Sibīrija bīstami uzkarst

Starptautiska pētnieku grupa nākusi klajā ar ilgtermiņa prognozi, rekonstruējot mainīgo vasaras temperatūru par nesenā pasiltinājuma tā dēvēto karstāko punktu uzskatītajā Jamalas pussalā – par pēdējiem 7638 gadiem un izmantojot ikgadējos “ierakstus” kokstumbru gredzenos. Nesenais antropoloģiskais pasiltināšanās fakts esot pārtraucis tūkstošgadīgo tendenci uz paaukstināšanos.

Pētnieki atklājuši, ka industriālajā laikmetā pasiltināšanās esot vērtējama kā bezprecedenta parādība, kas novedusi pie vasaras temperatūras paaugstināšanās līdz līmeņiem, kas pārsniedz pēdējo septiņu tūkstošgadu rādītājus.

Var piebilst, ka Sibīrija ietilpst to reģionu skaitā, kuriem piemīt visspēcīgākā sasilšana pasaulē un kur siltuma viļņi pēdējos gados sasnieguši jaunu satraucošu līmeni, jo sevišķi tas esot sakāms par 2020. gadu, kad temperatūra visā Sibīrijā strauji pieauga un sasniedza savu rekordu – 38 °C aiz Polārā Loka. Šis masīvais siltuma uzkrājums Arktikā sekmējis paātrinātu ledāju kušanu, kā arī ar oglekli bagātā mūžīgā sasaluma paātrinātu kušanu un spēcīgu mežu ugunsgrēku izcelšanos. Tāpat aizvien karstākais klimats Sibīrijā veic postošu kaskādes iedarbību uz vietējām ekosistēmām, cilvēku sabiedrību un tajā mākslīgi radīto vidi.

Un, kā pauduši pētnieki, tas katrā ziņā ietekmēs arī kopumā visu planētas klimatisko sistēmu, piemēram, palielinātas tvana gāzes izmešanas no mūžīgā sasaluma rezultātā, kas vērtējama kā zemeslodes vislielākā kūdras virsma, kā arī sniega segas samazināšanās un ledus kušanas dēļ var kardināli mainīties fiziskie procesi Ziemeļu Ledus okeānā, un tam sekas esot pat grūti prognozēt.