikumu upuris. Man patīk paskatīties uz operu sižetiem no psiholoģiskās puses. Jā, Adriāna ir tipiskais upuris – blakus ir viņu mīlošais Mišonnē, bet Adriāna ir pilnībā pārņemta ar Mauricio, ar attiecībām, kuras viņu nogalina.
– Kādas ir sajūtas pirms pirmizrādes?
– Man patīk, kad izrāde jau nedaudz padzīvo, tad, protams, ir pilnīgi cita jauda, esot uz skatuves. Tu zini, kā cilvēki reaģēs uz konkrētiem sižeta pavērsieniem vai muzikāliem momentiem, bet pirms pirmizrādes vienmēr ir tā nezināmā sajūta – kā būs?
Kā skatītāji uztvers? Kā mums pašiem izdosies? Bet laikam jau tas ir skaistākais radīšanas moments, kad no neziņas kaut kas sanāk.
– Kādā intervijā teicāt, ka ļaunos tēlus negribētu spēlēt. Vai ir kas mainījies?
– Tikko piedzima mana Abigaila, ko spēlēju izrādē "Nabuko", viņa ir izteikti ļaunais personāžs, kura visu savu operas dzīvi tiecas pēc varas, ar visiem spēkiem vēlas tikt pie kroņa. Sanāk, ka šo sfēru es jau esmu nedaudz apskatījusi. Arī nākamajai sezonai man ir dažas ieceres saistībā ar līdzīgiem personāžiem.
Līdz šim vairāk atveidoju liriskās varones, kuras cilvēkiem uzreiz patīk, visi viņām jūt līdzi. Bet ar ļaunajiem personāžiem ir viens tāds būtisks aspekts – cilvēkiem ir jāparāda, kāpēc, piemēram, Abigaila ir kļuvusi tāda. Viņa arī atklājas no dažādām pusēm – ja viņu vienkārši no pirmās līdz pēdējai notij dramatiski bombardē, tad cilvēkiem nav žēl, ka viņa izrādes beigās mirst. Bet tur jau ir arī citi slāņi, ir jāsaprot, kāpēc viņa ir tāda kļuvusi. Patiesībā agresivitāte slēpj ievainotu dvēselīti.
